2019. gada rudenī Latvijas Vieglatlētikas savienība (LVS) izvirzīja četras savu darbu sporta veida attīstībai veltījušas personas Eiropas Vieglatlētikas asociācijas balvai. Akceptējot šo izvēli, asociācijas konferencē Tallinā tika nosaukti apbalvojamo vārdi, un Vieglatlētikas gada balvas pasniegšanas ceremonijā janvāra beigās VEF Kultūras pilī pasniegts arī pats Eiropas mēroga atzinības apliecinājums. Par nopelniem organizatoriskajā darbā to saņēma Rīgas Nacionālās sporta manēžas direktors un ilggadējs bijušais LVS valdes loceklis Jānis Karavaičiks. Sieviešu līderības apbalvojums pienācās trenerei, sacensību vadītājai un galvenajai tiesnesei, aktīvai Jaunatnes komisijas loceklei Ilzei Stukulei. Bet par asociācijas Trenera balvas jeb “European Athletics Coaching Award” laureātiem tika sumināti LVS Treneru komisijas vadītājs Mārcis Štrobinders un Laila Nagle, kas skolo jaunos vieglatlētus Jelgavas novada Sporta centrā un pilsētas Bērnu un jaunatnes sporta skolā.
Uzskatāmākais trenera darba vērtējumā, protams, ir audzēkņu rezultāti, un ar tiem arī starptautiskā konkurencē pērn sevi apliecinājusi Lailas audzēkne Māra Anna Zīverte, kas pērn piedalījās Eiropas jaunatnes olimpiskajā festivālā 400 metru skrējienā, deva ieguldījumu un svarīgus punktus Latvijas izlasei Eiropas komandu čempionātā, Baltijas U18 vieglatlētikas čempionātā un Baltijas komandu čempionātā daudzcīņā. Taču ikdienā kopā ar Māru trenējas, cenšas līdzināties un personīgos rekordus audzē arī pārējie.
– Kad un kā tas notika, ka par savu profesiju izvēlējies sportu? – jautāju pēc vieglatlētu balles atkal ikdienas darba ritmā Mātera ielas halles manēžā sastaptajai Lailai. Treniņš acīmredzot palēnām tuvojas noslēgumam. Dažs puisis vēl lieku reizi cenšas uzlabot kādu ieskrējiena niansi, daža meitene pēc atvadu apkampiena uzjautā par nākamo nodarbību. Katram vēl tiek pa treneres smaidam un uzmanības mirklim, līdz mēs varam atgriezties pie pirmsākumiem.
Jā, ir gandrīz vai neticami, ka tik daudz laika jau pagājis. Vakar mums bija ārsta pārbaudes, un anketā ieraudzīju, ka mans trenera stāžs ir 32 gadi un pieci mēneši. Jelgavas rajona sporta skolā mani paņēma, kad vēl mācījos Sporta akadēmijas otrajā kursā, un pirmie audzēkņi bija Tetelē. Pēc apprecēšanās abi ar vīru Aivaru aizgājām uz Staļģeni. Viņš trenēja cīkstoņus, es – vieglatlētus, vadījām arī sporta stundas skolā. Kad pasaulē ieradās Monika un pēc tam Jānis, stundu grafiks bija sastādīts tā, lai varētu bērnus auklēt abi pamīšus. Kad 1998. gadā piedzima Luīze, bijām jau pārcēlušies uz Teteli un mainījās arī sporta skolas grupas nodarbību vieta. Bet mans pirmais nopietnais trenera darbs un pirmie audzēkņu panākumi sākās Staļģenē. Eiropas jaunatnes olimpiādes sudraba medaļnieks Andis Anškins, Eiropas un pasaules junioru čempionāta ceturtās vietas ieguvējs un Eiropas U23 čempionāta bronzas medaļnieks Jānis Liepa. Abi bijuši arī Eiropas kausa medaļnieki, bet Raimondam Jurgiļevičam, šķiet, joprojām pieder viens no “Ventspils šķēpu” rekordiem. Tie visi ir staļģenieki.
– Un visi šķēpmetēji. Varbūt pati arī?
Tā ir, biju šķēpmetēja. Nāku no Kokneses, kur mācījos sporta klasē. Kā jau skolā, jādara bija viss – peldējām, šāvām, bet ļoti labi man padevās bumbiņas mešana un vēlāk arī šķēps. 11. klasē aizgāju uz Murjāņu Sporta ģimnāziju un pavasarī izpildīju PSRS sporta meistara normatīvu. 55,48 metri tā arī palika mans personīgais rekords. Pēc vidusskolas gribēju mācīties par bērnudārza audzinātāju, bet tāgada uzņemšanas apstākļu dēļ iznāca, ka iestājos sporta augstskolā un kļuvu par vieglatlētikas treneri. Tā nu arī šķēpu sāka un iemācījās mest vai visi Staļģenes bērni.
– Līdztekus visu laiku esi bijusi arī sporta skolotāja?
Darbs ar bērniem man joprojām patīk, un priecājos, ka tā sanācis. Strādāju Teteles sākumskolā, tad sākumskolā Tērvetes ielā Jelgavā, pēc tam un joprojām Jelgavas Valsts ģimnāzijā. Patiesībā jau pati nekur neesamu pieteikusies, bet no mutes mutē aiziet informācija un atnāk piedāvājums, ko nevaru nepieņemt.
