Sākoties jaunam gadam, daudzas biedrības nosaukušas īpašā godā ceļamās Latvijas dabas sugas.
Putns – zivju dzenītis
Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par 2020. gada putnu izvēlējusies zivju dzenīti (Alcedo atthis). Tā kā par upēs mītošajām putnu sugām, kāds ir arī zivju dzenītis, informācijas ir maz, šī suga izvēlēta par gada putnu. Tas ir aicinājums ikvienam pētīt upes, portālā dabasdati.lv reģistrējot gan zivju dzenīša, gan citu putnu novērojumus, informē LOB pārstāve Kitija Balcare.
“Šobrīd mums nav informācijas, ka zivju dzenīšu skaits samazinātos, taču mūsu rīcībā esošās ziņas par šo sugu ir trūcīgas, jo to specifiskā dzīvesveida (saistības ar upēm) dēļ neietver esošās uzskaišu programmas. Tas attiecas arī uz citām upju putnu sugām. Tā kā sākam darbu pie jauna Latvijas ligzdojošo putnu atlanta, esam izvēlējušies šo sugu, lai aicinātu cilvēkus pētīt upes, portālā dabasdati.lv reģistrējot gan zivju dzenīša, gan citu putnu novērojumus. Īpaši koncentrēsimies uz tām upēm, kur zivju dzenīšu uzskaites veiktas senāk, lai iegūtu skaidrāku priekšstatu par šīs sugas populācijas pārmaiņām. Turklāt 2020. gadā savu 30. jubileju atzīmēs mūsu kolēģi Latvijas Dabas fonds, kura simbols ir zivju dzenītis,” stāsta LOB valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.
Zivju dzenītis pārtiek no nelielām zivtiņām, kuras noķer, pikējot ūdenī. Savu ligzdu tas veido krastu atsegumos izraktās alās. Par alas piederību zivju dzenītim var droši pateikt ar ožu – tai ir izteikta zivju smaka. Latvijā zivju dzenītis ir sastopams visu gadu. Latvijā krastu atsegumos alās ligzdo vēl divas putnu sugas – kolonijās ligzdojošā krastu čurkste un retais bišu dzenis. Atšķirībā no zivju dzenīša abas šīs sugas pārtiek no kukaiņiem un savas ligzdu alas var veidot arī nesaistīti ar ūdeņiem.
Īpaša vērtība gan zivju dzenīšu novērojumu reģistrēšanā, gan Latvijas ligzdojošo un ziemojošo putnu atlanta darbā būs ekspedīciju organizēšana pa upēm, kuras pieteikt ir aicināts ikviens interesents. Šī ir lieliska iespēja laivošanas entuziastiem iegūt vērtīgus datus par upju putniem. Bez zivju dzenīša upēs samērā bieži sastopami arī lielā gaura, gaigala, meža pīle, upes tilbīte u.c. Par saviem novērojumiem gan šādās ekspedīcijās, gan ārpus tām ikviens aicināts informēt portālā dabasdati.lv vai, ierakstot putnu balsis, ziņot uz e-pastu [email protected].
Gada putna akciju LOB rīko jau 25. reizi. Iepriekš par gada putniem izvēlēti: grieze (1996), vakarlēpis (1997), zaļā vārna (1998), mazais ērglis (1999), ķīvīte (2000), ūpis (2001), lielais ķīris (2002), rubenis (2003), baltais stārķis (2004), ziemeļu gulbis (2005), lauka piekūns (2006), melnā dzilna (2007), melnais stārķis (2008), jūras krauklis (2009), mednis (2010), meža pūce (2011), jūras ērglis (2012), kākaulis (2013), pupuķis (2014), dzeltenais tārtiņš (2015), dižraibais dzenis (2016), dzeltenā cielava (2017), pļavu tilbīte (2018) un mežirbe (2019).
Dzīvnieks – Eirāzijas bebrs
Par 2020. gada dzīvnieku izvēlēts Eirāzijas bebrs (Castor fiber), kas ir lielākais grauzējs Latvijā. Gada dzīvnieka nominēšana notika Latvijas Dabas muzejā, piedaloties Dabas aizsardzības pārvaldes vecākajam ekspertam Vilnim Skujam, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētniekam Jānim Ozoliņam un Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza uzraugam Mārtiņam Zilgalvim.
