“Mūžīgās taigas skartie audekli” ir Kristīnes Freimanes otrā personālizstāde, kas līdz 4. martam skatāma Jelgavas Kultūras namā. Kristīne ir jelgavniece, taču pirms pieciem gadiem kopā ar vīru pārcēlusies uz lauku māju Staburaga pagastā pie Daugavas. Tur pamazām sākusies arī viņas radošā darbība. Krāsu pasaule Kristīnei vienmēr bijusi tuva, jau bērnībā ar omīti taisītas lapu kolāžas un daudz zīmēts. Nopietnāk gleznošanai pievērsusies pagājušajā gadā, un kopš tā brīža tapušas vairāk nekā divdesmit gleznas. Kristīne nav mācījusies gleznot, savā dzīvē viņa ir apmeklējusi precīzi vienu mākslas nodarbību. Tādēļ gleznās var nemeklēt precizitāti un pareizu tehniku, tomēr tās uzrunā un pievelk, jo ir viegli uztveramas ar sajūtām.
“Tās ir manu sirds stāstu gleznas. Es vienkārši ļaujos gleznošanai. Tas ir brīnišķīgs brīdis – redzēt, kā uz audekla piedzimst kaut kas tāds, kas bijis tikai manās domās un sajūtās,” atzīst Kristīne.
Viņa stāsta, ka bieži, sākot gleznot, īsti nav skaidrs, kas taps. Savā prātā iedomājusies vienu skatu, bet procesā var veidoties kaut kas pavisam cits. Ir gleznas, kas top ātri, citas ilgāk, taču vienmēr tās ir gaišas un pozitīvas, jo Kristīne neglezno, kad ir dusmīga vai skumīga, jo tic, ka sliktās sajūtas gleznās var sajust. “Cenšos izdarīt labāko, ko spēju, un ielieku to savās gleznās. Katrā ziņā es nepieķeros darbiem, gribētu, lai tie dzīvo pie cilvēkiem, rada labas sajūtas,” saka māksliniece un piebilst, ka vairāki darbi jau pārdoti un aizrunāti.
Gleznās lielākoties attēloti meži, kalni un upes, kas māksliniecei ir ļoti tuvi. Izstādes pieteikumā viņa raksta: “Man ir tā laime dzīvot pie dabas, sajust tās vareno spēku un caur to smelties iedvesmu saviem darbiem. Dabas vibrācijas cilvēku uzziedina un tās miers dara brīvu.”
No ierosmēm sākt gleznot Kristīne min dzīvi pie dabas Daugavas krastā, kur ir daudz mežu. Tas ļāvis noticēt, ka sajūtas un spēku, ko pati prot sasmelties dabā, iespējams ielikt audeklos, tā radot iespēju dalīties ar citiem. Mežs ir tā vieta, kur Kristīne jūtas vislabāk – starp kokiem, mierā un harmonijā. Visvairāk viņai patīk mūžzaļie skujkoku meži, kas asociējas ar mūžīgo, dvēselisko un garīgo.
“Šī izstāde ir mans stāsts, manu sajūtu mežs un manas iekšējās pasaules atspoguļojums. Tas ir ceļojums garīgos plašumos. Es ticu, ka ir tāda mūžīgā taiga, kura dzimst saules kalnos, tās saknes ir pilnas zvaigžņu un tās koki spēj zaļot katra cilvēka sirdī,” tēlaini izsakās māksliniece. Taigā viņa bieži staigājusi savās domās un sapņos, taču ļoti vēlētos reiz tur nokļūt pa īstam.
Kristīne domā, ka viņa jau agrāk ir zinājusi, ka gleznos, taču līdz galam nav tam noticējusi, jo nav zinājusi mākslas standartus un nav pārzinājusi tehnikas. Tas kādu brīdi biedējis izteikt sevi tā, kā pati to vēlas. Taču tagad viņa ar savu piemēru vēlas iedvesmot citus, kuriem ir sapnis, tomēr arī bailes vai neticība saviem spēkiem.
Kristīne sevi radoši izpauž ne tikai glezniecībā, bet arī mūzikā un rakstīšanā. Izstādē katrai gleznai ir pievienots neliels pašas sacerēts sajūtu stāsts, tas ļauj darbu nolasīt gan gleznojumā un krāsās, gan vārdos. Savukārt mūzika cauri gadiem bijusi Kristīnes sirdslieta – atklāšanā skanēja vairākas viņas sacerētas dziesmas.
Solvita Grasmane
Kad ieraudzīju Kristīnes gleznas, uzreiz sapratu, ka viņai noteikti jāveido izstāde. Pati esmu kultūras cilvēks, tādēļ palīdzēju ar organizēšanu. Šobrīd jau sarunātas vairākas izstādes uz priekšu, jo visi, ieraugot gleznu skaistumu, uzreiz piekrīt tās izstādīt. Gleznas un sajūtu stāsti ļoti jauki cits citu papildina, tajos ir ielikta dvēsele un izjūtu pasaule. Tās ir gaišas, krāsainas, dziļas, un, skatoties tajās, cilvēks var pietuvināties garīgajam. Taiga ir kā tilts, kas saved kopā ar reālo pasauli, lai caur gleznām cilvēks izjustu, ka pasaule ir skaista.
Man ir liels prieks, ka Kristīne ir noticējusi sev un atļāvusi mums ieraudzīt pasauli tā, kā viņa to redz.