– Stundās droši vien ne visi ir tik motivēti kā tie, kuri izvēlējušies sporta skolu jau pēc pašu gribas?
Savā ziņā jā, bet ir interesanti vērot bērnu izaugsmi arī stundās un dažu varbūt ievirzīt sportā jau nopietnāk. Man patīk arī viņu atsaucība dažādiem sportiskiem pasākumiem. Mūsu ģimnāzijā tā tiešām ir forša. Ne velti pilsētas skolu spartakiādē pēdējos gados esam priekšgalā – pagājušajā gadā no trīs vecuma grupām vinnējām divās, bet pirms tam visās trijās. Protams, organizatoriskais darbs arī vajadzīgs. Kaut vai lai brīvdienās savāktu 32 puišus un 32 meitenes Brīvības stafetēm. Aizraujošs kopības pasākums savulaik bija “Nike” skrējieni. Atceros, braucām uz Rīgu ar diviem autobusiem. Bērni gan skrēja, gan radoši izpaudās komandu noformējumā. Par balvās nopelnīto pirkām skolai sporta inventāru kādus astoņus deviņus gadus.
Aktīvi sporta jomā darbojas mūsu skolēnu padome – rīko volejbola, florbola, strītbola sacensības, martā būs aerobikas konkurss.
– Sporta skolas treniņos un sacensībās savukārt ne visi var to, ko, piemēram, Māra.
Jā, Mārai ir īpašs talants un padodas tas, kas citam, strādājot melnu muti, varbūt nesanāk. Katram ir savi dotumi un savs raksturs. Katram vajadzīga sava pieeja. Un te tad ir trenera loma – dažu kādā brīdī varbūt vajag pat piebremzēt, bet citu iedrošināt, pārliecināt un motivēt. Bieži vien, īpaši treniņnometņu vai garāka sacensību brauciena laikā, esam viņiem ne tikai treneri, bet arī mammas, fizioterapeiti, psihologi, pavāri… Īstā brīdī atbalstīt un palīdzēt – tas ir svarīgi. Ne katrs kļūs par TOP sportistu, bet iemācīt mīlēt pašu kustības prieku – tas ir noderīgi visai dzīvei. Es priecājos sastapt savu audzēkni Andi Anškinu jau kā darbabiedru skolā, vieglatlētes Aļonu Fomenko un Ingu Miķelsoni kā kolēģes sporta skolā, bet līdzīgi varu priecāties arī par ikvienu citu, kam sports iemācījis, ka neatlaidība ir jebkura sasnieguma pamatā.
– Līdzīgi kā pati aizgāji uz Murjāņiem, tagad arī tev savus audzēkņus kaut kad nākas palaist.
Sportā ir pedagogi, kas labi trenē bērnus, bet nākamajai izaugsmes pakāpei tos atdod tālāk. Laikam jau esmu starp tiem un saprotu, ka Māra arī būs jāatdod. Esmu tam gatava, bet gribētos, lai nonāk labās rokās. Pašlaik viņas rezultāti palēnām, bet aug. Nerpārforsējam, bet iet uz priekšu.
– Kas ir jūsu šāgada lielākie mērķi?
Sezonas sākumā savējiem lieku uzrakstīt mērķus uz lapiņas, un beigās tad skatāmies, kas ir sanācis. Ja par Māru, tad šogad gribētos, lai viņa tiek uz U20 pasaules čempionātu Kenijā. 400 metru barjerskrējienā jau normatīvs ir izpildīts pērn, bet šogad jāatkārto. Gludajā distancē arī varētu, bet tur normatīvs ir ļoti augsts.
– Sportā aug sasniegumi un arvien komplicētāki kļūst arī to sasniegšanas paņēmieni. Vai tev pašai arī nenākas laika gaitā vēl skoloties?
Ja gribi turēt laikam līdzi, ar pirms gadiem beigto augstskolu, protams, nepietiek. Meklēju papildu zināšanas internetā, vēroju kolēģu darbu treniņnometnēs, jautāju pēc padoma pieredzējušajiem. Vienudien iedomājos par kādu sagadīšanos, ka trim manā dzīvē faktiski svarīgiem cilvēkiem bijis vienāds uzvārds – mans pirmais treneris Koknesē Viesturs Cīrulis, Aizkraukles sporta skolas direktors Ēriks Cīrulis un ilggadējs Jelgavas vieglatlētu treneris Austris Cīrulis. No katra es kaut ko mācījos, bet no Austra, kam bija gan plaša literatūra, gan zināšanas un vēlme tajās dalīties, – jo īpaši.
– Lielākajai daļai cilvēku sports mēdz būt vaļasprieks, vai tev ārpus šādas darba slodzes atliek laika vēl kam citam?
Man patīk daba, un cenšos pāris reizes nedēļā iziet paskriet mežā. Tā ir arī sava veida meditācija. Vasarā, kad nav skolas, kaifoju par sauli treniņnometnēs. Darbs laikam ir arī mans hobijs. Pēc tādas saulainas vasaras rudenī jūtu, ka esmu atjaunojusies un varu ķerties pie tā ar jaunu sparu.
– Varbūt vēl ko svarīgu neesmu tev pajautājusi?
Gribu pateikt, ka man vienmēr ir paveicies ar audzēkņu vecākiem, jo viņu atbalsts un sapratne ir ļoti svarīga. Paldies viņiem par to!
