Pašlaik cilvēki Latvijā dzīvo atbilstoši tam, kā katrs ir spējis piemēroties jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem – jaunām grūtībām un jaunām iespējām.
Pašlaik cilvēki Latvijā dzīvo atbilstoši tam, kā katrs ir spējis piemēroties jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem – jaunām grūtībām un jaunām iespējām. Ja Jelgavas Jaunais teātris piecu gadu jubilejā kā bijis, tā arī ir palicis pilsētas kultūras nama kolektīvs, kas raud par naudas trūkumu, tātad tādam būt tam tomēr ir izdevīgāk, nekā pašam patstāvīgi lauzt savu ceļu, nodrošināt savu eksistenci un attīstību. Pazemojoši, bet tomēr ērti ir prasīt naudu no domes budžeta – daudz ērtāk nekā pašiem to nopelnīt, savākt no atbalstītājiem, mecenātus atrast. Kārtējo reizi publicēt kultūras darbinieku kārtējās žēlabas, ka «budžets» nedod naudu, ir vairāk nekā apnicīgi, jo tās nerada cieņu, gluži otrādi – tās izsauc tikai žēlumu un nicināšanu.
Taču naudas trūkums nenoliedzami ir pati būtiskākā Jelgavas Jaunā teātra problēma, tāpēc tieši par to ir jārunā arī jubilejas laikā. Ne jau, lai paraudātu līdzi vai palamātu domi un sabiedrību, kas neprot novērtēt patiešām oriģinālo kultūras vērtību mūsu pilsētā. Tāpēc, ka teātrim ir tik talantīgi režisori, scenogrāfs, aktieri un pat enerģiska direktore bez algas, gribas šo trupu jubilejā sapurināt un mudināt sadūšoties lēcienam – patstāvīgai finansiālai darbībai. Režisoriem un aktieriem nav jādomā par naudu, bet jāiestudē izrādes. Nauda ir «jātaisa» direktoram, veidojot ap sevi voluntieru – brīvprātīgo atbalstītāju un aktīvistu – loku.
Pirms pieciem gadiem, kad Jelgavā dzima Jaunais teātris, ASV Džordžijas štata galvaspilsētā Atlantā nokļuvu Šekspīra tavernā. Trupas voluntieri, jau biļeti pārdodot, ik skatītājam piedāvāja pievienoties viņu pulkam. Atbalstīt teātri ar ziedojumu, nopirkt T kreklu vai beisbola cepurīti ar Šekspīra tavernas simboliku. Taverna – tā bija teātra zāle, kur Šekspīra lugas «Kā jums tīk» izrādi varēja baudīt krodziņa atmosfērā, sēžot pie galdiņiem, malkojot vīnu un vakariņojot. Attēloto situāciju ir ļoti viegli demagoģiski vulgarizēt, jo «krogs taču nav māksla». Taču man nav laimējies redzēt otru tik patiesu, neeksaltētu un Šekspīra robusti pirmatnīgajai dvēselei atbilstīgu izrādi. Savukārt publikas un teātra saderību tomēr ir izdevies sajust – Jelgavas Jaunā teātra Hermaņa Paukša grotesku izrādēs.
Ja reiz teātris ir finansiāli katastrofiskā situācijā, tad ir skaidrs, ka pasīvā naudas gaidīšana to dzen aizvien dziļākā bezizejā. Pastāvēs, kas pārvērtīsies, tāpēc jubilejā no sirds vēlu Jelgavas Jaunā teātra kolektīvam atrast veidu, kādā pārvērsties, un būt pietiekami drosmīgiem mainīties uz augšu.
