“Ir 31. janvāris, un ir Lielbritānijas pēdējā diena Eiropas Savienībā. Neliela “slimnieku” grupa 217 cilvēku sastāvā Britu salās šo dienu “atzīmē” pavisam savādāk nekā pārējā pasaule. Ir klāt Lielbritānijas grūtākais ultramaratons jeb “Arc of Attrition 2020,” tā stāstu par savu nesenāko veikumu – dalību šajā skrējienā – sāk jelgavnieks Edgars Bukšs.
Kā organizatori raksturo šo ultramaratonu, tās ir ekstrēmas ziemas skriešanas sacensības 167 kilometru garumā ar 4720 kāpuma metriem gar ārkārtīgi bīstamo Atlantijas okeāna piekrasti no Kovrekas (Coverack) līdz Portovenai (Porthtowan). Sacensības notiek sarežģītos ziemas apstākļos, kur vidējais nefinišējušo dalībnieku skaits ir 54 procenti. Par pieredzēto stāsta Edgars.
Ārzemnieka veiksme
11. oktobris. Pagājuši divi gadi kopš mana visnopietnākā pārbaudījuma Horvātijā. 2019. gads pagājis salīdzinoši vieglā režīmā. Transilvānijā noskrietie 80 kilometri nav devuši gandarījumu. Latvijā notiekošās sacensības ir foršas, bet tās nespēj mazināt vēlmi pēc kā lielāka. Motivācija trenēties ar katru nedēļu noplok, un beidzot stingri nolemju, ka jāsāk kas darīt lietas labā. Sāku klejot interneta plašumos, līdz uzduros informācijai par “The Arc of Attrition”. Pieteikumā jānorāda ultramaratonu skriešanas pieredze, un uzsvars ir uz jautājumiem par pieredzi, skrienot tumsā. Nodomāju, ka mēs Latvijā to vien darām, kā skrienam pa tumsu. Liels uzsvars tiek likts uz drošību, un viens no organizatoru ieteikumiem ir būt ar savu atbalsta komandu. Attiecīgi jānorāda, vai šāda komanda būs, un jānodod organizatoriem informācija par tās sastāvu. Nosmeju, ka mana atbalsta komanda visās sacensībās bijusi visai grandioza – mana sieva ir gluži kā emulators – menedžeris, masieris, medmāsa un psihologs reizē.
14. oktobrī saņemu atbildi no organizatoriem: “Diemžēl Jūsu pieteikumu nevaram pieņemt. Dalībnieku sastāvs tika nokomplektēts jau pirmajās trīs dienās pēc reģistrācijas atvēršanas. Jūs esat gaidīšanas rindā ārpus pirmā simtnieka.” Lieki teikt, ka esmu dusmīgs un vīlies.
Paiet divas nedēļas. Jau esmu atmetis domas par sacensībām janvārī, kad 30. oktobrī saņemu kodolīgu vēstuli no rīkotāja: “Jums tiek piedāvāta dalība “Arc of Attrition”.” Jūtos pārsteigts. Nevar būt, ka 100 cilvēku rinda pēkšņi ir mistiski izzudusi. Jau pēc skrējiena organizatoriem apvaicājos, kāds bija iemesls piedāvāt man dalību. Atbilde vienkārša: “Mēs vēlamies šīs sacensības padarīt starptautiskākas, un ārzemju skrējējiem tiek dota priekšroka.”
Pēc piedāvājuma saņemšanas parēķinu, ka līdz sacensībām 13 nedēļas. Laiks, lai sagatavotos ir. Ātri saprotu, ka būs jābrauc vienam, jo mana ierastā komanda sievas sastāvā konkrētajos datumos nekādi netiek līdzi.
