Liene ir deju skolotāja un kustību terapeite, labs draugs pusaudžiem un atbalsts bērniem ar īpašām vajadzībām. Viņa nepakļaujas standartam un tic, ka visa pamatā ir labestība un līdzsvars.
– Ko tev nozīmē deja, kāpēc tu dejo?
Es dejoju jau no tā laika, kam mamma mani vēl gaidīja, ar mani vēderā viņa nodejojusi trīs kāzās. Man tas ir ielikts šūpulī. Tiklīdz piedzimu, bija skaidrs – būšu bērns, kas kustēsies un dejos, tādēļ mani agri aizveda uz dejošanu. Deja man ir dzīve. Ja nekustēšos, es nevirzīšos uz priekšu. Pirmkārt, tā ir veselība, otrkārt, tā sevi attīstu visos virzienos, kādi vien var būt, – dvēseliski, fiziski un garīgi. Es piepildu sevi ar abpusējo enerģiju, kad pie manis nāk bērni, pieaugušie, pusaudži, jaunieši un pat seniori.
Bērnībā mani aizsūtīja uz sporta dejām, tad, pateicoties deju skolotājiem, kas saskatīja manī pedagoga talantu, es paklausīgi izmācījos par deju kolektīva vadītāju. Pēc tam ieguvu bakalaura grādu kā deju un ritmikas skolotājs, taču tad iespītējos un neaizgāju studēt horeogrāfiju maģistros, bet izmācījos par deju kustības terapeitu. Jo pienāca brīdis, kad sapratu – ar deju var palīdzēt arī medicīniski. Faktiski tas ir maģistra grāds medicīnā.
– Māci dejot visu vecumu grupas, tas nav sarežģīti?
Bija laiks, kad strādāju tikai ar bērniem un pusaudžiem. Man ļoti patīk darbs ar pusaudžiem. Tas ir vecums, ko ļoti labi izprotu. Viņi mani uztver nevis kā skolotāju, bet kā draugu, kurš daudz var iemācīt un dot. Ar senioriem strādāju Eiropas projektā, sākotnēji man kā pedagogam bija vajadzīga milzīga spēja motivēt, bet tā pieredze, ko viņi ienes, ir ļoti interesanta. Tas atkal ir cits redzējums uz pasauli un dzīvi, arī uz deju.
– Kāpēc tev bija svarīgi iet nevis horeogrāfijas, bet medicīnas virzienā?
Pie manis nāca cilvēki un bērni ar īpašām vajadzībām, un es redzēju, ka viņi var dejot, lai arī iepriekš teikts – tu nederi, tu nedejosi, tu nevarēsi. Es sapratu, ka dejā noteikti ir kaut kas, kas var palīdzēt, un tā ienes prieku. Bakalaura darbu rakstīju par Feldenkraisa metodi – kā caur kustību, atjaunojot cilvēka ķermeni, var to izārstēt. Lai arī šī metode nav medicīniska, tā man lika pētīt un meklēt vairāk informācijas. Sapratu, ka caur kustību varu labot arī savas veselības problēmas. Nav teikts, ka palīdzēt var tikai fizioterapija vai ergoterapija, visi kopā varam palīdzēt cilvēkam kļūt garīgi un fiziski veselākam.
– Minēji, ka dejā ir prieks. Kur tas rodas?
Domāju, tas ir tādēļ, ka dejā ļaujam brīvi kustēties, tā ir improvizācija. Fizioterapeits to, visticamāk, neļaus, tur ir noteiktas darbības, kas jāizpilda. Deju kustību terapijā mēs caur ķermeni psiholoģiski uzlabojam cilvēka stāvokli, līdz ar to viņš var brīvi kustēties un atrast sev ērtāko kustību. Tur ir ne tikai prieks, bet arī daudz citu pozitīvu emociju. Piemēram, cilvēks pārkāpj pāri savām psiholoģiskajām barjerām un atklāj, ka viņš var lēkāt, ko iepriekš nav uzdrīkstējies. Saudzīgā veidā varam atrast kādu kustību, kas ļauj dejot. Tas dod pozitīvu sajūtu un piepilda ar enerģiju un spēku.
– Dejā arī mūzikai ir būtiska nozīme.
