Vasarā sanāca Rundāles pilī pāris stundu gaidīt starp diviem pasākumiem. Pastaigājām, pasēdējām restorānā un spriedām – žēl, ka tuvumā nav kādas dabas takas. Izrādās, vienkārši vajadzēja pameklēt. Turpat samērā netālu no Rundāles pils atrodas Mežotnes muiža, Mazmežotnes muiža, arī Mežotnes pilskalns un tajā izvietotā pastaigu taka. Iespēja bez piļu un muižu apmeklējuma maršrutā iekļaut arī kādu pastaigu pie dabas.
Mans mērķis šoreiz nav apmeklēt pilis, tādēļ dodos uzreiz uz dabas taku. Liriskai atkāpei jāsaka – braucot uz mērķi, pārņem nostalģiskas izjūtas, jo tieši pa Dobeles–Bauskas šoseju devāmies ciemos pie mana tēta. Pagrieziens uz Bērsteli (kuru viņš konsekventi dēvēja par stērbeli) liek atcerēties, kā tur pagriezāmies, dodoties ciemos. Un kā atpakaļceļā mašīnā, lielā bļodā salikta, nereti smaržoja gaļa, ko tēvs mums bija nokūpinājis. Kopš viņa vairs nav, tik garšīgu žāvētu gaļu, šķiet, nekad vairs nesanāks uzēst. Apbrīnojami, kā vietas var gadiem asociēties ar konkrētiem cilvēkiem vai notikumiem.
Taka spožajai skudrai
Navigācijas lietotne “Waze” atved tieši pie informatīvā stenda, kas vēsta, ka esmu nokļuvusi Spožās skudras takā. Šīs takas galvenie varoņi ir Mežotnes pilskalnā mītošie unikālie iemītnieki – spožā skudra un viņas draugi – lapukoku praulgrauzis, zalktis, vidējais dzenis, stārķis un sikspārnis. No viņiem visiem klātienē, varētu teikt, satieku vienīgi dzeni (tiesa, nevaru apgalvot, ka tas bija tieši vidējais dzenis, jo redzu to pārāk attāli). Tas arī loģiski, jo pašlaik nav tāda sezona, kad pastaigu takā iespējams sastapt dzīvo radību. Cerams, nesezona ir attaisnojums arī neuzfrišinātajai situācijai takā. Piemēram, lielais informācijas stends ir apgāzies un uz tā vēstītais jālasa pieliecoties. Protams, man kārtējo reizi būtu bijis lietderīgi rūpīgāk izlasīt informāciju, kur teikts, ka lietainā laikā aprīkojums var būt slidens. Nē, es nemēģinu pašūpoties tur izvietotajās šūpolēs, toties kā tāds pelmenis, ar lielu būkšķi piezemējoties, nošļūcu posmu pa koka trepēm, kas ved lejup uz Lielupi. Iztraucēti no negaidītā trokšņa, uz manu pusi pagriežas arī lejā esošie makšķernieki, bet, sapratuši, ka dzīva esmu, no savas nodarbes neatraujas. Nav gan lietains, bet varētu jau iedomāties, ka arī aukstā laikā pakāpieni var būt slideni. No rīta (beidzot šajā ziemā) ir piesalis un viss iepriekšējā periodā sakrājies mitrums koka pakāpienos ir noledojis.
Skats uz upi ir brīnišķīgs – saule vēl nav augstu, sals iedevis savu nokrāsu dabai, un izņēmuma kārtā nav nomācies un pelēks. Dodos uzņemt pāris fotogrāfijas ar skatu uz Mežotnes pusi. Un nodomāju – žēl, ka nesezonā nav tilta, kas pa taisno savienotu abas puses. Īsti nav laika braukt ar līkumu, lai nokļūtu pie Mežotnes muižas, bet nekas – būs kāds mērķis vasarai.
Noejot (manā gadījumā – nošļūcot) lejā, uzmanību piesaista divi milzīgi informatīvie stendi, kas vēsta, ka, īstenojot projektu “Lielupes atveseļošanas pasākumi – pakalpojumu un infrastruktūras izveide ūdens tūristiem”, izgatavoti stendi un ierīkota piestātnes laipa. Lasot, ka 2018. gadā Bauskas, Rundāles, Jelgavas, Ozolnieku un Babītes novads un trīs vietējās rīcības grupas – Bauskas rajona lauku partnerība, lauku partnerība “Lielupe” un biedrība “Pierīgas partnerība” – projekta īstenošanas gaitā izveidojušas pieturvietas Lielupes krastā, atceros, ka arī mēs laikrakstā šo iniciatīvu esam pieminējuši. Tagad būšu vismaz kādu no šīm vietām arī redzējusi. Būtu interesanti piestātnes aplūkot arī no upes puses. Vēl viena ideja vasarai – jāizbrauc Lielupe šajā posmā ar laivām, piestājot jaunradītajās pieturvietās.