Treniņos 1120 kilometru
Galvā uzmetu aptuveno treniņplānu, un darbs var sākties. Sīki neizplūstot detaļās, varu pateikt, ka šajās 13 nedēļās saskrienu 1120 kilometru (pieci līdz septiņi skrējieni nedēļā), apmeklēju 16 spēka un 18 baseina treniņus. Kopumā tie ir astoņi līdz desmit treniņi nedēļā. Skriešanas treniņos man uzsmaida veiksme – atrodu lielisku treniņpartneri Ievas Biedrītes personā. Viņa gatavojas maratona sacensībām Marakešā. Ievas iknedēļas treniņi ir tik jaudīgi, ka neviļus sāku domāt, kurš tad īsti skries to ultramaratonu.
Uz Lielbritāniju dodos divas dienas pirms sacensībām jeb 29. janvārī. Nekādu īpašo aklimatizācijas periodu neesmu paredzējis un domāju, ka viena diena, lai izvēdinātu galvu pēc visiem ceļošanas stresiem, būs pietiekami. Ceļošana uz sacensību vietu norit gludi, un vakarā esmu nokļuvis galapunktā, piekrastes Portvenas ciemā. Nākamā diena paiet, staigājot pa piekrasti. Iedomājos, ka nebūtu slikti izpētīt trases pēdējos četrus kilometrus. Mazums, varbūt būšu tik neadekvātā stāvoklī, tuvojoties finišam, ka nesapratīšu, kur jāskrien.
Pirmās dienas vakarā dodos uz obligātā ekipējuma pārbaudi. Jau iepriekš esmu nedaudz nobažījies par savu pirmās palīdzības segu, kas ir no standarta mūsu aptieciņu komplekta. Lai arī iepriekšējās sacensībās ar to nav bijušas problēmas, organizatoru publicētie vizuālie materiāli liecina, ka viņi vēlas redzēt tādu kā glābšanas tipa maisu. Un tā arī notiek. Ekipējuma pārbaudītāji mani neizlaiž cauri un neuzklausa manus argumentus, ka visās iepriekšējās sacensībās tā derējusi. Galu galā organizatori piešķir man drošības maisu no saviem krājumiem.
Puse nefinišēs
Drošības instruktāžā tiekam instruēti par dažādām bīstamām lietām vai situācijām, kuras mūs var sagaidīt. Atmiņā paliek komentārs, ka vēl nevienu gadu šajās sacensībās nav finišējuši vairāk par 50 procentiem dalībnieku. Nākamā lieta instruktāžā ir par norādēm trasē. Lieta, kas ļoti pieklibo šajās sacensībās. Jau pašā pamatā organizatori tās nodēvējuši kā pašnavigācijas skrējienu. Skrējējiem jāvadās pēc tūrisma taku norādēm, kas marķētas ar zīles simbolu un atzīmētas ar bultiņām, un izmantojot sev pieejamās navigācijas ierīces un kartes. Liekas, nekas sarežģīts, bet apvidū tā ir pavisam cita realitāte.
Organizatori pieskārās arī jautājumiem par veselību skrējiena laikā. Uz sacensībām biju paņēmis mums zināmo ibumetīnu sāpju remdēšanai. Liels bija mans izbrīns, kad mediķis pēc paracetamola slavēšanas prasīja, vai kādam līdzi ir arī ibumetīns. Nojautu, ka kaut kas nav lāgā, un nepacēlu roku. Manas angļu valodas zināšanas nav tik labas, bet, ja ārsts saka: ”Ibumetin is very dangerous drugs to use in the run…” (Ibumetīns ir ļoti bīstamas zāles, ko lietot skrējiena laikā), neviļus sāku domāt, ka tulkojums nav “Ibumetīns ir garšīgākās konfektes skrējienā”. Un ārsts turpināja, ka viņam kāds pazīstams skrējējs pēc tā lietošanas skrējienā trīs nedēļas pavadījis slimnīcā.
