Uz deviņdesmito beigām “Pagrabā” iesoļoja divi vidusskolnieki ar traki lielām ambīcijām un pretenciozu attieksmi. Viņiem tiešām bija viedoklis gandrīz par visu, un, lai arī tas nebija populārs, tomēr diezgan bieži loģisks un grūti apstrīdams. Lūk, viņi – Mārtiņš un Jānis.
[rubrika] Mans kaktiņš
– Tu savulaik biji “Zemgales Ziņu” uzlecošā zvaigzne. Ko atceries par saviem pirmajiem soļiem žurnālistikā, rakstot “Pagrabam”?
Man ir prātā, ka pirmā publikācija bija 1998. gadā, es vēl mācījos vidusskolā. Mēs ar Jāni Kovaļevski rakstījām kopā. Viss tapa rokrakstā, rakstījām uz lapām, jo mājās jau datoru tolaik nebija. Kad teksts bija gatavs, viens no mums glīti uzrakstīja tīrrakstu, ko iesniedzām Zanei Auziņai. Likām zem lapām apakšā līnijas, lai viss būtu eleganti un ar glanci.
– Vai jums tā bija mērķtiecīga rīcība?
Nē, mums nebija domas, ka iesim žurnālistikā, drīzāk noteicošais bija debašu faktors. Bijām riktīgi aktīvi debašu kustības dalībnieki, braukājām uz nometnēm, mums katru semestri bija reģionālie un nacionālie turnīri. Un tur īsā laikā tika iedzīta tāda sajūta, ka mums ir taisnība. Domāju, nolēmām rakstīt tādēļ, ka gribējām pateikt to, kā viss ir patiesībā. Bija vēlme pierādīt savu taisnību un, kas nav mazsvarīgi, obligāti nostāties opozīcijā, pat nedaudz uzspēlētā opozīcijā. Piemēram, ja visi raksta, ka jaunieši ir brīvi un radoši, tad mums noteikti jāuzraksta, ka, nē, tas tā nav, jaunieši ir galīgi apspiesti, garlaicīgi un neinteresanti.
Mums likās dabiski uzturēt polemiku, līdz tam tā bija pastāvējusi tikai debašu formā, ar ko varēja sasniegt ierobežotu cilvēku skaitu. Pieļauju, ka viena no neskaidri artikulētajām idejām bija, ka mums ir jānokļūst publiskajā telpā, lai varam sasniegt vairāk cilvēku un pateikt viņiem, kā viss ir īstenībā. Vai vismaz provocēt, domāju, ka provokācija bija ļoti svarīgs moments. Visticamāk, tā vēlme nāca no mūsu klases specifikas, kurā bija nostiprinājusies liela intelektuālā konkurence.
Taču jājautā arī Jānim, jo, iespējams, viņš to redzēja citādi. Es parasti rakstos uzturēju poētisko līniju, viņš savukārt bija ar tādu tautsaimnieka pieeju.
– Tomēr darbs avīzē ietekmēja vēlāko studiju izvēli.
Jā, tas deva pamatu virzienam, taču, stājoties universitātē, žurnālistika nebija mana prioritāte, es biju nomērķējis uz politologiem. Žurnālistos iestājos tikai nākamajā gadā un tur sabiju līdz doktora grādam. Esmu pirmais, kurš ieguvis doktora grādu komunikācijas zinātnē Latvijā. (Līdz tam to varēja iegūt tikai ārvalstīs.)
– Kā pietika pacietības tik ilgi studēt?
Man tas padevās viegli. Es nekad zinātni un akadēmisko pusi neesmu uztvēris kā svešķermeni vai ko tādu, kas man ir uzspiests. Uztveru to organiski.
Bet, ja runājam par izvēlēm, sanāk tā, ka darbs “Zemgales Ziņās” diezgan lielā mērā izmainīja manas dzīves trajektoriju kopumā. Pastāvēja liela varbūtība, ka es varētu nebūt Latvijā. Tolaik vasarās bija ļoti populāri braukt uz ārvalstīm, lai strādātu lauksaimniecībā. 2000. gadā es pieteicos uz trim mēnešiem uz Aberdīnu, kas atrodas pašos Skotijas ziemeļos. Jau biju nopircis biļeti, aizņemoties naudu no mammas, tam laikam diezgan lielu summu. Tikmēr “Zemgales Ziņās” biju sācis rakstīt politiskos komentārus un vienā no tiem nokritizējis sabiedrību par atklātību “Delna” par neprofesionālo “Latvijas kuģniecības” privatizācijas pirmā posma uzraudzību. Uz ko drīz vien bija reakcija no tā laika “Delnas” vadītājas Ineses Voikas, kura aicināja mani satikties un sarunas gaitā piedāvāja kļūt par “Delnas” apkārtraksta redaktoru. Man bija jāgatavo jau nākamais numurs uz augustu un vienlaikus bija nopirkta biļete uz Aberdīnu, lai strādātu lauksaimniecībā. Riktīga dilemma, turklāt man pateica, ka par biļeti nevaru dabūt naudu atpakaļ. Tad bija jāpieņem lēmums, kurš lielā mērā izšķīra to, uz kuru pusi aizies mana dzīve. Izdomāju, ka “Delnas” piedāvājums ir laba iespēja, un paliku. Ar šo vienu komentāru “Zemgales Ziņās” es paliku ne tikai žurnālistikā, bet arī sāku mīt ceļu uz nacionālo līmeni.
