Gadsimtiem ilgi cilvēce meklējusi ceļu uz mūžību. Neredzot «atrisinājumu» laicīgajā dzīvē, cilvēki rada mierinājumu ticībā Paradīzes dzīvei.
Gadsimtiem ilgi cilvēce meklējusi ceļu uz mūžību. Neredzot «atrisinājumu» laicīgajā dzīvē, cilvēki rada mierinājumu ticībā Paradīzes dzīvei. Tomēr ilgāks mūžs uz Zemes arī nav «smādējams», un nostāsti par jaunības eliksīriem, filosofu akmeņiem, jaunavu asiņu dzeršanu un mazgāšanos verdošā pienā vai ūdenī ir pārpludinājuši gan folkloru, gan alķīmiķu sacerējumus. Mūsdienās reālākais ceļš uz ilgāku dzīvi bruģējams ar orgānu transplantāciju. Pagaidām gan uz šīs takas bija divi milzīgi klupšanas akmeņi – pārstādāmie orgāni slimniekiem reizēm jāgaida pat gadiem ilgi, un transplantējot neviens nevar dot simtprocentīgu garantiju, ka pacienta organisms pieņems svešo orgānu. Māņticīgās bailes par mirušā cilvēka īpašību pārmantošanu līdz ar iegūto orgānu vēl sarežģī situāciju. Šīs bailes cilvēkā iesakņojušās no seniem laikiem, kad vēl bija pieņemts apēst ienaidnieka sirdi vai aknas (kas nu kuram bija vairāk nepieciešams – droša sirds vai «dzelzs» aknas). Problēmu sola atrisināt jaunākie sasniegumi klonēšanā. Kopš pirmās klonētās aitas Dollijas laikiem zinātnieku vidū dominēja uzskats, ka klonētās šūnas noveco ātrāk par «normālajām». Tomēr ASV zinātnieku jaunākie pētījumi apstrīd iepriekšējo apgalvojumu. Vēl vairāk – tie pierāda, ka klonētās šūnas noveco daudz lēnāk. Šis visādā ziņā revolucionārais paziņojums pavēris jaunu ceļu uz tā saucamo terapeitisko klonēšanu.
Terapeitiskā klonēšana mediķiem dos «trumpi» cīņā ar novecošanu saistītām kaitēm, kā Parkinsona vai Alcheimera slimību. Tikai no šīm vecuma izraisītām slimībām pasaulē cieš 16 miljonu cilvēku. Terapeitiskā klonēšana atrisinātu arī orgānu transplantācijas problēmu. Mediķi cer, ka nākotnē transplantējamos audus un orgānus varēs «izaudzēt» no paša pacienta klonētajām šūnām. Tādējādi atkritīs arī sveša orgāna iedzīvošanās problēma slimnieka organismā. To, ka no aizgūtas šūnas var izaudzēt patstāvīgu dzīvību, pierādīja jau britu zinātnieki ar aitu Dolliju. Tagad amerikāņu zinātnieki, ejot to pašu klonēšanas ceļu ar teļiem, pierādījuši – šūnu bioloģiskais pulkstenis, ierosinot olšūnu dalīšanos, atkal nostājas nulles punktā, turklāt novecošana notiek daudz lēnāk. Pēc zinātnieku domām, klonēto dzīvnieku dzīves ilgums pagarinās par 50 procentiem. Tieši lēnākā novecošana ir būtiska orgānu audzēšanai transplantācijas nolūkos. Citādi ir bezjēdzīgi veidot donororgānus no bioloģiski ātrāk novecojošām šūnām.
Galvenais šķērslis ceļā uz «jaunas paaudzes» donororgāniem ir ētiskie apsvērumi, kas nepieļauj eksperimentus ar cilvēkiem. Daudzas pasaules valstis, tostarp arī Latvija, deviņdesmitajos gados atbalstīja lēmumu, kas aizliedz veikt klonēšanas eksperimentus ar cilvēkiem. Klonēšanas ceļš pie vajadzīgajiem orgāniem un audiem ved caur embrionālo stadiju, jo, olšūnai daloties, pastāv iespēja, ka kāda no šūnām var attīstīties par patstāvīgu dzīvību. Tieši no šīm embrionālajām šūnām ir iespējams izaudzēt transplantācijai nepieciešamos orgānus. Deviņdesmito gadu sākumā no šādām peļu embrionālajām šūnām izdevās radīt funkcionētspējīgas sirds šūnas, bet 1998. gadā ASV zinātniekiem pirmo reizi izdevās pavairot cilvēka embrionālās šūnas. Patlaban ASV ar embrionālo šūnu eksperimentiem ļauts nodarboties tikai un vienīgi privātās struktūrās, kas tādā veidā «izslīd» no sabiedrības kontroles. To, acīmredzot, sapratis arī ASV kongress, jo Ētikas komisija ierosinājusi legalizēt cilvēka embrionālo šūnu izmantošanu medicīnas nolūkos. Līdzīgas dilemmas «plosa» arī Lielbritānijas sabiedrību. Vācijā eksperimentus ar cilvēka embrionālajām šūnām aizliedz likums, bet arī te zinātnieku spiediens pārskatīt likumu kļūst jo dienas asāks. Tikmēr sašūpojušies arī ētiskie standarti – jo kurš gan var atbildēt, ko nogalināt ir neētiskāk – nedzimušu vai slimu, bet izārstējamu dzīvību?