Kā apgalvo dabas pētnieki, Eirāzijas bebrs ir viena no diskusijas raisošākajām Latvijas zīdītāju sugām. No vienas puses, bebrs ir nekaitīgs radījums, kas dzīvo ūdenī un labprāt izvairās no cilvēkiem, no otras – iekārtojot savu dzīves vidi, tas nereti rada sarežģījumus un zaudējumus mežsaimniekiem un lauksaimniekiem. Savukārt Rīgā, lai pasargātu kanālmalas apstādījumus no bebru zobiem, nākas nodrošināt tur mītošos bebrus ar piemērotu barību, norāda zoologi.
Bebru populācija Latvijā ir stabila, un tie iekļauti nelimitēti medījamo dzīvnieku sarakstā. Nirstot tas spēj aizvērt nāsis un ausis. Bebra raksturīgākā pazīme ir zobi, kas aug visu mūžu un graužot pašuzasinās. Turklāt, sakļaujot šķeltās lūpas aiz priekšzobiem, bebrs var grauzt arī zem ūdens. Tā barība ir ūdens un piekrastes augi, ziemā – lapukoku miza un zari. Zivis bebri neēd.
Arī šogad iedzīvotāji tiek aicināti reģistrēt bebru vērojumus vietnē www.dabasdati.lv un iekļaut gada dzīvnieku izglītojošos pasākumos un citās norisēs.
Bezmugurkaulnieks – ornamentētā pļavērce
Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par 2020. gada bezmugurkaulnieku izvēlējās ornamentēto pļavērci (Dermacentor reticulatus). Pļavērce ir radiniece labi zināmajām ganību ērcēm, tā pārnēsā tos pašu slimību ierosinātājus, ko ganību ērces, – encefalīta vīrusu, borēlijas, babēzijas u.c. –, tāpēc tai ir svarīga veterinārā un medicīniskā nozīme. Pēdējos gados, iespējams, saistībā ar klimata pasiltināšanos, pļavērce paplašina savu areālu virzienā uz ziemeļiem. 2020. gadā šī ērce tiks turpināta pētīt, iesaistot arī iedzīvotājus.
No apmēram 1000 ērču sugām Latvijā tikai dažas ir asinssūcējas un slimību pārnesējas. Ornamentētā pļavērce pēc izskata ir lielāka, masīvāka un ātrāka par parastajām ganību “māsām”. Tās ķermenis ir brūns, ar gaišāku neregulāru rakstu. Pieaugušas apaugļotas mātītes olas dēj augsnē. Izšķīlušies kāpuri barojas ar sīkajiem zīdītājiem – strupastēm, kurmjiem, ciršļiem, ežiem, zaķiem u.c. Pēc ādas maiņas kāpuri pārvēršas par nimfām, kurām ir līdzīgs dzīvesveids. Kāpuriem un nimfām pārsvarā ir slēpts dzīvesveids, un tās reti piesūcas lieliem dzīvniekiem. Pēc nākamās ādas maiņas nimfas pārvēršas par pieaugušām ērcēm. Atšķirībā no nepieaugušajām tās izvēlas uzbrukt lieliem savvaļas zīdītājiem un mājdzīvniekiem, paretam arī cilvēkam.
Ērces dzīves laikā asinis sūc trīs reizes. Atkārtoti sūcot asinis, dažādi slimību ierosinātāji var tikt pārnesti no dzīvnieka uz dzīvnieku un arī uz cilvēku. Ērces var pārnest ērču encefalīta vīrusu, tularēmijas, Q-drudža, Laima boreliozes, anaplazmas baktērijas, vienšūņus no Babesia un Theileria ģintīm un vēl citus dzīvnieku un cilvēka slimību ierosinātājus.
Pēdējos gados ērce paplašina izplatības areālu. Savvaļas dzīvnieki un mājdzīvnieki tās pārnes arvien tālāk uz ziemeļiem no to dabiskā areāla Viduseiropas mērenajā zonā. Silto ziemu dēļ ērces var veiksmīgi pārziemot. Tās acīmredzot ir pielāgojušās Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. 2019. gadā pirmā ērce novērota 21. februārī, pēdējā – 30. decembrī. Lielāka to aktivitāte ir pavasarī. Kartē parādīta sugas izplatīšanās pēdējos gados.