Noteikti, jo mūzika dod noskaņu. Ja tā būs priecīga, būs pozitīvas emocijas. Taču ar mūziku un kustību varam panākt arī citas emocijas, un tas arī ir ļoti vērtīgi. Mūzika iedod pieskaņu emocijai, ar deju var izstāstīt ļoti daudz. Kustība pati par sevi daudz ko liecina, jo gadās, ka nevaram pateikt skaļi balsī, bet varam izdejot. Mūzika ir vajadzīga, tomēr dažreiz to nepieciešams izslēgt un kustēties klusumā, tas arī ļoti palīdz. Citreiz bērniem nodarbībās lieku vienkārši kustēties klusumā, aizvērtam acīm. Tas nozīmē, ka ļoti koncentrējamies uz sevi. Sākumā ir grūti, bet ar kādu trešo ceturto reizi viņi saprot, ka tas ir viņu pašu dēļ.
– Tu strādā ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Kāpēc to dari?
Pašlaik mēģinu integrēt šādus bērnus vienkāršās deju nodarbībās bez terapijas pieskaņas. Viņi tiek integrēti un socializēti parastā vidē, kur parādām – viņi var būt tieši tādi paši kā pārējie, viņiem nav nepieciešama atšķirīga nodarbība. Mums deju studijā ir četri bērni, kuri tiek iesaistīti parastās nodarbībās. Viņi dara savu spēju robežās, dejo, kā kurš spēj. Viena meitene dejo jau otro gadu un uzstājās uz skatuves, lai arī iepriekš ir teikusi, ka nekad neuzstāsies.
Cilvēki ar īpašām vajadzībām ir jāmotivē. Briesmīgākais, ko var pateikt – viņi nekam neder. To bieži dzirdu no vecākiem, kuri, atnākot uz studiju, saka – viņus nekur citur nepaņēma. Domāju, pedagogi nav gatavi strādāt ar tādu bērnu, viņiem pietrūkst metodes un tehnikas. Taču bērnos tas rada sajūtu, ka mēs nekam neesam derīgi, neko nevarēsim. Es viņiem dodu iespēju, cerību. Tas ir mans mērķis – iekļaut pēc iespējas vairāk. Latvijā nav daudz tādu iniciatīvu, zinu, ka Liepājā ir trenere, kas daiļslidošanā iesaista šādus bērnus, noteikti ir arī Rīgā. Jā, viņi ir neērti, tā daudziem liekas, bet viņiem ir tiesības dejot. Un viņi kolosāli integrējas, līdz ar to mācās arī pārējie bērni, jaunieši, pieaugušie.
– Kā pārējie bērni to pieņem?
Sākumā nobīstas, jo nesaprot, kas bērnam ir par vainu. Viņiem ir jāstāsta. Kad kļūst skaidrs, pārējie pieņem ļoti labi, viņiem patīk palīdzēt. Nekad neesmu novērojusi, ka būtu kā citādi, bērni ir ieinteresēti, atbalsta.
– Tas, ko stāsti, ir apbrīnojami, zinot, cik ļoti Latvijas skolās ir attīstīts mobings un izstumšana.
To esmu dzirdējusi no bērniem, bet neesmu aizdomājusies, kādēļ ir šāda atšķirība skolā un pie mums deju studijā. Bērni ar īpašajām vajadzībām stāsta, ka skolā saskaras ar mobingu, starp citu, ļoti spēcīgi. Līdz ar to viņi nāk uz šejieni kā uz glābiņu, drošo salu. Varbūt skolas vide ir par lielu un plašu? Varbūt ar bērniem netiek runāts, ka cilvēki ir ļoti dažādi? Šķiet, mūsu sabiedrība joprojām nav pieradusi, ka tādi cilvēki ir un ka tas ir normāli. Kad uzdrošināmies kaut ko parādīt vairāk, plašāk, pārējie nobīstas. Tas ir stereotips, kas joprojām ir saglabājies. Ja par to ģimenē vai skolā nerunā, bērni nespēj pieņemt un paskatīties plašāk. Tas cilvēks ar īpašām vajadzībām var būt interesants, ar viņu ir vērts parunāt, iespējams, viņam ir daudz skaistu domu, ar ko dalīties.
– Tad deju studija ir vieta, kur ne tikai dejot, bet arī mainīt savus uzskatus?
Jā, videi ir ļoti liela nozīme. Es daudz runāju, stāstu. Piemēram, ka bērns ar stipru alerģiju nav bīstams. Tas ir tāpat kā kādam citam varbūt sāp vēders vai kāja. Es stāstu, ka alerģija nelīp, ka katram ir kas tāds, kas otram var nepatikt. Ir citādāk un arī var būt citādāk, mēs nezinām par sevi, kas ar mums kādā brīdī var notikt. Tā ir izglītošana, ir jāstāsta, jāveido tāda vide. Arī pieaugušie ir jāizglīto, bet tas nenotiek pietiekami. Ja visu izskaidro, bērni vairs nebaidās un sadarbojas.