– Tev tolaik bija tikai deviņpadsmit gadu. No kuriene tāda pašapziņa un apņēmība?
Es to saistu ar debašu kustību, tā iedeva pārliecību par sevi. Skolā mani maz interesēja mācības, pamatā saistīja sports. Kad ieraudzīju, ka cīkstēšanās notiek citā ringā, pēc citiem noteikumiem, tad gribot negribot tas ievilka. Šajā ziņā to laiku Jelgavas Valsts ģimnāzija ļoti būtiski atšķīrās no Spīdolas ģimnāzijas, kur valdīja brīvība. Manuprāt, tas ir galvenais iemesls, kāpēc “Jelgava 94” varēja notikt tieši Valsts ģimnāzijā (tolaik 2. vidusskolā) – tur bija daudz izteiktāks disciplinējošais un nospiedošais gars, kuru par katru cenu vajadzēja pārvarēt.
– Pašlaik tu strādā pie apjomīga projekta, pētot Latvijas un Baltijas emigrantu kopienas. Pastāsti par to!
Tā ir milzīga aizbraukušo aptauja, intervēti jau vairāk nekā 14 tūkstoši cilvēku. Mana specializācija ir Lielbritānija, kas ir lielākā mītnes zeme. Kaut kādā ziņā liktenis ir izspēlējis tādu interesantu virāžu, ja var atļauties izmantot tādus poētiskus apzīmējumus. Caur pētniecību es satiekos ar tiem cilvēkiem, kas manā vietā izvēlējās aizbraukt. Pārsvarā braukāju pa laukiem, satiekos ar cilvēkiem, kas dzīvo mazpilsētās un nostūros. Mērķis nav viņus aģitēt atpakaļ. Man ir svarīgi pētīt viņu adaptāciju, to, kā viņi pielāgojušies, cik ļoti izjūt vai neizjūt marginalizāciju britu sabiedrībā.
Stāsti ir ļoti dažādi, lielā mērā viņi paši sevi uztver kā imigrantus. Pārsvarā dzīvo tādās vietās, kur ir augsta imigrantu koncentrācija, mazpilsētās, kurās ir daudz latviešu, tādējādi viņiem Latvija nav zudusi. Intervijās, ko ierakstu diktofonos, fonā skan TV3, viņi skatās “hoķi”. Protams, fiziski viņi ir prom, taču tādā simboliskā līmenī, viņi nekur nav aizbraukuši. Viņi atrodas it kā Latvijas paplašinājumā, kā uz atsevišķas salas.
Kad esmu tur, vienmēr piedalos pasākumos, svinu ar viņiem kopā. Novēroju, ka daudz kas ir pārceļojis uz turieni no divtūkstošajiem. Tie uzvedības modeļi un veids, kā cilvēki sevi parāda, nav pazudis, tas savā veidā tur ir iekapsulējies. Es tur reāli redzu Zaļenieku kultūras namu 2000. gadā. Tā ir mana priekšrocība, atšķirībā no pilsētas vides nākušiem pētniekiem, kuriem nav šādas salīdzināšanas iespējas. Man tā pieredze ir nepastarpināti pašam, es līdz ar to varu salīdzināt un atpazīt kodus. Baltās apkaklītes, augsti kvalificētie speciālisti, ko visi grib atpakaļ, man nav tik interesanti, jo tie nav tipiskākie aizbraucēji. Tipiskākie ir tieši šie, un viņu ir daudz vairāk. Viņi negrib sevi afišēt, jo bieži vien aizbraukšanas stāsti nav vienkārši. Tie ir pilni ar lielu rūgtumu, tā ir bijusi cīņa par izdzīvošanu, bēgšana no izmisuma, no bezcerības. Un vienlaikus tur ir arī liela cerība, ka dzīvi var vēlreiz “pārlādēt” un uzsākt no jauna.
Šogad par to gribu uzrakstīt grāmatu, vismaz manuskriptu. Mēģināšu līdz kaut kādai robežai rakstīt nezinātniski, ierakstot tajā arī sevi. Tur ļoti savijas kopā iespējamās un neiespējamās pasaules.