Latvijā ornamentētā pļavērce pārsvarā sastopama aizaugušos zālājos un izcirtumos, kuros ir bagātīga kūla un kuri aizaug ar krūmiem. Šādos biotopos ir labvēlīgi apstākļi sīko zīdītāju attīstībai, tajos barojas arī lielie zīdītāji, piemēram, briežveidīgie un meža cūkas. Zālāju aizaugšana ir viens no iemesliem sugas straujai izplatībai.
Ja novērota pļavērce, to var nofotografēt un foto atsūtīt uz zemāk minēto e-pastu. Ievāktās ērces var arī ielikt plastmasas aizspiežamos maisiņos un atsūtīt parastā vēstulē. Svarīgi iegūt pašu ērci, lai noteiktu patogēnu klātbūtni tajā.
Kukainis – ziedmušas
Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par gada kukaini izvēlējusies ziedmušu dzimtu Syrphidae. Parasti par gada kukaini tiek izraudzīta viena konkrēta suga, tomēr šī ir otrā reize vēsturē, kad gada simbola gods ticis uzreiz veselai dzimtai. Ziedmušas ir plašākā sabiedrībā mazāk zināmi apputeksnētāji kukaiņi. Izvirzot ziedmušas par gada simbolu, LEB vēlas akcentēt pašlaik aktuālo apputeksnētāju kukaiņu daudzveidības saglabāšanas jautājumu, ko 2019. gada nogalē aktualizējis arī Eiropas Parlaments. Papildus tam 2020. gads pasludināts par Starptautisko augu veselības gadu, un arī šajā kontekstā ziedmušām ir būtiska nozīme, jo daudzas no tām ir nozīmīgi augu kaitēkļu dabiskie ienaidnieki, savukārt atsevišķas citas ziedmušu sugas pašas uzskatāmas par augu kaitēkļiem. Visbeidzot – LEB cer pievērst plašāku dabas vērotāju un fotogrāfu uzmanību šiem interesantajiem kukaiņiem, ikvienam dodot iespēju ar saviem novērojumiem sniegt ieguldījumu Latvijas ziedmušu izpētē.
Pašlaik Latvijā ir zināma 301 ziedmušu suga. Tās ir vidēji lielas un lielas (6–15 milimetri), parasti krāsotas spilgtās krāsās. Daudzas sugas ir izcils mīmikrijas piemērs, ar savu krāsojumu un uzvedību perfekti atdarinot lapsenes, bites un kamenes. Atšķirībā no šiem dzēlējplēvspārņiem ziedmušām vēdera galā nav dzeloņa, un tās ir cilvēkam pilnībā nekaitīgas. Galvenā pazīme, lai ziedmušas atšķirtu no tām izskatā līdzīgajiem plēvspārņiem, ir spārnu skaits – ziedmušām viens pāris, plēvspārņiem – divi. Ziedmušām ir raksturīgs ārkārtīgi daudzveidīgs dzīvesveids. Daļai sugu kāpuri ir plēsīgi un pārtiek no sīkiem kukaiņiem, piemēram, laputīm. Citām sugām kāpuri dzīvo organiskām vielām bagātos ūdeņos un veicina šo ūdeņu bioloģisko attīrīšanos. Vēl citas ziedmušu sugas kāpuru attīstības stadijā ir saistītas ar atmirušo koksni un apdzīvo vecus dobumainus vai sulojošus koku stumbrus. Atsevišķām ziedmušu sugām kāpuri ir augēdāji, piemēram, sīpolu ziedmušas kāpuri barojas sīpolos. Dažu ziedmušu sugu kāpuri dzīvo no evolucionārā viedokļa pavisam ekstrēmos apstākļos, piemēram, skudru pūžņos vai sabiedrisko plēvspārņu ligzdās.
