Tija Kazāka gadiem bijusi ārkārtīgi pieprasīta
jogas pasniedzēja visā Latvijā. Daudz strādājusi, līdz kādā brīdī pat izdegusi.
Tomēr jogas prakses ir un paliek viņas dzīvesveids, kas nu ir pieejams
mierpilnās un harmoniskās tiešsaistes nodarbībās.
– Tija, pastāsti par savu ģimeni, no kuras nāc, – par Kazākiem.
Man ir netradicionāla ģimene, abi vecāki ir sirdī
mākslinieki. Mūs audzināja diezgan stingri, bet tādā pozitīvā ziņā. Vecāki
iemācīja, ka laikā jāiet gulēt, darbs jāpadara līdz galam, jādalās savā starpā.
Bet dzīves uztverē ļoti varēja just māksliniecisko, piemēram, ja kāds skolā
dabūja piezīmi, tas tika pārvērsts par joku. Vecāki nekad nelika stingri
atskaitīties par atzīmēm, mājās gaisā valdīja mākslinieciska brīvība. Viņi
mācēja iedot dzīves rāmi, kas ļāva mums izaugt apzinīgiem un vienlaikus droši
un brīvi dzīvot savu dzīvi.
Nesen uzzināju, ka mani vecāki, kad bijām mazi, norunājuši,
ka viņi mums brīvi ļaus iet katram savu ceļu, neliks pieņemt tās dzīves
izvēles, kādas viņi gribētu. Līdz ar to visi trīs esam diezgan dažādi, bet ļoti
realizējušies katrs savā jomā. Reiz mamma savā dzimšanas dienā mums jautāja,
vai esam laimīgi. Un mēs visi atbildējām, ka esam.
– Kādas ir tavas bērnības atmiņas par Jelgavu?
Visa mana bērnība ir saistīta ar Jelgavu, vispirms
bērnudārzs, tad 4. vidusskola. Jelgavā ir mūsu dzīvoklis, kur visas mēbeles ir
tēta taisītas, arī galds, kur mums katram bija sava vietiņa. Jelgava ir ģimene,
bērnība, manas saknes. Citreiz, kad esmu piekususi no darbiem, atbraucu uz
Jelgavu, un man liekas, ka es te iezemējos. Te ir mierīgāk, klusāk, laiks iet
lēnāk. Man regulāri vajag atbraukt kaut vai vienu dienu uz Jelgavu, te es
nomierinos. Jelgava man ir zeme, miers un stabilitāte. Ļoti novērtēju to, ka
abi vecāki ir dzīvi, ka visi pieci varam sabraukt kopā, vecāki dzīvo tajā pašā
dzīvoklī, kur mēs pavadījām savu bērnību un jaunību.
Visu interviju lasiet 23.janvāra “Zemgales
Ziņās”
Foto: Eva Pričiņa