– Padalies, lūdzu, atmiņās par savu bērnības zemi – Zaļeniekiem!
Zaļeniekos ir pagājusi mana bērnība un vētrainie pusaudžu gadi. Es tur uzaugu ar visu reālo darba pieredzi, no maziem gadiem gāju ganīt kolhoza govis. Atceros, kā kantorī ar večiem no darbnīcām stāvēju rindā pie lodziņa, lai saņemtu savu naudu. Aizsniegt jau varēju, bet atšķirības bija diezgan spēcīgas. Par naudu Ļeņingradā nopirku pirmo džinsa jaku – batikotu ar silto iekšu. Ilgi ar to staigāju. Pats nopirku un piešuvu uzšuvi “Sheriff”.
Arī mācoties vidusskolā, visas vasaras strādāju mežā. Nevaru teikt, ka esmu ar milzīgu lauksaimnieka pieredzi, bet romantiskā jūsmošana par laukiem man nekad nav bijusi raksturīga. Es zinu to otro pusi, un man tā patīk daudz labāk nekā romantiskā jūsmošana. Jo tur ir drēbe, īstā dzīve, Zemgales māls un tajā iestrēguši traktori. Mēs ģimenē ļoti daudz un smagi strādājām, bet tā bija kopējā lieta, “Cosa Nostra”, itāļu mafija.
Pa dienu strādāju mežā, pa vakariem lasīju grāmatas. Manam tēvam joprojām ir ļoti liela bibliotēka, viņš ir viens no Rīgas bibliofilu apvienības dibinātājiem. Taču es nevarētu teikt, ka no Zaļeniekiem man līdzi nāktu liela kultūras bagāža, vairāk tur ir tāds spīts un sajūta, ka parādīsim citiem.
– Minēji, ka jums bija pašiem savi Zaļenieki 94.
Ja par to rakstītu grāmatu, tas nebūtu nekāds drūmais “andergrounds”, drīzāk turbo atklātais “pitbull čempionāts”. Katra disene bija ar kaušanos, liela apjoma nezināmas izcelsmes alkohola patērēšanu jau četrpadsmit piecpadsmit gados. Nedaudz pat tāds Kusturicas stils. Tur bija maz racionalitātes, vairāk nekontrolētas enerģijas afektīvs pirmatnējības stāvoklis. Tā bija lauku vide kopā ar deviņdesmito stāstu, ko sajutām nepastarpināti. Ja cilvēks nespēja kādā brīdī nokāpt no tā nost, tad sekas bija diezgan graujošas.
Zaļenieki man iedeva riktīgu sīkstumu. Katru rītu bija divi ar pusi kilometri jāiet uz skolu, jo skolēnu autobuss vienmēr tika nokavēts, nāca taču miegs. Tas garais gājiens norūdīja, ziemā pieveicām to ar slēpēm. Uz skolu bija jāiet strādāt arī vasaras praksēs, atceros, ka kaplējām sporta celiņu, riktīgi cietu grantenieku.
Skolu esmu pieminējis savā rakstā par apdraudētības sajūtu Latvijā, kas nesen publicēts žurnālā “Letonica”. Bija skolas salidojums, un mēs naktī aizbraucām un izložņājām sabrukušo un izdemolēto ēku, kas reiz bija mūsu skola. Mani tas ļoti aizskāra. Tas ir stāsts par tradīciju normalitātes sabrukumu Latvijas laukos, kas, protams, nav nekas pārsteidzošs. Taču tur es to izjutu nepastarpināti caur skolas ēku, kurā esmu tapis. Tā ir radījusi manī autoritāti un bijusi pirmais kultūras centrs, bet tagad ir izdemolēta, sabrukušām sienām un izdauzītiem logiem. Tas atstāj diezgan dziļu iespaidu.
– Kādas tev tagad ir attiecības ar dzimto pusi?
Saprotu, ka šodien Zaļeniekiem vairs neesmu piederīgs, jo tur ir mainījusies dzīves telpa un kārtība. Bet tas identitātes skaistums! Tas iedevis sakņu sajūtu, un Zaļenieki tā ir sūrā pienenes sakne. Tā bija mana izdzīvošanas skola. Tagad lauki ir diezgan tukši vai pārveidojušies, taču mūsu paaudze laukos varēja piedzīvot lielāku dzīves nepastarpinātību. Deviņdesmito skarbumu, brutalitāti cilvēciskajās attiecībās, kopienas spēku un žņaugus daudz labāk varēja sajust laukos. Pilsēta iedod filtru, kas neļauj dzīvi sajust savā tiešamībā.
Es teikšu kaut ko ļoti nepopulāru, piemēram, tēvs no rīta ienāca istabā un uzsauca “rota, padjom”, visi augšā! Un man atmiņā tas ir palicis kā kaut kas silts un patiess, nevis traumatisks. Tā ir tā asuma un nepastarpinātības sajūta.