Starp diviem kalniem
Mežotnes pilskalns izveidots Lielupes kreisajā krastā iepretim Mežotnes pilij un to, līdzīgi, kā redzēts filmās, aizsargā astoņus metrus augsts valnis un aizsarggrāvis. Tas uzskatāms par vienu no lielākajiem seno zemgaļu nocietinājumiem, kurš mūsdienās izvēlēts par izcilāko vietu Mežotnes pilskalna svētku svinēšanai maija trešajā sestdienā. Leģenda vēsta, ka šeit atradusies zemgaļu osta. Mežotnes pilskalnu ar Vīna kalnu savieno laipu taka, kas ved gar Lielupes senlejas krastu. Mežotnes pilskalnu ar Mežotnes pili no maija līdz oktobrim savieno pontonu tiltiņš, kas izveidots pāri Lielupei, – tas ļauj vēl vienkāršāk sasniegt abos upes krastos sev vietu radušos objektus.
Mežotnes kā Austrumzemgales novada Upmales centra uzplaukuma laiks bija 9.–13 gadsimts, bet arheoloģiskās liecības atklātas arī par senāku apdzīvotību. Pilskalna nocietinājumu sistēmu 3500 kvadrātmetru platībā veidoja divi grāvji, priekšvalnis divu līdz piecu metru augstumā un astoņus metrus augsts valnis, kas piekļāvās 16 metru augstajai klinšainajai Lielupes kraujai. Lielā vaļņa aizsargceltnes pirmo reizi būvētas ap 800. gadu un cietušas no biežiem uzbrukumiem (sākot no vikingiem un beidzot ar krustnešiem) – tās nopostītas un atjaunotas desmit reizes laikā no 10. līdz 14. gadsimta sākumam.
Vīna kalna pilskalns atrodas apmēram 500 metru uz dienvidiem no Mežotnes pilskalna. Šeit, iespējams, bija seno zemgaļu kulta vieta, bet 13. gadsimtā pilskalnā kādu laiku apmetušies krustneši. Kāda teika stāsta, ka dažkārt šai vietā parādās dievgalds ar maizi un vīnu. Manas pastaigas laikā nedz maizi, nedz vīnu uz galda gan neatradu.
Mežs ap Mežotnes pilskalnu un uz ielejas nogāzes starp pilskalnu un Vīna kalnu ir praktiski vienīgais dabiskais meža nogabals, kas saglabājies dabas parka “Bauska” teritorijā. Kaut arī tā platība ir neliela (seši hektāri), šis mežs ir ļoti nozīmīgs no dabas aizsardzības viedokļa. Šeit izveidojies Eiropā aizsargājams meža biotops – nogāžu un gravu meži. Dominējošais meža tips ir lapukoku gārša, raksturīgās koku sugas – ozoli, oši un kļavas. Labvēlīgā klimata un bagāto augšņu dēļ šādi meži Zemgales līdzenumam varētu būt raksturīgi, tomēr intensīvās lauksaimniecības rezultātā tie saglabājušies ļoti ierobežotās platībās.
No Mežotnes pilskalna aizstaigāju arī līdz Mežotnes luterāņu baznīcas drupām. Tā celta ap 1711. gadu, bet tornis – 1817. gadā. Pirmajā pasaules karā baznīca stipri cietusi, atjaunošanas darbi pabeigti 1930. gadā. Otrā pasaules kara laikā dievnams daļēji sagrauts, un padomju gados tajā ierīkota minerālmēslu noliktava.
Runājot par pilskalnu un pastaigu iespējām, atkal jau kādas nepilnības jānoraksta uz tūrisma nesezonu. Redzams, ka veikti kopšanas darbi, zāģēti koki, bet viss izskatās tāds puspabeigts – pilns nesavāktu atlūzu, takas malas vietām piegružotas. Jācer, ka tas tikai pagaidām un pavasarī jau būs sakoptāks skats.
Ja laiks atļauj, pastaigu pa Mežotnes pilskalnu ļoti labi var apvienot gan ar Mazmežotnes un Mežotnes muižas, gan Rundāles pils apskati.