– Tas neizklausās tik sarežģīti.
Jā, jebkurš pieaugušais to spēj, jo īpaši pedagogi. Ir tikai jāgrib un jāatrod laiks.
– Bet kāpēc par to negrib runāt?
Tas droši vien ir kāds tabu, cilvēkiem ir grūti pieņemt, jo viņiem ir bail. Bailes no tā, kurš ir slims, kuram ir fiziskas vai garīgas problēmas. Bet kādēļ no tā jābaidās, es nezinu.
– Kāpēc tev nav bail?
Es pati esmu piedzīvojusi, ko nozīmē būt nedaudz savādākam. Pirms desmit gadiem saslimu ar epilepsiju. Kaut kādā līmenī es labi saprotu tos cilvēkus, kas tiek uztverti citādāk. Cilvēkiem ar epilepsiju daudz kur atsaka darbu, nedod tiesības, ir jāuzmanās peldoties. Tie ir diezgan lieli ierobežojumi, tādēļ es to saprotu. Man vienkārši nav bail no citādiem cilvēkiem, man tas ir izslēdzies. Es varu ar viņiem runāt, strādāt, jo uzskatu, ka viņi ir tādi paši kā mēs visi.
– Strādāt ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām noteikti ir neērtāk, tomēr tu to dari. Kāpēc?
Ar viņiem ir neērtāk, fiziski viņiem ir daudz grūtāk izpildīt kustības dejojot, kas ir loģiski, bet ir redzams milzīgs rezultāts, pakāpienu pēc pakāpiena. Paiet laiks, un viņi jau var vairāk, ilgāk, kļūst plastiskāki, ļauj pieiet sev klāt. Man laikam no dabas ir dota liela pacietība. No bērnības atceros, ka vienmēr esmu bijusi ļoti pacietīga, tas noteikti palīdz šajā profesijā.
– Tu esi savā profesijā?
Pašlaik, jā! Kāpēc pašlaik? Mans bērnības sapnis ir bijis kļūt par modes dizaineri. Man ļoti patīk viss, kas saistīts ar modi, pētīt modes pasauli. Varbūt savā dzīvē es vēl ko tādu varētu izdarīt. Šobrīd esmu tur, kur man vajag būt, un esmu ļoti pateicīga, ka man ir šāds darbs. Es sevi varu piepildīt pilnībā, lai arī darba dienas beigās liekas, ka spēka nav. Taču es zinu, ka nākamajā dienā būs citi bērni, atkal jaunas nodarbības un viņi ienesīs kaut ko labu un jaunu. Tā ir apmaiņa.
Modes dizainera būšanu neesmu nolikusi malā, es eju mācīties zīmēt. Mācos zīmēt figūras un drēbes. Un vēl es mācos šūt.
– Pagājušajā gada konkursā “Zemgales laiks Ziedonim” tu saņēmi balvu nominācijā “Zemgales Bize”. Ko tev nozīmē Ziedonis un dzeja?
Dzeja man kļuva ļoti tuva, kad kopā ar Jelgavas Jauno teātri uztaisījām dzejas un dejas izrādi “52 HZ – saruna citā frekvencē”. Tad sapratu, ka dejā un dzejā varam vienlīdz sulīgi izteikt, ko jūtam. Izrādei jaunieši paši rakstīja dzeju, un līdz ar to tas bija kaut kas ļoti spēcīgs kopumā. Dzeja un deja spēj viena otru atdzīvināt.
Ziedoni es bieži lasu un citēju, arī izmantoju kā pamatu idejām dejai, jo viņa vārdos ir daudz patiesuma. Man ļoti patīk Ziedoņa vārdi, ka “reizi pa reizei mums jākļūst maziem, lai augtu lieli”. Tas ir princips, pie kā es pieturos gandrīz jebkurā dzīves situācijā.
– Ko tev dod šis princips?
Droši vien tā es ļauju sev augt it visā un varu kaut mazliet iedot motivāciju blakus esošajam, ka arī viņš var kaut ko. Ir reizes, kad cilvēki nāk pie manis pēc palīdzības, sakot, ka vairs nevar, neko negrib. Tad es vienkārši pasēžu blakus un saku – varbūt vajag uzrakstīt uz baltas lapas, cik daudz jau ir izdarīts, un redzēsi, ka ir vēl daudz lietu, ko var izdarīt. Tā izpaužas mana mērķtiecība – ieguldīt sevi citos, jo tā es izaugu pati.
