Brīnumu istabā
“Nodzīvot “uz urrā” vienu dienu Tokijā kopā ar cilvēku, kuru es mīlu visvairāk par visu pasaulē (pagaidām tā ir mana mamma). Iegūt ārkārtīgi retas kartītes Ikebukuro Pokemonu centrā! Piedalīties japāņu tradicionālajās kāzās Meidzi sintoistu svētnīcā (ar kimono un visu pārējo…)! Ļaut, lai mani ar aizvērtām acīm Šibujas krustojumā nes uz priekšu pūlis. Uztaisīt tetovējumu pie slavenību tetovētāja Tomo Tomo. Pusdienot kādā izakaya, palūgt ēdienkarti japāņu valodā bez fotoattēliem, uz labu laimi pasūtīt piecus ēdienus… un to visu apēst! Spaidīt visas podziņas japāņu tualetē. Apreibināties Šindžuku Robot Restaurant. Izdzert kādu glāzīti Golden Gai bārā. Pārplēst bungādiņas pacinko. Izkliegt rīkli Šibujas karaoke. Apbrīnot Tokijas ugunis no kāda debesskrāpja augšstāva.”
Kā jums šāds darbu sarakstiņš? Tas ir viens no īstenojamajiem uzdevumiem, kas priekšā galvenajai varonei Žiljēna Sandrela grāmatā “Brīnumu istaba”. Pēc ar dēlu notikuša smaga satiksmes negadījuma viņa atrod puiša dienasgrāmatu, kurā rakstīts: “Mana mīļā, dārgā brīnumu burtnīca! Es tev uzticēšu visu to notikumu sarakstu, kurus es labprāt piedzīvotu, pirms nomiršu, – savus brīnumus. Tas nedaudz atgādina sapņu sarakstu, lai gan īsti tāds nav, jo esmu tajā iekļāvis tikai tādas lietas, kas man šķiet īstenojamas. Saraksts nav pabeigts. Es to laiku pa laikam papildināšu, kad man ienāks prātā kaut kas jauns – kāda vienkārši superīga vai arī daudz nopietnāka lieta. Tā kā vēl nedomāju mirt, es tevi, mana mīļā brīnumu burtnīca, izraudzījos pietiekami biezu. Man to ieteica Iza. Viņa arī ir sarakstā ;)) Dusiet saldi, mani mazie brīnumi!”
Mani īpaši piesaistīja Japānā veicamo darbu sarakstiņš, varbūt tādēļ, ka nesen “Zemgales Ziņās” bija lasāms apraksts par šo mums tālo valsti un daži nosaukumi arī grāmatas lapaspusēs bija īpaši labi atpazīstami.
Ja izslēdz no apziņas domu, ka šādu dēla nepiepildīto ieceru īstenošanu gluži katra mamma nevarētu izvērst realitātē kaut vai tik vienkārša iemesla dēļ kā finansējums, grāmata ir vienkārši burvīga, lai arī rakstnieka fantāzijas auglis, kārtējo reizi parādot, uz ko spējīgi vecāki savu bērnu dēļ. Un no reizes uz reizi atgādinot mums katram ikdienā novērtēt sev tuvos cilvēkus un mazāk uz goda pjedestāla celt materiālās vērtības un ikdienas rūpes (lai arī, protams, jāpatur prātā – to visu īstenot galvenā varone var, jo pelnījusi un pelna gana labi). Tie gan ir tādi tehniski sīkumi, par kuriem pat īsti, lasot grāmatu, negribas domāt, bet gan ar visu sirdi un dvēseli līdz ar mammu izjust piedzīvojumus, īstenojot viņas dēla “darbiņu” sarakstu. Ļauties trauksmainam procesam, citu pēc cita ievelkot ķeksīšus pie sarakstā veicamajiem uzdevumiem cerībā, ka to video izklāsts spēs pamodināt zēnu no komas.
“Man jādara tā, lai dēlam rastos vēlme atgriezties, jāiekārdina viņš, parādot, ko tas grasās palaist garām, ja paliks komā. Jāuzkurina viņa dzīves alkas. Lai gan tā bija neprātīga, tomēr īstenojama iecere. Es par to biju pārliecināta.”
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
