Barikādes
Manas vārdadienas laiks ap janvāra divdesmitajiem datumiem vienmēr veltīts barikāžu atceres notikumiem. Es vienmēr ar lielu interesi izlasu medijos ap šo laiku publicētos atmiņu stāstījumus. Man tie šķiet patiešām interesanti.
Atceros, cik ļoti man gribējās līdzi tiem, kas turp devās, bet mani – tādu pamatskolas padsmitgadnieci –, protams, neviens līdzi neņēma. Pirms tam vienreiz izdevās izlūgties tēvam paņemt mani uz manifestāciju Daugavas krastmalā, kur nosalu kā diegs, bet tas, protams, jau sen bija aizmirsies. Uz barikādēm taču brauca vecākais brālis (krietni gan vecāks par mani) un arī kaimiņos dzīvojošā māsīca, kas bija vien dažus gadus vecāka, toties jau vidusskolniece. Uz viņu jau raudzījās kā uz nopietnu cilvēku.
Šodienas “Ziņās” arī atmiņu stāsts no tiem laikiem – par Gunāru Makševicu, kurš 1991. gada janvāra barikādēs bijis no pirmās līdz pēdējai dienai. Par Gunāra Makševica piedalīšanos barikādēs redakcijai pastāstīja Ūziņu ciema bibliotekāre Gunita Kulmane, ar kuru vienmēr laipnais Gunāronkulis aprunājas ne tikai par Skaidrītes Gailītes romāniem vien. “Kurinājām ugunskurus un dzīvojām, ik pēc 24 stundām mainījāmies,” par barikāžu laiku saka Gunāra kungs.
Vai tad neizklausās romantiski? Vismaz toreiz ar vēl bērna prātu likās, ka netieku varenā piedzīvojumā. Tagad, protams, apzinos, ka mani tur līdzi ņemt patiešām arī nevajadzēja.
