Reģionu žurnālisti pie kafijas galda ar premjerministru Krišjāni Kariņu.
Premjerministrs Krišjānis Kariņš ar gandarījumu akcentē, ka pirmajā valdības darbības gadā ir pieņemti divi (2019. un 2020. gada) budžeti, aizsākta administratīvi teritoriālā reforma un ar starptautisku atzinību veikts finanšu uzraudzības sistēmas kapitālais remonts. Ap divdesmit žurnālistu no Rēzeknes, Kuldīgas, Jēkabpils, Limbažiem un Liepājas, kā arī citām Latvijas pilsētām bija sabraukuši uz reģionālo mediju dienu Rīgā, Ministru kabineta ēkā. Gandrīz divas stundas ilga žurnālistu saruna ar premjerministru K.Kariņu.
Ar smaidu runājot par valdību, K.Kariņš teic, ka tā ir tikpat stabila, cik bija pirms gada: “Tie, kuri uzskatīja, ka tā ir stabila, var priecāties. Tie, kuri nē, var brīnīties. Bet tie, kas uzskatīja, ka sabruks, var nedaudz vilties.”
Nosaucot valdības prioritātes 2020. gadā, K.Kariņš min tiesiskuma un taisnīguma stiprināšanu. “Daudzi cilvēki izjūt dažāda veida netaisnības. Mums tās vajag identificēt un pēc iespējas samazināt. Valdības deklarācijā to apņēmāmies. Demokrātiskā sabiedrībā nav pieņemami, ka tiesas prāvas ilgst desmit, piecpadsmit un vairāk gadus. Sabiedrībai, mūsu pilsoņiem ir tiesības uz savlaicīgu, ātru patiesības noskaidrošanu,” tā premjers.
Kā otro virzienu valdības darbā K.Kariņš min nodokļu sistēmas pilnveidošanu. Viņš uzsver, ka valdība neplāno jaunu nodokļu reformu, jo tā veikta pirms divarpus gadiem, kā arī neplāno celt vispārējos nodokļus (tostarp sociālo un iedzīvotāju ienākuma nodokli), bet gan grasās izvērtēt, vai nodokļu sistēma ir taisnīga.
“Mūsu valstī ir apmēram 900 tūkstoši strādājošo. 600 tūkstoši maksā nodokļus pilnā apmērā, taču starp 200 un 300 tūkstošiem ir strādājošie, kas maksā proporcionāli mazāk nekā pārējie. Joprojām pastāv atviegloti nodokļu režīmi, kas izveidoti krīzes laikā pirms desmit gadiem. Par šo tematu Finanšu ministrija nāks ar ietilpīgu ziņojumu. Par to jau notiek diskusijas politiskajās partijās, ir dažādas idejas, taču īstas vienošanās vēl nav,” konstatē K.Kariņš, piebilstot, ka mērķis nav kādu sodīt un apturēt, bet gan nodrošināt proporcionalitāti.
Runājot par administratīvi teritoriālo reformu, kuras rosināšanā valdības darbs jau ir beidzies, premjerministrs uzsver, ka reformas mērķis ir ne tikai padarīt pašvaldības lielākas un dzīvotspējīgākas, uzlabot iedzīvotājiem sniegtos pakalpojumus (jo īpaši izglītībā un veselības aizsardzībā), bet arī uzlabot biznesa vidi, kas veicinātu gan pašmāju, gan ārzemju uzņēmēju investīcijas. “Mums ir jauns Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras vadītājs – Kaspars Rožkalns. Jauns, enerģisks cilvēks, kas strādājis Ķīnā (runā ķīniešu valodā), kā arī Vācijā. Viņam ir domas, kā uzrunāt uzņēmējus un veicināt investīcijas augstās tehnoloģijās. Lai algas varētu celties, mums ir jāražo preces un pakalpojumi, par kuriem kāds ir gatavs dārgi maksāt,” skaidro premjers.
