Enerģisks, ar savu nākotnes vīziju, jaunu ideju un risinājumu piedāvājumu, bet arī prasīgs – tā varētu raksturot sociālās aprūpes centra “Zemgale” direktoru Kristapu Keišu, kurš centra vadītāja amatā sāka strādāt pērn. Laiku pa laikam medijus pāršalc ziņas par kārtējām šausmām kādā no sociālās aprūpes iestādēm. Lai noskaidrotu, kas īsti “lācītim vēderā”, kopā ar direktoru izstaigājām sociālās aprūpes centra filiāli “Jelgava”. Jāteic, ka šausmu tur nebija, un saskarsmē ar klientiem un centra darbiniekiem var gūt lielākoties pozitīvas emocijas, redzot, ar kādu sirsnību cilvēki dara savu nebūt ne vieglo darbu.
– Kad bija jūsu pirmā darba diena, un cik liela ir jūsu vadītā “saimniecība”?
Mana pirmā darba diena, kad sāku strādāt par valsts sociālās aprūpes centra “Zemgale” direktoru, bija pagājušā gada 1. augustā. Centram ir piecas filiāles – “Iecava”, kur atrodas administrācija, “Lielbērze”, “Jelgava”, kas ir lielākā filiāle, “Ķīši” un “Ziedkalne”. Kopā ir vietas 750 iemītniekiem, kas gan visas nav aizpildītas. Tie ir cilvēki ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Viņu aprūpē nodarbināti 450 darbinieku. No 1. aprīļa, kad tika paaugstinātas algas, kadru mainība ir krietni samazinājusies. Sociālie darbinieki no pašvaldību sociālajiem dienestiem pārnāk darbā pie mums, varam pieņemt labākos, pārvilināt.
Pirms tam piecus gadus strādāju Jūrmalā, veselības un sociālās aprūpes centrā “Sloka”, sāku kā sociālais darbinieks, tad kļuvu par izpilddirektoru.
Esmu patīkami pārsteigts par Labklājības ministrijas attieksmi – tiku rūpīgi ievadīts darbā. Man sniedza informāciju, kas ļoti palīdzēja. Biju gatavs darbam un gribēju daudz izdarīt, bet ierobežoja finansējums.
– Ko šajā laikā ir izdevies paveikt?
Ļoti operatīvi 1. augustā tika piešķirts finansējums “Ziedkalnei”. Nu pilnībā izremontēts filiāles otrā korpusa 3. stāvs, kā arī pirmā korpusa 2. un 3. stāva sanitārie mezgli un dušas, lai tur var ievest un nomazgāt arī gulošos klientus, sakārtoti ēku jumta segumi.
Renovācijas darbi “Ziedkalnē” turpināsies arī šajā gadā – pirmajā ceturksnī paredzēts nomainīt jumtu virs pirmā korpusa, un šajā korpusā jāremontē vēl divi stāvi. Kad to paveiksim, no iekšpuses filiāle būs sakārtota – uzlaboti dzīves apstākļi iemītniekiem un arī darbiniekiem.Kad pirmoreiz ierados, tur bija kā padomju laikā – drūmas krāsas, mitrums, pelējums. Nevis nolaists, bet nolietojies viss. Otrajā korpusā tagad ir arī jauni radiatori un elektroinstalācija, veikts kosmētiskais remonts.
Remonts bija liels izaicinājums – jāpārceļ iemītnieki, viņiem kādu laiku saspiestāk jāpadzīvo –, bet darbinieki ļoti labi strādāja. Klienti remontu gaidīja, sekoja līdzi, piedāvāja palīdzēt. Kādu laiku bija jāiztiek bez tualetēm, tika atvests sanitārais konteiners. Kad pēc remonta gribējām to vest projām, iemītnieki teica, lai paliek, jo tas viņiem paticis labāk nekā vecās tualetes.
– Bet kā ir ar darbinieku attieksmi pret aprūpes centrā dzīvojošajiem? Saistībā ar “Ziedkalni” ir vairāki kriminālprocesi un tiesvedības, arī medijos palaikam parādās ziņas par skarbajiem apstākļiem sociālās aprūpes centros?