Pieaugušās ziedmušas barojas ar ziedputekšņiem un nektāru, apmeklē ziedus un kopā ar medusbiti, dažādām savvaļas bitēm, dienas un nakts tauriņiem, vabolēm un citiem kukaiņiem apputeksnē ziedus. Šis ir viens no svarīgākajiem ekosistēmu pakalpojumiem pasaulē, kas nodrošina gan dabas daudzveidības saglabāšanos, gan vienlaikus ir priekšnosacījums daudzu kultūraugu ražas iegūšanai un pārtikas drošībai kopumā. Novērtēts, ka Eiropas Savienībā kopējais apputeksnētāju kukaiņu devums ekonomikā ir apmēram 15 miljardi eiro katru gadu. Pašlaik pesticīdu lietošanas ietekmē un dabisko dzīvotņu platību samazināšanās dēļ apputeksnētāji kukaiņi saskaras ar daudzveidības samazināšanās risku. 2019. gada nogalē Eiropas Parlaments pieņēma aicinājumu vairāk domāt par apputeksnētāju daudzveidības saglabāšanu, mazināt pesticīdu izmantošanu, kā arī pastiprināt jau pirms tam Eiropas Komisijas rosināto Apputeksnētāju iniciatīvu.
LEB vēlas informēt, ka ikviens var sniegt savu ieguldījumu, rūpējoties par ziedmušu un citu apputeksnētāju kukaiņu daudzveidību. Viens no veidiem, kā piesaistīt apputeksnētājus un nodrošināt tiem papildu barošanās iespējas, ir iekopt visu gadu bagātīgi ziedošu piemājas dārzu. Lauksaimniecības zemju apsaimniekošanā ieteicams saglabāt neapsaimniekotas, dabiska augāja laukmalas. Tīrumos un augļukoku dārzos iespējams veidot arī apputeksnētājiem speciāli domātas sētu nektāraugu joslas. Ceļmalu apsaimniekošanā, kur to pieļauj drošības jautājumi, rekomendējams ļaut izaugt un izziedēt tur augošajiem savvaļas augiem. Meža apsaimniekošanā, cērtot kokus, ieteicams saglabāt dabas daudzveidībai nozīmīgus meža elementus, no kuriem ziedmušām visbūtiskākie ir dobumaini un sulojoši koki. Sabiedrība kopumā var atbalstīt rūpes par apputeksnētājiem, izvēloties lauksaimniecības produktus, kas iegūti teritorijās ar samazinātu pesticīdu lietošanas intensitāti, kā arī pieprasot politiķiem īstenot atbildīgu vides aizsardzības politiku.
Sūna – parastā rožgalvīte
Latvijas Botāniķu biedrība (LBB) par gada sūnu izvēlējusies parasto rožgalvīti (Rhodobryum roseum). Tā ir ļoti simpātiska lapu sūna, kura bieži sastopama dažādos mežos, īpaši ēnainos egļu mežos, un pat kāpās un pļavās. Parasto rožgalvīti Latvijā var atrast visos gadalaikos, arī ziemā, ja vien to nesedz sniegs.
Parastā rožgalvīte izskatās pēc mazas, zaļas rozītes vai miniatūras palmas. Tā aug atsevišķi vai veido irdenas, tumši zaļas velēnas. Stumbrs atrodas augsnē, bet no tā izaug vienu līdz sešus centimetrus gari, stāvi virszemes dzinumi, kuru apakšdaļā ir mazas plēkšņveida lapas, bet galotnē – liela tumšzaļu lapu rozete. Apakšzemes daļām atmirstot, stāvie sekundārie stumbri kļūst par atsevišķiem augiem. Vecākiem augiem uz stumbra var būt vairākas lapu rozetes.
Lapas otrādi olveidīgas vai lāpstveidīgas, ar smailu, asi zobainu galu un ierotītu malu; mitrā stāvoklī tās ir izplestas, bet sausā – sačokurojušās. Rožgalvīte ir sajaucama ar skrajlapju ģeneratīvajiem dzinumiem, kas arī atgādina ziedu, bet to lapiņas ir noapaļotasIzpētīts, ka parastās rožgalvītes audzes ir labvēlīgs biotops dzelteno skudru ligzdām. Ķīnā un Tibetas tautas medicīnā rožgalvītes lieto sirds slimību ārstēšanā, un tējai no sūnām ir nomierinošs efekts.
