Ik vakaru gar manu māju aiztraucas mašīnas, sev līdzi aiznesdamas skaļi dunošos un vienveidīgos mūzikas ritmus.
Ik vakaru gar manu māju aiztraucas mašīnas, sev līdzi aiznesdamas skaļi dunošos un vienveidīgos mūzikas ritmus. Un katrreiz man gribot negribot jādomā par to, ka viss uz šīs pasaulītes kļūst aizvien ātrāks un ātrāks: mašīnas, sakari, mūzika.
Man nekas nav iebilstams pret šādu ātrumu, jo, šķiet, to pieprasa cilvēces attīstība. Galu galā spēcīga personība spēj nepakļauties kopējam ātrumam, dzīvojot sev vienīgajam raksturīgajā ritmā. Mani satrauc sekas, ko izraisa ātrums. Proti, ātrums viltīgi iemājo cilvēciskajās attiecībās. Tās allaž ir bremzējušas cilvēku ikdienas ritmu un kaut uz mirklīti izrāvušas no rutīnas, liekot padomāt gan par sevi, gan citiem, kas dzīvo apkārt.
Nesen novēroju tipisku piemēru, kā ātrums ietekmē cilvēciskās attiecības, – tas notika starp pārdevēju un pircēju.
Pārdevējam gribējās pēc iespējas ātrāk iztirgot savu preci, pircējam – ātrāk to nopirkt. Rezultātā pazuda kāda maza nianse, kas cilvēciskajās attiecībās ir ļoti, ļoti vajadzīga – kontakts. Acu kontakts. Verbāls kontakts. Smaidu kontakts. Tā visa pietrūka, jo cilvēku steiga un ātrumu uzsūca sevī šīs būtiskās nianses, neļaujot tām aktualizēties.
Tieši ātruma iespaidā aizmirstas gan mazais «paldies», gan arī lielais «lūdzu», aizmirstas tas, kas cilvēku padara par Cilvēku. Bet, kad cilvēkam taujā, kur tad nu tā steidzas, viņš uz tevi tikai aizdomīgi noskatās, atbildot, ka nav taču laika, jo jāpaspēj būt gan mājās, gan darbā, gan vēl kaut kur. Nezinu, vai tas ir pietiekams pamatojums ātrumam, kas palielinās cilvēciskajās attiecībās. Nedomāju, ka tā labā būtu jāupurē vienkāršākās, bet laikam jau visvieglāk pārkāpjamākās cilvēcības normas.
Savulaik, esot tuvās ārzemēs, Zviedrijā, jutos gluži apjucis, kad kāda pārdevēja lielā tirdzniecības centrā (veikali, kuros steidzīgs cilvēks var ātri pašapkalpoties!) man zviedriski padeva gan labu dienu, gan arī novēlēja atkalredzēšanos.
Varbūt tas bija tikai komerciāls triks, lai piesaistītu vairāk pircēju, taču es toreiz nejutu ne mazāko ātrumu mūsu savstarpējā kontaktā, un, manuprāt, ja tas ir panākams, tad stāv augstāk par visādiem komerciāliem un psiholoģiskiem trikiem.
Starp citu, Zviedrijā gar māju, kurā biju toreiz apmeties, es tā arī nedzirdēju aiztraucamies garām mašīnas ar ātriem mūzikas ritmiem.