Starta vietā ierodamies 15 minūtes pirms sacensību sākuma. +9 grādi. Nedaudz līst, bet ne tik traki, lai celtu paniku. Lietus jaku nemaz neplānoju vilkt ārā. Laikapstākļu prognoze lietu nesola, un skrējienā ceru tikt cauri ar sausu ādu (cik tas bija naivi no manas puses). Vēja ātrumam prognozē īpašu vērību nepievēršu, kaut gan figurē cipari 20–25 metri sekundē, brāzmās līdz 30 metriem turpmākās 10 stundas. Starta vietā vējš ir pat tīri atsvaidzinošs, un optimistiski gaidu startu. Pievēršu uzmanību, ka liela daļa britu skrējēju ir uzvilkuši šortus. Nodomāju, ka tik silts jau nav. Laikam rūdīta tauta tie briti. Ieradies te viens amatieris no Latvijas un mēģinās turēt līdzi vietējiem. Pazemīgi iekārtojos bara beigās un gaidu startu. Izvirzu sev mērķi finišēt 31–32 stundās, bet klusībā sapņoju par finišu zem 30 stundām. Organizatori bijuši ļoti gudri un sacensības padarījuši interesantākas, piešķirot melnas medaļas tiem, kuri finišēs zem 24 stundām, zelta – zem 30 stundām un sudraba visiem pārējiem.
Starta šāviens. Pametu acis pār plecu un redzu kādus 10 skrējējus. Esmu 207. vietā no 217. Sāk gāzt lietus. Noskrienam 500 metru un nomaldāmies no pareizās takas. Tajā brīdī saprotu, ka briti savā trasē ir tādi paši kā es. Turpinām skriet pamatīgā lietū, un secinu, ka vietējie te tiešām ieradušies kā uz kādu kūrortu. Katrs šķērslis tiek sagaidīts ar pilnīgu apstāšanos un totālu korķi. Lēnām nojaušu, ka esmu pieļāvis kļūdu, iestājoties startā pašās beigās. Lai nu kā, turpinām skriet un nonākam klinšainajā piekrastē. Tas ir brīdis, kad pirmo reizi atskārstu, kāds būs šis skrējiens. Vējš vienkārši nenormāls. Lietus līst, un skriešanas jaka jau pilnībā slapja. Zem kājām kaut kāda dubļaina masa, kas atgādina šķēršļu joslu ar mazākiem un lielākiem akmeņiem. Nav veikti pat pāris kilometri, un esmu nedaudz izsists no sliedēm. Atliek tikai mēģināt aprast ar situāciju un skatīties, kas notiks.
Turpinām skriet, un joprojām negribu stāties un vilkt lietus necaurlaidīgo jaku, jo negribu palaist pa priekšu atkal visus skrējējus, kurus esmu apdzinis. Turpmākajos kilometros lietus norimstas un pārtop par tādu kā miglainu rasu, kuru dzenā vējš. Skrienam grupiņās, un lēnām pārslēdzos no vienas uz otru, virzoties uz priekšu. Sāku noķert skriešanas ritmu, ja to var tā saukt, jo vidējais ātrums ir apmēram astoņas minūtes kilometrā. Nūjas dod papildu līdzsvaru, un kopumā jūtos visai stabils. Ap divdesmito kilometru nonākam purvainā pļavā. Ja iepriekš vēl bija naiva cerība, ka kājas iespējams saglabāt relatīvi sausas, tad šis posms iznīcināja visas ilūzijas. Pagājušas piecas stundas 35 minūtes, un īsi pirms tumsas nonāku pirmajā kontrolpunktā.
Kontrolpunkti ar ēdienkarti
Kontrolpunkti šajās sacensībās ir atsevišķa stāsta vērti. Ēdināšana un aprūpe tajos ir par visiem 200 procentiem. Brīvprātīgie katru lutina. Visa skrējiena gaitā es nevienā kontrolpunktā pat nepiecēlos. Viss tika pienests, uzpildīts, vajadzības gadījumā izmasēts un apārstēts. Ēdienu izvēle tik bagātīga, ka bija iespējams izvēlēties no trīs siltajiem ēdieniem. Laipnā attieksme, sagaidot un pavadot skrējējus, sildīja sirdi. Aptuveni pēc 12 minūtēm esmu gatavs doties distancē.