Zaļeniekos pretim mūsu mājai bija milzīgs saimniecības lauks, Zemgales līdzenums. No rīta izej ārā, skaties plašumā, un “duša guļajet”, nav nekādu sīku šķēršļu, viss totāls, plakans, tālumā kaut kur meži. Domāju, ka šī atmiņa manī ir veidojusi spēju redzēt lietas kopumā un devusi izpratni par veidu, kā tās ietekmēt.
– Reiz “Zemgales Ziņās” bija publicēta diskusija par cilvēka garīgajām vērtībām, jēgas meklējumiem. Tu minēji, ka “primārās ir cilvēciskās attiecības, tām ir pakārtots viss pārējais”. Ko šodien vari teikt par dzīves jēgu?
Es citēšu vienu autoru, kuru esmu nedaudz lokalizējis savām vajadzībām, proti, pats svarīgākais ir silta cilvēka elpa sejā, lai ko arī rakstītu avīzes. Šajā laikā es teiktu, ka man daudz svarīgāk ir izkristalizējies ticības jautājums. Ticīgi cilvēki ir skaisti. Jaunībā man šī komponente bija pilnīgi neaktuāla, tagad tā kļuvusi daudz tuvāka. Ticība providencei, dvēseles nemirstībai.
Cilvēciskās attiecības joprojām prevalē, tās ir pāri visam. Lai arī esmu uz konfliktiem orientēts, tomēr vienmēr cenšos, lai viss beidzas ar siltu elpu sejā. Lai tā rūgtā sakne izplaukst pienenes ziedā. Ar skatu uz Zemgales līdzenumu, protams.
Mārtiņš Kaprāns
■ Doktora grāds komunikācijas zinātnē
■ Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks
■ Vairāk nekā 40 zinātnisko publikāciju autors
■ Bijis aizsardzības ministra, kultūras ministra un Eiropas Parlamenta deputāta padomnieks
■ Pašlaik īsteno pēcdoktorantūras pētniecības projektu “Baltijas migranti Lielbritānijā: adaptācijas stratēģijas un nākotnes scenāriji”
[rubrika] Žurkas ala
Jānis Kovaļevskis, viens no “Pagraba” līdzautoriem.
Jauniešu lapa “Pagrabs” laikrakstā “Zemgales Ziņas” 90. gadu nogalē bija kā savdabīga tribīne, kurā varēja ne tikai izteikties, bet arī tapt sadzirdētam. Tas bija laiks, kad drukātā prese vēl bija liela un varena, sasniedzot ievērojamu auditoriju. Šodien auditoriju var sasniegt ar vienu “Facebook” ierakstu, “Instagram” bildi vai “TikTok” video, bet tolaik tas nebija tik vienkārši. Aktīvi darbojoties vidusskolēnu debašu kustībā, ar komandas biedriem Mārtiņu Kaprānu un Uldi Mucinieku daudz diskutējām par sabiedriski nozīmīgām tēmām, kā, piemēram, eitanāziju, Latvijas ieguvumiem no dalības ES, marihuānas legalizāciju. Katru no debašu turnīru tēmām smalki izzinājām. Mums bija daudz ko teikt, gan par, gan pret, jo debašu būtība ir prast aizstāvēt gan vienu, gan otru viedokli. Atsaucoties uz leģendārās Jelgavas Valsts ģimnāzijas skolotājas Rutas Rulles ieteikumu pamēģināt savu viedokli formulēt rakstveidā, kopā ar Mārtiņu devāmies uz “Zemgales Ziņu” redakciju ar lūgumu dot mums iespēju. Gan laikraksta redaktore Ligita Timma, gan “Pagraba” lapas redaktore Zane Auziņa bija ļoti atsaucīgas. Tā pamazām kopā ar Mārtiņu sākām rakstīt. Katra publikācija tika izdiskutēta, veicām dažādas jauniešu aptaujas, modelējot auditorijas reakciju. Kā jau jauniešiem, publikāciju stils bija diezgan spurains un provokatīvs. Piemēram, veidojām savu jauniešu tipoloģijas modeli, kur katram tipam bija arī prototipi mūsu vienaudžu un skolasbiedru vidū. Atceros, ka redakcija pat saņēma vairākas lasītāju sašutuma vēstules par šīm publikācijām, kuras esot pārāk kategoriskas. Pašam bija liels gandarījums par iespēju rakstīt, jo sabiedrības uzticība un lojalitāte drukātās preses izdevumiem tolaik bija ļoti augsta. Šodien jauniešiem pašizpausmes iespējas noteikti ir daudz plašākas, bet ir tā vērts pamēģināt uzrakstīt kaut ko arī avīzei. Klasika vienmēr būs modē!
