Liene Ķince ir deju skolotāja un kustību terapeite, labs draugs pusaudžiem un atbalsts bērniem ar īpašām vajadzībām. Viņa nepakļaujas standartam un tic, ka visa pamatā ir labestība un līdzsvars.
– Ko tev nozīmē deja, kāpēc tu dejo?
Es dejoju jau no tā laika, kam mamma mani vēl gaidīja, ar mani vēderā viņa nodejojusi trīs kāzās. Man tas ir ielikts šūpulī. Tiklīdz piedzimu, bija skaidrs – būšu bērns, kas kustēsies un dejos, tādēļ mani agri aizveda uz dejošanu. Deja man ir dzīve. Ja nekustēšos, es nevirzīšos uz priekšu. Pirmkārt, tā ir veselība, otrkārt, tā sevi attīstu visos virzienos, kādi vien var būt, – dvēseliski, fiziski un garīgi. Es piepildu sevi ar abpusējo enerģiju, kad pie manis nāk bērni, pieaugušie, pusaudži, jaunieši un pat seniori. Bērnībā mani aizsūtīja uz sporta dejām, tad, pateicoties deju skolotājiem, kas saskatīja manī pedagoga talantu, es paklausīgi izmācījos par deju kolektīva vadītāju. Pēc tam ieguvu bakalaura grādu kā deju un ritmikas skolotājs, taču tad iespītējos un neaizgāju studēt horeogrāfiju maģistros, bet izmācījos par deju kustības terapeitu. Jo pienāca brīdis, kad sapratu – ar deju var palīdzēt arī medicīniski. Faktiski tas ir maģistra grāds medicīnā.
– Māci dejot visu vecumu grupas, tas nav sarežģīti?
Bija laiks, kad strādāju tikai ar bērniem un pusaudžiem. Man ļoti patīk darbs ar pusaudžiem. Tas ir vecums, ko ļoti labi izprotu. Viņi mani uztver nevis kā skolotāju, bet kā draugu, kurš daudz var iemācīt un dot. Ar senioriem strādāju Eiropas projektā, sākotnēji man kā pedagogam bija vajadzīga milzīga spēja motivēt, bet tā pieredze, ko viņi ienes, ir ļoti interesanta. Tas atkal ir cits redzējums uz pasauli un dzīvi, arī uz deju.
Visu interviju lasiet 6.decembra “Zemgales Ziņās”
Foto: Eva Pričiņa