Ievadā pirms žurnālistu jautājumiem K.Kariņš akcentēja, ka arī savā iepriekšējā darbavietā (Eiropas Parlamentā – red.) centies regulāri tikties ar žurnālistiem. “Valstī ir svarīgi, ka brīvā prese un tieši reģionālā prese turpina pastāvēt. Ir svarīgs ticams ziņu avots un ka ir iespēja vērsties pēc palīdzības redakcijā. No otras puses – visā pasaulē žurnālistu un mediju izaicinājums ir tas, ka par svarīgu, dažkārt arī par vienīgo informācijas avotu cilvēkiem kļūst sociālie tīkli. Nesen noskatījos pārsteidzošu filmu par ASV – tajā rādīja cilvēkus, kuri uzskata, ka Zeme ir plakana. ASV viņiem ir savi kongresi, kur sanāk tūkstoši. Agrāk šādi domājošajiem bija grūti citam citu atrast, jo tuvākie apkārtējie taču viņus pacentās nomierināt, bet tagad viņiem ir savas saziņas platformas. Par tām var drusku pasmieties, tomēr tas ir nopietni vērā ņemams atspulgs, kā cilvēki dzīvo. Ne jau visi informatīvie burbuļi ir melīgi. Pateicoties sociālajiem tīkliem, mēs ar iepriekš nezināmiem, bet jaukiem cilvēkiem, kam patīk braukt ar velosipēdu, varam sarunāt kopā doties uz Siguldu. Taču ir arī tādi informatīvie burbuļi, kas rada problēmas.”
– Krievijas vara tai lojāliem medijiem atvēl miljonus. Daudzas ziņas, ko publicē mūsu portāli, Krievijā tiek pagrieztas Latvijas valstij nepieņemamā veidā. Mēs ar saviem resursiem un savām algām nevaram tam pretī stāties.
Var piekrist, ka vienai demokrātiskai valstij ir grūti stāties pretī autoritārai valstij. Autokrātija daudz naudas velta medijiem, savas varas propagandai, tāpēc tai atliek mazāk naudas pašas sabiedrībai svarīgām citām lietām. Domāju, ka mūsu sabiedrības vairums ir inteliģents un racionāls, tas “nepavelkas” uz maldu ziņām. Cita lieta – kas notiek Krievijas sabiedrībā. Ilgu laiku tur dominēja viedoklis, ka Latvija tai ir viens no lielākajiem draudiem. Protams, šī pretestība ir izaicinājums. Es būtu priecīgs, ja valsts medijiem varētu veltīt vairāk uzmanības. Bet valstij vajadzību ir daudz. Šķiet, mēs esam pirmajā vietā ES, cik daudz līdzekļu tiek ieguldīts kultūrā, kas turpina mūsu savdabību. Taču es nevaru iedomāties tādu Saeimas sastāvu, kas nolemtu, ka kultūrai vajadzētu dot mazāk.
– Vai valsts aizsardzības budžeta naudu, kam NATO prasa vismaz divus procentus no IKP, nevar ieguldīt valstij lojālu mediju atbalstam?Par to ir runāts ar aizsardzības ministru. NATO gan neuzskata, ka atbalsts medijiem būtu attiecināms uz valsts aizsardzību. NATO diemžēl nevar atbalstīt arī robežsargus, kas būtu tuvāk valsts aizsardzībai.
– Kā, jūsuprāt, sokas reemigrācija?
Valsts ir veidojusi visādas reemigrācijas programmas. Man liekas, ka tomēr galvenais reemigrāciju ietekmējošais faktors ir algu līmenis. Jau piekto gadu Igaunijā iedzīvotāju skaits kaut nedaudz palielinās. Taču igauņiem vidēji dzimst mazāk bērnu nekā Latvijā, proti, iedzīvotāju skaits palielinās reemigrācijas dēļ. Daudzi izbraukušie Igaunijā atgriežas. Vēl neesmu redzējis 2019. gada kopsavilkumu, bet mēs esam tuvu tam, ka iebraukušo un izbraukušo skaits ir līdzīgs. Mums ir vismaz 200 tūkstoši Latvijas pilsoņu, kas varētu atgriezties.
Iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās, jo dzimstība ir zemāka par mirstību. Vidēji vienai Latvijas sievietei piedzimst 1,7 bērni, kas ir labāks rādītājs nekā daudzviet ES, taču, lai dzimušo skaits pārsniegtu mirušo skaitu, šim skaitlim jābūt 2,1.
– Kā jūs raugāties uz imigrāciju, kas varētu dot jaunus darbiniekus?
Ne sabiedrībā, ne arī valdībā nav vienprātības par imigrāciju. Mēs zinām, kas Latvijā notika padomju laikā pagājušā gadsimta 70.–80. gados, kad nekontrolēti tika ievesti darbinieki. Tolaik jau pašiem nebija valdības, kas varētu to ietekmēt. Mūsdienās, kad mums ir atjaunota neatkarīga valsts, domāju, nav ko baidīties no sveštautiešiem, tikai valstij jābūt spējīgai caur izglītību stiprināt sveštautiešu integrāciju sabiedrībā. Latvieši ir viena no pasaules spēcīgākajām kultūras tautām. Gadu simteņiem esam integrējuši dažādu tautību pārstāvjus. Kad sanākam kopā, redzam, ka visi esam latvieši – tikai ar ļoti dažādiem uzvārdiem un radurakstiem.