Turpinām pārskatīt visus procesus, kā attiecamies pret klientiem. Nepilna gada laikā kopš strādāju, ir bijuši gadījumi, kad darbinieki saukti uz Ētikas komisiju. Mēģinām izglītot cilvēkus. Mūsu Pakalpojuma nodrošinājuma nodaļa sauc kopā speciālistus un organizē seminārus. Sākam ar aprūpētājiem un elementārām lietām – pirms ieiet klienta istabā, ir jāpieklauvē, jo viņš tobrīd varbūt atrodas uz poda krēsla. Kad jānomaina autiņbiksītes, vispirms jāpajautā, vai es varu tagad to darīt, nevis, neko nesakot, jānorauj sega utt.
Strādājam pie darba organizācijas, esam pārskatījuši amatu sarakstus, pārvietojuši, apvienojuši amatus, veicam hronometrāžas, lai noskaidrotu, vai attiecīgais amats ir nepieciešams. Filiāļu vadītāji vērtē, cik darbinieku vajag. No šā gada filiālē “Jelgava” aicinām darbā fizioterapeitu un ergoterapeitu. Joprojām filiālē ir psihiatra vakance. Pašlaik Labklājības ministrijā saskaņošanā ir mākslas terapeita, masiera un logopēda vakances. Tieši “Jelgavā” koncentrēsies jaunie speciālisti.
Domājam, kā uzlabot pakalpojuma kvalitāti. Esam izveidojuši un testa režīmā pārbaudīsim papildu aprūpētāju vietas “Lielbērzē”. Tas būs dienas aprūpētājs, kurš cilvēku pavadīs pie ārstiem, uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi u.c. Līdz šim to darīja sociālais darbinieks vai kāds cits speciālists. Ja izdosies, ieviesīsim arī citās filiālēs.
Jaunums mums ir regulārās piecminūtes, kad viena maiņa beidz darbu un nodod nākamajai, lai būtu skaidrs, kas izdarīts, kas nav, kur ir problēma. Piemēram, viens iemītnieks negulēja; nepieciešams, lai viņu apskata medmāsa. Lai nebūtu tā, ka nav informācijas.
Tiek rakstīts protokols, kam līdzi seko Pakalpojuma nodrošinājuma nodaļa un sūta administrācijai, jo varbūt kaut kas nav skaidrs un ir nepieciešams seminārs. Metodiski atbalstīt, izglītot, nevis sodīt. Gadās tā, ka cilvēks, kuram aizrāda, skatās lielām acīm, jo viņam nav izstāstīts, kas jādara.
– Pastāstiet, lūdzu, par savām nākotnes iecerēm!
Mums ir ieviesta prakse, ka filiāļu vadītāji aizvieto cits citu, atnāk uz jaunu vietu un iegūst kaut ko sev, savai iestādei. Piemēram, “Jelgavas” vadītāju pašlaik aizvieto “Ķīšu” vadītāja. Iesim laikmetam līdzi, un šā gada pirmajā ceturksnī ieviesīsim videokonferences sistēmu katrā filiālē, lai varētu organizēt piecminūtes ar filiāļu darbiniekiem un galvenajiem speciālistiem. Ekrāni jau nopirkti, vēl jāiegādājas videokameras un mikrofoni.
Domājam arī par vides labiekārtošanu – skatāmies, lai mazkustīgajiem būtu atbilstošs pretizgulējumu matracis. Tā dēļ atsakāmies no luksustēriņiem, un plānotie kosmētiskie remonti var vēl pagaidīt. Svarīgs ir arī atbilstošs gultu augstums, jo vecākiem cilvēkiem ir grūti piecelties no zemas gultas. Tās ir prioritātes neatkarīgi no tā, būs nauda vai nebūs.
Vēl ir iecere, un šajā jomā mēs būsim pirmie Latvijā, ar izeju no gaiteņa izveidot āra terasi ar nojumi, lai centram blakus esošajā ābeļdārzā ar visām gultām visu gadu varētu izvest pašlaik pirmajā stāvā izmitinātos smagākos klientus. Ābeļdārzu mēs plānojam pārvērst par sajūtu dārzu – koki, krūmi, putnu skaņas, attiecīgs apgaismojums –, tur būs, kur izvērsties ergoterapeitam un funkcionālajam speciālistam. Ja būs līdzekļi, nākamgad to varētu realizēt.