Sākas 13 stundu nakts posms. Ņemot vērā jau tā sarežģīto loģistiku, orientējoties distancē, nakts posms solās būt pavisam jautrs. Stratēģija vienkārša – mēģināt iesēsties kādam trases zinātājam astē, vismaz sarežģītākajos posmos. Attālums līdz nākamajam kontrolpunktam ir 26 kilometri. Paiet kāds laiks, līdz pierodu pie tumsas. Dubļi un akmeņi luktura gaismā brīžiem nav atšķirami, un biežāk sāku atsist kājas. Temps nedaudz krītas, bet kopumā esmu uzņēmis labu ritmu. Sākotnēji skrējēji uz adrenalīna rēķina vēl konkurēja savā starpā, bet nu jau katrs iegājis savā pasaulē un savā ritmā. Sākas cīņa ne jau ar konkurentiem, bet ar sevi.
Laikapstākļi uzlabojušies, stiprais vējš nomierinājies. Par izaicinājumu kļūst dubļainās nogāzes, pareizāk sakot, noskrējieni pa tām, jo jāizmanto visas līdzsvara noturēšanas iemaņas. Visumā šajā posmā kilometri lasās ātri, un pēc 13 kilometriem nonākam pie līdzenuma. Patīkams un baudām posms. Kā izrādīsies, šis bija vienīgais tāds visās sacensībās. Ar baudu noskrienu šo posmu un esmu 64 kilometru kontrolpunktā. Kopš starta pagājušas deviņas stundas 30 minūtes. Jūtos labi un, lai arī ēst īsti negribas, izēdu vairākus biezzupas šķīvjus un iedzeru siltu tēju. Uzpildu ūdens sistēmu un atkal jūtu papildu divu kilogramu svaru uz pleciem.
Nākamais posms ir 26 kilometrus garš. Gatavojoties sacensībām, vienīgā taustāmā informācija ir “YouTube”. No tās esmu sapratis, ka tikai tagad sākas īstās sacensības. Ap 72. kilometru aptveru, par ko ir runa. Esam iedzīti klinšainā apvidū. Temps turpmākos 15 kilometros nokrītas līdz 12 minūtēm kilometrā. Cenšos palikt viens. Orientēties apvidū arvien sarežģītāk. Arvien biežāk ir apstāšanās pauzes, lai noteiktu pareizo skriešanas virzienu. Nokļūdos navigācijā un, glābjot situāciju, cenšos pa taisno nokāpt pa lēzenu nogāzi. Esmu laikam aizmirsis, kādi agresīvi augi šeit sastopami. Daba šeit ir nežēlīga, un izdzīvo tikai stiprākie. Flora ir asa un raupja. Jebkura kustība ārpus noteiktām takām vainagojas ar saskrāpētu ādu un saplēstām drēbēm. Koki praktiski nav sastopami. Nolamāju sevi par kļūdu un galvā atkārtoju, ka jākoncentrējas. Iesēžos astē kādam, kurš izskatās, ka orientējas labāk par mani. Pakāpeniski izveidojas sešu cilvēku grupiņa. Vairākkārt uzņemos iniciatīvu, jo jūtu, ka varu būt ātrāks par viņiem, bet katru reizi “aplaužos”. Tiklīdz tieku vairākus simtus metrus priekšā, tā nomaldos un izglābju pārējos skrējējus no tāda paša likteņa. Un atkal esmu atpakaļ grupā. Vairākos izrāvienos pataisu sevi par tādu kā vietējo ciema muļķīti. Pēc ceturtā mēģinājuma tomēr turpinu turēties ar visiem kopā.