Mūsdienās Polija, kurai ir cita vēsturiskā pieredze, ir ļoti atvērta ukraiņu darbiniekiem. Polijā iedzīvotāju skaits un arī ekonomika turpina augt, turklāt nedaudz straujāk kā mūsējā.
Nedomāju, ka Latvija būs vienīgais izņēmums Eiropā, kur pēkšņi dzimstība radikāli uzlabosies un visi uzskatīs, ka bez trim četriem bērniem tā nav dzīve un ka varēsim iztikt bez imigrācijas jeb darbinieku ielaišanas.
– Tā kā jaunajā septiņgadē Latvijā ieplūdīs mazāk ES naudas, prognozē, ka par trešdaļu samazināsies ceļu būvniecībā strādājošo skaits, pārmaiņas skars arī citas nozares… Kā Latvijai pārvarēt šo izaicinājumu?
Par jaunās septiņgades budžetu vēl neesam vienojušies. Tātad vēl nav skaidrs, cik lielu summu tajā dalībvalstis iemaksās un cik tādējādi liels tas būs. Vienošanās tiek plānota divdesmitajos datumos.
Lielbritānija bija viens no lielākajiem maksātājiem ES budžetā. Neviena valsts, izņemot Franciju un Luksemburgu, nav gatava segt ieņēmumu starpību, kas izveidojas, Lielbritānijai aizejot. Nevarētu tā būt, ka, samazinoties ES budžetam, Latvijas ieņēmumi palielināsies. Jo “pīrāgs” mazāks, jo arī Latvijai tiks mazāk. Skaidrs, ka mums vēl apdomīgāk būs jātērē katrs eirocents, ko no ES saņemam.
Ir zināmi virzieni, kuriem ES tērēs vairāk līdzekļu nekā līdz šim. Tā ir zinātne, inovācijas, digitalizācija. Taču uz šajās jomās paredzēto naudu mums būs jākonkurē ar citām valstīm. Augstskolu zinātnieki mums ir ļoti gudri, bet augstskolu un institūtu ļoti daudz un to kapacitāte maza (Latvijā ir 54 augstskolas, kas, attiecinot uz iedzīvotāju skaitu, ir deviņas reizes vairāk nekā Dānijā un Zviedrijā, valsts uzturētās augstskolas – 30). Mūsu zinātnieki tiek pie ES naudas kopā ar zviedru, dāņu vai vācu kolēģiem. Nauda, kas no ES ienāk Latvijā atsevišķam zinātniekam, ir liela, bet valstij kopumā tā ir maza. Saliekot spēkus kopā, mēs varētu veidot centrus, kur viens otrs vācietis kā vieszinātnieks varētu nākt klāt. Atsevišķās jomās mums ir vadošie zinātnieki, tikai trūkst institucionālās kapacitātes, lai tiktu pie ES projektiem.
– Vecie profesori, kas ir vadošajos amatos, negrib dot vietu jaunajiem. Arī tas traucē augstskolu un zinātnes institūciju attīstību.
Valdībā vairākkārt esam pieņēmuši noteikumus, kas paredz, ka Rietumos iegūti akadēmiskie grādi tiek atzīti Latvijā un Rietumos – Latvijā iegūtie. Bet jāsaka, kā ir. Ja uz ASV pārceļas ārsts, kas Latvijā nostrādājis trīsdesmit gadu, tad viņš darba tirgū stājas rindā aiz rezidenta. Neviena valsts svešos nelaiž iekšā tik vienkārši. Ir jālaužas cauri sistēmai. Atsevišķās profesijās, kur mums speciālistu trūkst, divas reizes gadā esam mainījuši noteikumus, atzīstot ārzemēs iegūtos diplomus.
– Liela daļa ES subsīdiju, kas paredzēta lauksaimniecībai, aiziet lielajiem labības audzētājiem un dažkārt pat lauksaimniecības uzņēmumiem, kas nepieder latviešiem. Varbūt ir domāts mainīt prioritātes, piešķirot lielāku atbalstu mazajām saimniecībām un tādējādi vairāk atdzīvinot laukus?
