Mājvieta
Dažkārt, kad galīgi apnicis remontēt un uzturēt māju, spriežam par savu jaunības neprātā pieļauto kļūdu – 1911. gadā celtas lauku mājas iegādi – un diskutējam, vai nevajadzētu to pārdot un iegādāties dzīvokli. Teorētiski tev atkrīt milzum daudz problēmu – vasarās nav nemitīgi jāpļauj zāle un jāravē nezāles, nav jākurina, jāšķūrē sniegs, jāuzlabo iebraucamais ceļš… un tā bez gala. Tomēr reizēs, kad sanāk viesoties dzīvokļos, kur, neraugoties uz tā īpašnieku rūpēm par savu dzīvesvietu, manāms daudzstāvu mājas kopējais sliktais stāvoklis, šī doma tiek momentā atmesta.
Lai cik daudz jādara pašam savā mājā, tu vismaz saproti, ka būs arī tieši tik, cik izdarīsi. Nevis, cik kaimiņi būs gatavi samesties, cik pašvaldība būs gatava tam atvēlēt vai apsaimniekotājs ieguldīt. Tāpēc īsti jau nav pārsteigums Valsts kontroles revīzijā par dzīvojamo ēku drošību Latvijā konstatētais.
Tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju dzīvo savos vai īrētos dzīvokļos pašvaldību apsaimniekotos daudzdzīvokļu namos, no kuriem daudzi ir veselībai un dzīvībai bīstami. Konstatēts, ka vairāk nekā 60 procentiem namu pastāv nopietni ugunsdrošības riski, kā arī 60 procentiem ir cita veida bojājumi, kas būtiski apdraud to drošību. Pašvaldības bieži vien ir gan ēku īpašnieki, gan apsaimniekotāji, gan arī uzraugi būvvalžu personā, tomēr revīzijā secināts, ka pašvaldības neveic savus pienākumus pietiekami.
