Pavisam nesen iestājās jaunais, vizuāli skaisti rakstāmais 2020. gads. Un tikko, pirms pāris dienām, varējām svinēt veco Jauno gadu. Izrādās, ja ir vēlme, varam gadu sagaidīt vairākas reizes. Arī 25. janvārī. Pēc ķīniešu Mēness kalendāra tad sākas Žurkas izgājiens. Tas, lai būtu ko darīt, pirkt un svinēt.
Vienalga, dzīvojam pēc jaunā kalendāra (Latvijā tas ieviests 1919. gadā) vai vecā, dzīvojam un virzāmies pretī gaismai. Šodien neierasti janvārim redzēju zālienā pienenes pumpuros. Dabā pašreiz ir kaut kāds apjukums. Un, šķiet, ne tikai dabā. Pēdējās pārdomas ir tieši tādas pēc pāris teātra izrāžu un vairāku mākslas izstāžu apmeklējumiem. Negribu nosaukt konkrētos notikumus un minēt to nosaukumus, jo, šķiet, apjukums ir daudzskaitlīgs.
Vienmēr, kad pēc redzētā ir vairāk jautājumu nekā emocionāla pārdzīvojuma vai piedzīvojuma, kultūras vērotājam piezogas šaubas par savu uztveri. Vai ar to viss kārtībā? Varbūt kaut kas nav tā ar viņa izpratni par redzēto? Tādos brīžos vienmēr atceros gleznotāja Jāzepa Pīgožņa teikto – māksla mainās. Vizuāli to varētu attēlot ar mainīgu līkni – augšā, lejā, kādu brīdi taisni, tad atkal lejā utt. Pieņemsim, ka, manuprāt, tagad ir lejā. Par maz enerģijas, domu un maz ieguldītā darba. Māksla ir varēšana, nevis nevarēšana. Varbūt tas saistīts ar paātrinājumu, ko nākas ikdienā pārvarēt ikvienam. Pa virsu, uz ātro, bez idejas. Bet sajūta ir, ka kaut kas šim “lejā” periodam sekos. Cerams, šis tukšuma brīdis būs īss.
Toties esam kļuvuši jūtīgāki saistībā ar dabas saudzēšanu. Austrālijā deg. Tur ziņās tiek teikts: “Mēs to nespējam kontrolēt!” Savukārt Saūda Arābijas tuksnešos snieg! Tikmēr mūsu zemē iestājamies par simtgadīgu koku neizciršanu. 14 000 paraksti savākti par parka izveidi bijušā velotreka “Marss” teritorijā Rīgā, kur jau ir lieli ozoli un liepas. Īpatnēja ir pašreizējā nostāja – īpašnieki sola pagaidām necirst simtgadīgos kokus Teikā un apsvērt citu vietu būvniecībai. Arī pie mums Jelgavā nesen bija trauksme par tēmu – pieauguši koki un zaļums vai pliks betons un automašīnas aiz kultūras nama pilsētas sirdī.
Jautājums – vai nav iespējams to sabalansēt un izveidot tā, lai šīs abas lietas spētu sadzīvot? Vērojot labus piemērus citur, izskatās, ka var, ja ir vēlēšanās. Tas būtu lieliski, ja mēs dzīvotu vietā, kur tāda būtu.