– Kāpēc tev ir svarīgi, lai pasaule būtu labestīga un mierīga?
Ar stresu, negatīvismu un agresiju mēs neko nevaram panākt, tas ir tikai īss mirkļa rezultāts. Bet, ja esam mierīgi un līdzsvarā, ko dejā vienmēr māca, tad daudz ko varam. Līdzsvars ir visa pamatā. Ja tā nav, neko jēdzīgu nemaz nevaram izdarīt. No dejas dzīvei paņemu to, kā mēs mācāmies izteikt savas emocijas. Deja ļauj tās izpaust nerunājot. Ķermenis nekad nemelo, un deja ir tā, kas nekad neklusēs un pateiks visu.
Pirms Ziemassvētkiem man tapa deja “Patiesība”, kur izmantojām maskas. Taču mums jābūt patiesiem un jāņem nost tās maskas, ko ikdienā nēsājam. Tagad man top deja “Prāta spēles”. Par to, kā svaidāmies, mēģinām sevi ierobežot, vai to ar mums dara citi. Taču cilvēkam ir jābūt ar savu skatījumu, savu mugurkaulu, jāspēj nepakļauties standartam. Redz, kur arī ir tā atbilde – es dzīvē nepakļaujos standartam, un tas izriet no dejas. Ir apsveicami virzīties uz mērķi, piemēram, piedalīties Dziesmu svētkos, taču tur ir standarts, konkursi, sacensības. Mans mērķis nav vest bērnus uz konkursiem un sacensībām, bet caur deju izrādēm parādīt, ka neesam sliktāki par tiem, kas iet pēc medaļām un kausiem. Savā ziņā mēs pat iegūstam vairāk, esam veselīgāki savā domāšanā. Arī man mājās kādreiz medaļas karājās pie sienas, nu jau esmu tās novākusi. Ir bijuši kausi, ir dejotas sporta dejas, esmu tajās piedalījusies kā sportiste. Jā, sporta dejas man ir ļoti daudz ko devušas, bet arī daudz ko atņēmušas.
Ejot pie saviem audzēkņiem, es domāju par to, ka nevēlos viņiem emocionāli uzspiest dzelžainu disciplīnu un kustības, kas obligāti ir jāizpilda. Nē, mums katram ir savas kustības, savs brīvais veids, kā varam sevi izpaust. Protams, es mācu pamatus, visu, kas tehniski dejā ir nepieciešams, taču mēs spējam izpausties bez dzelžainā standarta un stereotipiem. Deja ir jāmīl, jo tā ir dzīva. Tā ir dabiska un patiesa, jo pirmais, ko dzīvē darām, – mēs sākam kustēties, nevis runāt.
Liene Ķince
■ Jelgavniece
■ Izglītība: Latvijas Kultūras koledža – deju kolektīva vadītāja, RPIVA – bakalaura grāds deju un ritmikas pedagoģijā, Rīgas Stradiņa universitāte – maģistra grāds deju un kustību terapijā.
■ Deju pedagoģe un kustību terapeite Jelgavas BJC “Junda”, psihoneiroloģiskajā slimnīcā “Ģintermuiža”, Jelgavas dienas centros “Harmonija” un ”Integra”.
■ Pasniedzēja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, deju pedagoģe Jelgavas deju studijā “Dejovisi.lv”.
■ Veido koncertus, radošas meistarklases saistībā ar deju, kustību, kā arī zīmēšanu ar ogli kustībā.
Kristīne Ozoliņa, Montas mamma
Liene ir deju meistare ar lielo burtu. Pateicoties viņas talantam un personībai, mums izdevās piepildīt Montas sapni – dejot! Ir tik grūti pateikt bērnam, ka nav iespējas mācīties dejot, kā to dara viņas vienaudži un klasesbiedri. Jo Monta staigā, skrien un lec savādāk nekā citi, viņai ir kustību un līdzsvara traucējumi. Ar Lieni Monta iepazinās kādā projektā, apmeklējot kustību terapiju, – tad Monta vēl patstāvīgi nestaigāja. Tā ir milzīga uzdrošināšanās pieņemt grupā meiteni, kuru kustas citādāk, Lieni šis fakts nenobiedēja. Tieši pretēji – es sajutu zināmu dzirkstelīti un profesionālo izaicinājumu. Monta pie Lienes gāja gan uz baleta, gan laikmetīgās dejas nodarbībām. Tā viņai ir iespēja būt starp vienaudžiem, iegūt jaunus draugus un socializēties.