26 kilometru posms ir paņēmis gandrīz piecas stundas. Distancē esmu pavadījis 14 stundas 30 minūtes, un ir pieveikti 90 kilometri. Posmā izvirzītais mērķis par 30 stundu finišu ir pat ļoti reāls. Jau pirms sacensībām esmu ieplānojis šajā kontrolpunktā pavadīt ilgāku laiku. Skrējējiem bez atbalsta komandas, tādiem kā es, uz šo punktu bija iespēja atsūtīt sev nepieciešamās mantas. Uzlieku lādēties mobilo telefonu un pulksteni. Nomainu luktura baterijas. Pārvelku kreklu un beidzot apskatu savas kājas, kuras no mitruma sāk izskatīties arvien bēdīgāk. Cerībā, ka turpmāk kļūs sausāks, pārvelku zeķes. Tagad, atskatoties uz skrējienu, varu pateikt, ka zeķes bija viena no manām kļūdām. Bija jāparedz, ka mitrajos apstākļos būs nepieciešams vairāk par diviem pāriem.
Kontrolpunktā savā ēdienkartē iekļauju arbūzus, saldu tēju un vairākas porcijas rīsu ar malto gaļu čili mērcē. Gandrīz kā restorānā. Vairākkārt pārjautāju citiem skrējējiem par gaidāmo posmu, un visi kā viens atbild, ka nākamie 40 kilometri būs grūtākie. Uz jautājumu, kurš posms no 40 kilometriem būs sarežģītākais, saņemu atbildi, ka visi 40 – ārkārtīgi grūti. Nospriežu, ka nu gan viņi pārspīlē. Aptuveni pēc 25 minūtēm kontrolpunktā dodos distancē. Jau pēc sacensībām, pētot rezultātus, noskaidroju, ka šajā kontrolpunktā padevās liela daļa dalībnieku.
Pāris kilometru no kontrolpunkta, un esmu tik tizls, ka salaužu vienu nūju. Lamājos un pieķeru sevi pie domas, ka lamājos angļu valodā. Cik ātri gan tā aklimatizācija notiek! Cerība par sausām kājām pazūd tikpat ātri kā doma par finišu zem 30 stundām. Sāku saprast, par ko runāja citi skrējēji kontrolpunktā. Šis posms nav skrienams. Tas ir tik brutāls, ka tikt zem 12 minūtēm kilometrā jau ir sasniegums. Viens no kilometriem ir pat 18 minūtes. Turpmākās sešas stundas notiek cīņa ar klintīm, akmeņiem un sevi. Esmu lēns, bet apbrīnojamā kārtā neviens mani nepanāk. Līdz ar to secinu, ka pārējiem iet tikpat smagi. Sāk dedzināt pēdas, un jūtu, ka pārplīst pāris tulznas. Panāku dažus skrējējus, un ir nojausma, ka man ir priekšrocības pret viņiem uz ūdens rēķina, jo šeit komandas atbalsts ir neiespējams un uzpildītie 2,5 litri lieti noder šajā ārkārtīgi ilgajā un garajā posmā.
Kad akmeņu jūra sāk mazināties, tiekam iedzīti purvainā apvidū. Lieki teikt, ka monologs ar sevi nav ar tiem patīkamākajiem vārdiem. Tuvojoties kontrolpunktam, parādās sāpes potītes rajonā. Bet tās nav tik izteiktas, lai būtu par ko uztraukties. Pēc astoņu stundu “rāpošanas” pēc 24 stundām distancē nokļūstu pēdējā kontrolpunktā.
Sākotnēji atsakos no medicīniskās palīdzības, bet pēc manis sacītā, ka pēdas sākt beigt nost, organizatori pierunā ļaut mediķiem tās apskatīt. Pēdas izskatās briesmīgi, bet mediķi neizskatās šausmās… Ņemot vērā iepriekšējās astoņas stundas, sāku atmest cerības par finišēšanu zem 30 stundām. Kamēr atpūšos, pienāk kāds brits, kuru esmu iepriekš ievērojis, un jautā, vai esmu no Latvijas. Pēc brīža pie manis pienāk meitene, kura, izrādās, arī ir no Latvijas! Man smaids līdz ausīm. Ir tik patīkami šajā grūtajā brīdī aprunāties ar kādu no Latvijas. Pa to laiku mediķi ir pārdūruši visas iespējamās tulznas un uzlikuši plāksteru ielāpus. Kājas izskatās kā jaunas. Izdzeru “ļauno” ibumetīnu un dodos pēdējos 35 kilometros.