Politiskajās diskusijās šī doma izskan, taču, cik zinu, Zemkopības ministrijā šādas pārmaiņas neplāno. Es neredzu, ka tas tuvākajā laikā varētu mainīties. Nenoliedzami, lauksaimniecības industrija darbojas kā labi organizēts, spēcīgs lobijs. Veikt izmaiņas tajā ir politiski jūtīgs jautājums un milzu izaicinājums.
Cilvēki turpina braukt prom no laukiem ne tikai Latvijā, bet arī citviet Eiropā un ASV. Latvijā Rīga un Pierīga ir tapusi liela un spēcīga, te dzīvo vairāk nekā puse valsts iedzīvotāju, tiek saražotas divas trešdaļas iekšzemes kopprodukta. Tas ir ļoti patīkami, ja vien tu esi rīdzinieks. Bet kā mēs varam nodrošināt, lai viss Latvijā nekoncentrējas tikai ap Rīgu? Viena atbilde ir – administratīvi teritoriālā reforma, otrs virziens – svarīgi ir nodrošināt iedzīvotāju mobilitāti.
– Lietuvā ir divi ātrgaitas autoceļi, Polijā seši. Latvijā par tādu nosacīti var saukt vienīgi autoceļu Rīga–Jūrmala. Vai ātrgaitas autoceļi Latvijā nākotnē netiek plānoti?
Man nav zināmi aprēķini, kas liecinātu, ka Latvijā būtu būvējami ātrgaitas autoceļi. Mēs ar lielām grūtībām uzturam esošo ceļu tīklu. Lietuvā ātrgaitas autoceļi nav tapuši no jauna, bet ir uzlaboti vēl padomju laikā būvētie. Polija par saviem ātrgaitas ceļiem vēl maksās ilgi. Tie ir maksas, būvēti ar privāto partnerību.
Latvijā esam nolēmuši vairāk attīstīt dzelzceļu. Ja no Daugavpils līdz Rīgai ar vilcienu varēs atbraukt pusotrā stundā (Satiksmes ministrija lēš, ka no Jelgavas līdz Rīgai ātrgaitas vilcieni ies 25 minūtes), kas tad vairs brauks šo ceļa gabalu ar automašīnu! Mēs, pat salīdzinot ar Baltkrieviju, esam viena no pēdējām valstīm, kas elektrificē dzelzceļu. Mums gan ir dārgi uzturēt elektrotīklus, jo to noslodze ir maza, bet mēs iesim elektrifikācijas virzienā. Pašlaik, piemēram, Rīgā pie vienas mājas pienāk trīs energosistēmas – elektrotīkls, gāze un centrālapkure. Ne visas valstis ir tik bagātas, ka spēj uzturēt trīs sistēmas, taču mēs šķiežam naudu pa labi un pa kreisi. Tas mums ir mantojums, kas laika gaitā mainīsies.
– Kā īstenojas “Rail Baltic” projekts, kas tagad notiek Baltijas valstu premjeru tiešā uzraudzībā?
Ļoti esmu nobažījies par šo projektu. Eiropas Komisija uzstāj, ka Baltijas valstīm jāveido centralizēts uzņēmums, kas kontrolē visu projekta gaitu, tostarp arī naudas ieguldījumus. Latvija un Igaunija to saprot un ir gatava tam piekrist, Lietuva – līdz šim ne. Lietuvā projekta virsvadību grib uzņemties “Lietuvas dzelzceļš”, kas būtu gan darbu izpildītājs, gan kontrolētājs. Ja Lietuvas puse turpinās uzstāt, ka viņiem pašiem jāapsaimnieko visa nauda, tas varētu projektu smagi apgrūtināt, es vēl negribu teikt – apdraudēt. Lai projekts īstenotos, ir jānodrošina ilgtermiņa finansējums no Eiropas Komisijas. Tā uzskata, ka nepieciešama centralizēta projekta uzraudzība, uztraucas par iespējamo naudas izšķērdēšanu. Uzskatu, ka virsuzraudzībai ir jābūt premjeru līmenī, jo iestāžu līmenī vienoties nevar. Es plānoju sasaukt koordinēšanas grupu un veikt zināmu kapitālo remontu. “Rail Baltic” ir viena no prioritātēm, viena no svarīgajām dzīslām nākotnes ekonomikā. Tagad tiek strādāts pie detālplānojuma sliežu ceļam, lai varētu sākt atpirkt zemi.
– Kāds labums Rēzeknes novada Mākoņkalna iedzīvotājiem no tā, ka uzbūvēs “Rail Baltic”? Viņi pa šo dzelzceļu diez vai brauks.
“Rail Baltic” attīstīs visu Latvijas ekonomiku, un tas dos labumu arī Mākoņkalnam.