Patlaban prioritāte ir iekštelpu remonti, gultu, matraču un mēbeļu nomaiņa. Labklājības ministrija šogad piešķīrusi līdzekļus “Lielbērzei”. “Ziedkalnei” projektā paredzēta lifta izbūve, bet “Ķīšos” finišā ir energoefektivitātes projekts – tur uzstādīts videi draudzīgs granulu apkures katls, jauni radiatori, siltummezgli, skats kļuvis vizuāli pievilcīgāks. Jāierīko arī trauksmes apziņošanas un ugunsdrošības sistēma ar atskaņojamu ierakstu: ir izveidojusies ārkārtas situācija, lūdzam virzīties uz izejām utt. Turpināsim attīstīt ikdienas rehabilitācijas pakalpojumus.
“Ķīšos” un “Lielbērzē” mums ir siltumnīcas, arī “Jelgavā”, bet “Iecavā” – pat vesels siltumnīcu komplekss. Klientiem patīk tur darboties, būt atbildīgiem par augiem, bet izaudzētā produkcija ikdienā tiek izmantota virtuvē vai ēdiena gatavošanas prasmju nodarbībās un sūtīta uz citām filiālēm.
“Iecavā” mums ir kokapstrādes nodarbību telpa, un tā bija klientu vēlme, “Ķīšos” ir bijusi pirts māja un funkcionē keramikas darbnīca. Cilvēki mācās mazgāt un gludināt veļu, labot un šūt – tie, kas gribēs, varēs to apgūt un patstāvīgi darboties. Ieceru ir daudz, vairākas jau īstenotas, citas vēl ir procesā.
Ir prieks par “Lielbērzi”, kur pēc trūkumu atklāšanas un vadības maiņas ar centra darbiniekiem – aprūpētājiem, medmāsām, sociālajiem darbiniekiem, speciālistiem – strādāja organizāciju psihologs, un izdevās saliedēt kolektīvu. Darbinieki uzskatīja, ka iestādes darbu nevar sakārtot direktors un administrācija, bet mēs paši – rīkosim vairāk sapulču, risināsim problēmas, bet pēc tam nāksim kopā un priecāsimies. Un nav strīdu, nesaprašanās, tik daudz negatīvisma. Arī par ēdienu vairs neviens nesūdzas (ir jauna ēdnīcas vadītāja). Sapratām, kāda tehnika ir nepieciešama virtuvē, mainījām darba organizāciju, nopirkām trūkstošo.
Ja ir kāds darbs (nevis problēma), tad pieslēdzas cita filiāle. “Jelgava” nāca palīgā “Ziedkalnei”, arī visa administrācija devās turp palīdzēt, sakārtot, izrunāt. Pie mums ir pieņemts, ka cilvēki nāk un runā, var uzrakstīt man e-pastu, jo esmu pieejams. Visas sūdzības un ieteikumi tiek izskatīti. Pakalpojuma nodaļas darbinieki veic izpēti, izprot situāciju, sniedz savus ieteikumus, nosaka termiņus, un mēs tos īstenojam.
Aprūpētājiem, kuri dara smagāko darbu, bieži vien ir labas idejas. Neaizmirstam cilvēku, kura dēļ mēs šeit esam, nevis domājam tikai par darbinieku ērtībām. Mums notiek pasākumi, filiāles brauc ciemos cita pie citas. Piemēram, “Ķīšos” svinēsim Masļeņicu. Apmeklējam teātrus, sporta sacensības, mūsu klienti piedalās sporta sacensībās cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Ir būtiski, lai būtu fizioterapeits, lai viņš strādātu ar gulošajiem – pozicionētu, sekotu līdzi ādas mitrumam, veiktu stājas koriģēšanu, kam tas ir nepieciešams u.c. Ergoterapeits savukārt gulošajam pielāgotu dažādus rīkus, lai cilvēks varētu kaut ko izdarīt pats, lai sniegtu viņam zināmu neatkarību.