Pirmie soļi ir fantastiski sāpīgi. Un ne jau pēdu dēļ. Potīte tik ļoti sāp, ka bez klibošanas paiet nevaru. Pirmā doma – skriešana šodien ir beigusies un līdz finišam būs jārāpo. Nākamos divus kilometrus turpinu iekustināt kāju, un sāpēs lēnām mazinās. Ir dienas vidus, laikapstākļi fantastiski. Ir patīkami silts, un arī trase raisa optimismu. Parādās taisni posmi, un es sāku ieskrieties. Kilometri raiti lasās, un nokļūstu līdz kāpu zonai, par kuru biedēja organizatori. Nezinu, kas tur nepatīkams, bet, skrienot pa smiltīm, tiešām izbaudu pasākumu. Piejūras “Stirnu buka” posms būs ielicis labus pamatus skriešanai pa smiltīm. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par finišēšanu 30 stundās. Mēģinu sarēķināt, kādā ātrumā jāskrien, lai to paveiktu, un sanāk ne lēnāk kā deviņas minūtes kilometrā. Tā kā nevaru būt drošs par distances garumu un saviem aprēķiniem, aizrakstu draugiem, lai iedod precīzu attālumu līdz finišam. Saņemu atbildi – 18 kilometru.
Ņemot vērā, ka pēdējos četrus kilometrus jau iepriekš esmu izpētījis un tie ir skrienami, saprotu, ka man ir jāiztur 14 kilometru posms. Sākas cīņa ar laiku. Nākamos kilometrus es tiešām skrienu. Cenšos no visas sirds, un ar katru kilometru mana pārliecība aug. Tā nu nonāku līdz vietai, kuru es pazīstu. Palikuši četri kilometri, un man ir 45 minūtes laika, lai sasniegtu finišu. Tajā brīdī es apzinos, ka esmu uzvarējis. Uzvarējis sevi un šo sasodīto sacensību. Pēdējos 400 metrus pirms finiša lēnā garā uzeju pēdējā kalnā un esmu finiša taisnē. Ir emocijas, ir prieks, ir milzīgs gandarījums. Fonā dzirdu skaidrā latviešu valodā: “Malacis, apsveicu!” Meitene no pēdējā kontrolpunkta ir finišā un velta man uzsaucienus. Ir tik patīkami dzirdēt apsveikumus latviešu valodā. Finišu sasniedzu 29 stundās 39 minūtēs. Esmu izpildījis plānu A – finišēt zem 30 stundām. No 227 startējušajiem galamērķi sasniedza 111 dalībnieku. Tradīcija par vairāk nekā pusi nefinišējušo tiek turpināta. No 15 ārzemniekiem finišu sasniedza četri. Pats esmu 38. pozīcijā, uzvarētājam zaudējot aptuveni astoņas stundas. Daudz, bet esmu ļoti apmierināts ar savu sniegumu.
Nākamajā dienā pēc sacensībām, krogā ar vietējiem kopīgi skatoties sporta pārraidi, kurā Anglijas regbija izlase cieš pamatīgu sakāvi, gaisā virmo frāze: “God Damn Brexit.” Daudziem dalībniekiem šis skrējiens bija tieši šāds, ciešot sakāvi. Par laimi, mani šīs sacensības nesakāva un jau parīt es būšu atpakaļ vecajā labajā Eiropas Savienībā.
Šogad vēl plānā startēt Latvijas skriešanas seriālā “Stirnu buks”, vairāk treniņu režīmā, gribētos finišēt “Vilkaču maratonā”, bet lielais plāns ir jūnija beigās piedalīties ultramaratonā Novosibirskas apgabalā Krievijā un tur pieveikt 130 kilometrus.
