Janvārī ceļu pie skatītājiem sāka jaunākā Latvijas spēlfilma – Viestura Kairiša režisētā traģikomēdija “Piļsāta pi upis” (“Pilsēta pie upes”). Tas ir attiecību stāsts, kas risinās 20. gadsimta 30. un 40. gados Latvijā. Filma atspoguļo sarežģītu laika posmu mūsu valsts vēsturē, kad strauji mainījās vairākas politiskās varas. Ulmaņlaiku zelta periodu nomainīja skarbā komunistu vara, kam sekoja baisais nacistu režīms. Scenārija pamatā ir latviešu trimdas autora Gunara Janovska tāda paša nosaukuma atmiņu formā rakstītais romāns, kas pirmo reizi publicēts 1989. gadā trimdas laikrakstā “Laiks”.
Filmas režisors V.Kairišs, kurš kopā ar mākslinieci Ievu Jurjāni un producentu Gunti Trekteri viesojās Jelgavā, iepazīstināja ar sižeta izvēli: “Stāsts tika izvēlēts, jo tas bija interesants un viegli lasāms romāns par tēmām, kas Latvijā nav tik daudz aprakstītas, – par vācu okupācijas laiku, holokaustu, pirmo padomju okupāciju. Par to, kā mazā multinacionālā pilsētiņā dzīvojošie vienkāršie cilvēki uztvēra šo pārmaiņu laiku.”
Filmas galveno sižeta līniju veido trīs jaunu cilvēku attiecību līkloči uz politiski traģisko notikumu fona. Galvenais varonis ir vienkāršs latgaļu puisis Ansis (Dāvis Suharevskis), kurš strādā par daiļkrāsotāju un mēģina izdarīt sirds izvēli starp divām daiļavām – ebrejieti Ziseli (Brigita Cmuntova) un latvieti Naigu (Agnese Cīrule). Īpaša nozīme ir arī Ziseles tēva lomai, kuru tēlo Gundars Āboliņš, un leģendārajam lietuviešu aktierim Jozam Budraitim, kuram uzticēta baltā kuģīša kapteiņa loma.
Mainoties režīmiem, Ansim darba netrūkst, viņam ir jāpārraksta ielu nosaukumi un jāpārkrāso uzraksti, mainot krāsas no zaļās uz sarkano un vēlāk jaucot tās abas kopā. Sākumā Ansis šķiet mazliet naivs un pat lētticīgs, bet ar laiku kļūst skaidrs, ka viņš ir krietni vieds un savās vērtībās noturīgs jauneklis. Par spīti smagajiem notikumiem, Ansis cenšas saglabāt mieru un veselo saprātu un stāvēt pāri visām varām, kas nāk pār viņa pilsētu.
“Protams, Ansis ir spiests pārkrāsot, viņš ar šīm varām sadarbojas, bet viņš nevienu brīdi nepārdod savu dvēseli. Liekas, ka šis jautrais, vientiesīgais puisis saglabā dziļu izpratni par vērtībām, viņu nevar nopirkt un nevar īsti piedabūt nevienā pusē. Viņš it kā vēro visu no malas, bet mēs saprotam, ka viņš ļoti dziļi to pārdzīvo,” Anša tēlu raksturo režisors V.Kairišs.
Producents Guntis Trekteris stāsta, ka filma ir piecu gadu darbs un filmēšana notikusi vairākās Latgales pilsētās, bet lielākoties Krāslavā. Īpašu šarmu filmai piešķir latgaliešu mentalitāte un gleznainie dabasskati, to spilgtina arī dažādo valodu sajaukums – latgaliešu, vācu, krievu, latviešu un pat jidišs. Īpaša nozīme filmas noskaņas radīšanā ir jestrajai mūzikai un humoram, kas traģiskajam notikumu fonam piešķir vieglumu.
V.Kairišs uzsver, ka šī filma nav tikai par Latgali. Pilsētas pie upes ir universāls tēls, tikpat labi tā var būt arī filma par Jelgavu Lielupes krastā: “Tas noteikti nav tikai Latgales stāsts un pat ne Latvijas stāsts. Tāda pilsēta pie upes var būt arī jebkura cita pilsēta pasaulē. Tā ir metafora nelielai civilizācijas salai, kura pārdzīvoja baisos Otrā pasaules kara notikumus. Pilsēta pie upes ir mikrokosmoss, maza provinciāla civilizācija plūstoša ūdens vai laika malā.”
Tam, ka upe filmā ir ne tikai fizisks, bet arī maģisks tēls, uzmanību pievērš arī māksliniece Ieva Jurjāne: “Upe liek domāt par laiku. Jau sākumā kopā ar režisoru un operatoru vienojāmies, ka upe zināmā mērā ar savu tēlu rāda Anša iekšējo pasauli. Viņš dzīvo līdzās upei, un tā ar savu dabu liek izcelties viņa vientulībai vai brāzmainībai. Upe ir zemapziņas plūdums, tāds noslēpums.”
I.Jurjāne vērš skatītāju uzmanību arī uz to, ka Ansis, lai gan pelna naudu, pārkrāsojot ielu uzrakstus, ir arī talantīgs gleznotājs, sava veida naivists autodidakts. Tādēļ viens no filmas vizualitātes uzdevumiem un atslēgām noteikti ir arī glezniecība. “Diezgan agrā filmas radīšanas stadijā, mēģinot formulēt mūsu māksliniecisko valodu, sapratām, ka mūsu atsauce glezniecībā būs Marks Šagāls. Viņš ir dzīvojis vēsturiski ļoti netālā vietā – Vitebskā, kas arī ir Austrumeiropas pilsētiņa, kurā bija daudz ebreju. Šagāla glezniecībā parādās brīnišķīgs kolorīts un tas, ka pasaulē ir ļoti maz līdzsvara, maz taisnu līniju, maz horizontāla horizonta,” filmas vizuālo noformējumu skaidro I.Jurjāne.
Patiesi filmā dominē ieslīps kadrējums, kas rada trauksmainu noskaņu, it kā liekot sajust, ka ārējie apstākļi ir sašūpojuši cilvēka apziņu un pasaule atrodas disbalansā. Tas liek koncentrēties uz būtiskām izvēlēm, kas skar ne tikai savas personiskās piederības un rīcības, bet dzīvības un nāves jautājumus kopumā.
Režisors V.Kairišs uzsver, ka par izvēlēm ir ļoti svarīgi domāt arī šodien un saglabāt spēju godprātīgi un sirdsskaidri izvēlēties, kā rīkoties un ar ko sadarboties: “Jautājums – kā izdarīt izvēli un saglabāt dvēseli – arī mūsdienas ir ļoti aktuāls. Pirmkārt jau tādēļ, ka mums Latvija un tās neatkarība nav dotums, kas vienreiz ir izcīnīts un paliks uz mūžīgiem laikiem. Skaidrs, ka tagad ar labklājību iemidzinātā sabiedrība bieži aizmirst, ka šī cīņa ir nebeidzama. Filma ir atgādinājums tam, kā mēs reiz zaudējām savu valsti uz ilgu laiku.”
Ne tikai filmas nosaukums, bet kopējā noskaņa liek domāt par upes kā laika plūduma nozīmi. Upe vienlaikus ir dzīvība un nāve, tā uzņem bezrūpīgas mīlestības šļakstus un ļauj savā dzelmē dusēt ložu skartajiem. Baltais kuģis aizved kārtējo ļaužu kravu. Prom pa nekur neiztekošo, nekur neieplūstošo, bet sevī vienmēr atpakaļ plūstošo upi.