Turpināsim izglītot aprūpētājus, jo viņiem ir jāizjūt klients. Jo īpaši vīriešiem nepatīk būt aprūpētiem, viņi dusmojas uz sevi, bet negatīvismu saņem aprūpētājs. Mums būs seminārs aprūpētājiem – kā tas ir būt par aprūpējamo. Ir mācību filma, smaga. Vispirms to parādīsim administrācijai, arī grāmatvedībai un personāla speciālistiem. Vēl nākotnē ir iecere katram aprūpētājam, kurš atnāk strādāt, piešķirt mentoru, kas viņu ievadītu darbā, lai jaunais darbinieks no sociālās aprūpes iestādes neaizbēgtu jau pirmajā dienā.
– Kā sokas ar deinstitucionalizācijas projekta ieviešanu? Vai arī “Zemgalē” ir klienti, kuri gatavojas drīzumā atstāt sociālās aprūpes centru?
Deinstitucionalizācijas process ir sācies, bet kavējas, un cilvēki, kuri gaida, mums ir visās filiālēs. Problēma? Pašvaldības nevar nodrošināt šo pakalpojumu – trūkst grupu un sociālo dzīvokļu. Bet gaidīšanas laikā pazūd entuziasms.
Filiāles “Jelgava” 3. stāvā mums ir Pusceļa māja, kas ir solis uz grupu dzīvokli. Cilvēki tur mācās plānot dienu un rīkoties ar saviem resursiem. “Ziedkalnē” mums ir klienti, kas strādā pie vietējiem zemniekiem, taču nevar atļauties īrēt dzīvesvietu, jo ar algu nav iespējams izdzīvot.
– Vai esat par līdzšinējās sistēmas saglabāšanu? Varbūt, līdzīgi kā ar bērnunamiem, visiem šādu sociālo centru iemītniekiem vajadzētu atrast mājas vai “audžuģimenes”?
Ir klienti, kuri jau no bērnības auguši tikai iestādēs un negrib tās atstāt, jo viņiem ir bail. Tā ir viņu pašu izvēle, jo ir atbalsts. Šeit, aprūpes centrā, viņiem palīdzēs, ja, piemēram, pasei būs beidzies derīguma termiņš; daudziem nav izpratnes, kā elektrības rēķinu samaksāt, tāpēc ir grupu dzīvokļi. Savukārt cilvēkiem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem centrs ir vienīgās mājas – tā ir viņu radinieku izvēle. Tāpat vecāki noveco, un viņu bērni uzticas valsts aprūpei, kas nodrošinās visu nepieciešamo. Tāpēc mūsu klienti ir sadalīti četros aprūpes līmeņos – ir tādi, kuri spēj darīt paši, bet ir smagi slimi, kuriem nepieciešams aprūpētājs, kaut vai drošības apsvērumu dēļ, jo viņi neprot aizvērt logu, ieslēgt gaismu vai rīkoties ar gāzes plīti.
Iemītniekiem trūkst arī uzmanības un emocionālās saiknes, jo tuvinieki viņus apmeklē maz. Sociālie darbinieki ar to strādā. Radinieku dienas mums ir, bet es vēlētos to vairāk attīstīt. “Slokā” rīkojām kopsapulces kopā ar radiniekiem. Ir svarīgi, ka cilvēks atbrauc, lai pavadītu vairāk laika kopā ar tuvinieku. Nevis darbinieks ratiņkrēslā viņu izvestu ārā, bet radinieks pavadītu ikdienas gaitās, pārrunātu lietas ar speciālistiem, vadību. Dažkārt tuvinieki vēlas, lai cilvēks dziedātu, dejotu, nodarbotos ar kulināriju, sportotu, bet tad mēs jautājam viņas pašam – vai tu to gribi? Un tad atnāk speciālists un pasaka, vai viņš to var.
– Kāda, jūsuprāt, ir sociālās aprūpes centru lielākā problēma?
Lielākā problēma ir tā, ka mēs nespējam pāriet no medicīnas modeļa – gribam ārstēt, stingrus noteikumus, rāmjus, bet tiem cilvēkiem aprūpes centrs ir viņu mājas. Ir jābūt noteiktām robežām, bet nevajag ierobežot cilvēku. Viņš ir jāmudina, viņam jāļauj darboties, robežām jābūt elastīgām. Sociālā aprūpe ir pamats, viss pārējais ir pakārtoti. Ir noteikts mūsu līmenis, līdz kuram strādājam.