Latvijā sastopama vēl viena rožgalvīšu suga – Ontario rožgalvīte (Rhodobryum ontariense), kas pie mums ir reta un aizsargājama. Tā aug tikai gāršas tipa mežos uz kaļķainām augsnēm un avotainās, koku apēnotās strautu gravās. Ārēji gan parastā, gan Ontario rožgalvīte ir līdzīgas. Vienkāršākā abu sugu atšķiršanas pazīme ir lapu skaits rozetē. Ontario rožgalvītei ir 20–50 lapu, bet parastajai rožgalvītei – ne vairāk kā 20–22.
Lai uzzinātu vairāk par šīs sugas izplatību un augšanas apstākļiem, svarīgi ir visi ziņojumi. LBB aicina informēt par parasto rožgalvīti portālā dabasdati.lv.
Augs – Ruiša pūķgalve
LBB par 2020. gada augu izvēlējusies Ruiša pūķgalvi (Dracocephalum ruyschiana). Augs nosaukumu ieguvis par godu holandiešu izcelsmes botāniķim un anatomam Frederikam Ruišam (1638–1731), savukārt ģints latviskais “pūķgalves” nosaukums cēlies no grieķu vārdu salikuma “drakón” (pūķis) un “kefalé” (galva). Atliek aplūkot šī auga zieda formu, un top skaidrs, kāpēc pūķgalve.Ruiša pūķgalve ir daudzgadīgs lūpziežu dzimtas augs, kas nedaudz atgādina Vidusjūras reģiona garšaugu rozmarīnu. Pūķgalvei ir stāvs stublājs ar lineārām līdz septiņus centimetrus garām lapām ar ieritinātu malu. Ziedi sakārtoti vārpveida ziedkopās, un to krāsa variē no violeti zilas līdz gaiši zilai, retāk rožainai.
Ruiša pūķgalves ziedēšanas laiks ir no jūnija vidus līdz jūlija beigām, kad tā ar savu apburošo ziedēšanu vilina ielūkoties sausos, gaišos priežu mežos.
Suga līdz šim atrasta tikai Latvijas vidienē un austrumos. Visās Baltijas valstīs Ruiša pūķgalve ir rets, aizsargājams augs, kas aug uz rietumiem no sava vienlaidu izplatības areāla. Ruiša pūķgalves labvēlīgai augšanai nepieciešamas granšainas, kaļķainas augsnes, kādas raksturīgas osiem, un skraji, saulaini priežu meži, kādi dabiski izveidojas meža ugunsgrēku ietekmē. Šādas dzīvotnes apdraud skrajo priežu mežu aizaugšana ar eglēm vai blīvu pamežu un biezas sūnu segas veidošanās. Tas neļauj zemē izbirušajām sēklām izdīgt un gaismas prasīgajiem augiem izdzīvot. Lielā mērā to sekmējusi mežu ugunsgrēku biežuma ievērojama samazināšanās. Uguns kā dabisks traucējums mežā rada atklātu augsni un pa laikam iznīcina pamežu, no kā ieguvēji ir ne tikai pūķgalve, bet daudzi citi augi, piemēram, silpurenes, kaķpēdiņas, zāļlapu smiltenīte.
Ruiša pūķgalvi Latvijas teritorijā pirmoreiz atradis 19. gadsimta dabaspētnieks Eduards Lēmanis Antonopolē un Numernē sausā priežu mežā uz osa – īpatnējas, garenas formas reljefa formas –, kur ir sastopama arī mūsdienās. Pašlaik Latvijā zināmas ne vairāk kā 10 šīs sugas atradnes. Pazīstamākās ir dabas parks “Ogres Zilie kalni”, “Numernes valnis” un “Daugavas loki”.
Iespējams, kāda pūķgalves atradne palikusi nepamanīta. Jāatceras, ka Latvijā Ruiša pūķgalve ir reta, īpaši aizsargājama suga. Par tās krāšņumu var priecāties, iemūžināt to atmiņās un fotogrāfijās, bet plūkt, griezt vai rakt savvaļā pūķgalvi ir aizliegts.
Arī par pūķgalvi cilvēki aicināti ziņot vietnē dabasdati.lv.
