Janvārī, dodoties meklēt Ukru gāršas taku, braucu cauri Augstkalnei, lai pagrieztos uz Bukaišiem, un aizliku aiz auss ideju, ka arī uz šejieni varētu izdomāt kādu maršrutu. Savukārt citā reizē, pastaigājoties Tērvetē un izpētot ceļus bijušās padomju armijas bāzes apkārtnē, ievēroju norādes uz Zelmeņiem un galvā jau veidojās plāns Augstkalnes virzienā doties pa mazākiem ceļiem, bet atgriezties pa Žagares–Tērvetes šoseju. Ilgi, protams, galvu nelauzu – kāpēc gan nepamēģināt. Un kādā brīvdienas rītā ierodos Tērvetes dabas parka agrākās ieejas stāvlaukumā. Tur atstāju automašīnu un gar Kalnamuižas baznīcu dodos vecās Tērvetes skolas virzienā, kas atrodas tuvējā meža masīvā. Iepriekš palūkojos, ka “Google Maps” tur rāda smuki izejamu ceļu (kas ir apmēram tajā virzienā, kur esmu redzējusi norādes uz Zelmeņiem), un nospriežu – gan jau arī pa šo var turp iziet.
Strupceļš svešos laukos
Vēstures fakti liecina, ka Tērvete bijusi sena zemgaļu zeme, viens no to pēdējiem atbalsta punktiem cīņā pret krustnešiem. Pēc zemgaļu aiziešanas 1286. gadā Tērvetes vārds zuda, to nomainīja no vācu Hofzumberg (muiža pie kalna) atvasinātais Kalnamuiža. Tērvetes vārds atjaunots tikai 20. gadsimta 30. gados.
Iemetot aci kartē, pārliecinos, ka ceļš ved tālāk gar Tērvetes skolu, bet izmetu mazu līkumiņu līdz pašai ēkai, lai palūkotos, vai nav uzsākts kāds tās apdzīvošanas plāniņš – uztaisīts viesu nams vai ierīkots kas cits (skola šeit slēgta jau pirms vairākiem gadiem). Tomēr izskatās, ka pagaidām nekādas īpašas aktivitātes nenotiek.
Dodos, kā rāda karte, Zelmeņu virzienā, pa ceļam pabildējot gluži pavasarīgās upes krastus un priecājoties par skaistā rīta silto sauli. Mani prieki beidzas diezgan drīz, jo saprotu, ka esmu nonākusi kādas mājas pagalmā, un neizskatās, ka ceļš turpinātos (lai arī ko rādītu “Google Maps”). Gluži klīst pa svešu pagalmu negribas, tādēļ dodos vairāk atpakaļ uz upes krastu ar domu, ka varbūt saimniecību varēs apiet, atkal nonākot uz ceļa.
Tā nu nepieklājīgi klumburēju gar svešu ziemāju lauku malu un pie sevis domāju, ka, šādus pārgājienus turpinot, vienreiz es izpelnīšos kādu šāvienu ar sāli. Nonāku pie uzarta lauka, kuru neizskatās iespējams šķērsot (vismaz ne pamatīgi nobrienoties), kad pa gabalu ieraugu ļoti lēni virzāmies automašīnu. Tas nozīmē, ka varbūt ne izcils, bet kaut kāds ceļš tur ir. Gar lauka malu turpinu kustēt noskatītajā virzienā. Jācer – ja kāds no šo lauksaimniecības zemju īpašniekiem vai māju iedzīvotājiem mani arī redzēja, tad nenodomāja, ka pa viņu zemi bradā viena galīga bezkauņa. Vismaz bārdamies neviens pakaļ man neskrēja. Beidzot izdodas izbrist uz pār lauku iebraukta ceļa (kas acīmredzami ir “Google Maps” iezīmētais cauri jau iepriekš pieminētajām mājām). Vēl pēc laiciņa iznāku uz ceļa, kur pa gabalu redzēju virzāmies mašīnu. Tas pēc lietainajām dienām ir pašvakas kvalitātes, tomēr ejams.
Ar cerību, ka pa to tiešām nonākšu Zelmeņos un tas tāpat kā pirms tam nebeigsies kādas saimniecības pagalmā, nu jau raitākā solī virzos uz priekšu. Pa ceļam tieku apbalvota ar burvīgu skatu, kad gar lauka malu glītā riksī dodas bars stirnu.
Zelmeņos ierodos, ja tā var teikt, galīgi no sētas puses. Pa ceļam aši pameklēju internetā informāciju par pašu apdzīvoto vietu. Tur gan nav izlasāms īpaši vairāk par to, ka tā veidojusies ap vēsturisko Bites muižu (Bittenhof).
Izeju uz asfaltētā lielā ceļa, kas turklāt ir svaigi remontēts, un atviegloti nopūšos. Man patīk dažādi piedzīvojumi, bet īpaši pa nepazīstamu cilvēku īpašumiem staigāt gan nav nekādas vēlmes.
Suņi nūjas nemīl
Diena, kas no rīta lutināja ar samērā siltu saulīti, pamazām mainās, un arvien stiprāk sāk pūst sinoptiķu solītais stiprais vējš, bet priekšā vēl gana daudz kilometru. Galu galā mani manevri pa lauksaimniecības laukiem sagādājuši līkumu pāris kilometru apmērā.
Turpinot ceļu pa pietiekami gludu ceļmalu, solis kļūst raitāks. Tiesa, saule brīžam pazūd un vējš sejā pūš arvien spēcīgāk. Vairākās vietās sanāk iet gar mājām, un varu tikai nopriecāties, ka visi suņi ir vai nu piesieti, vai atrodas aiz žogiem. Šķiet, nūju (pārgājienos izmantoju nūjas) klaboņa viņiem neliek domāt, ka tur aizsoļo labākais draugs. Visi rej pamatīgi, bet, kamēr četrkājainie draugi man klāt netiek, viss ir labi. Viens suņuks gan izskrien uz ceļa riedams, bet saimnieks to aši atsauc pagalmā.
Drīz vien sāku kalkulēt, cik kilometru varētu būt palicis līdz Augstkalnei, un mierinu sevi, ka atpakaļceļā vējš pūtīs no aizmugures. Nonākot galamērķī, pirmkārt piestāju pie ceļa stabiņa, ko pie Mežmuižas baznīcas ieraka projekta “1836” dalībnieki. Projekts “1836” tika aizsākts 2015. gadā ar mērķi līdz Latvijas simtgadei 1836 kilometrus garo Latvijas robežu atdzīvināt tūrisma ceļā. Iesaistoties entuziastiem, kopumā veikti 46 izpētes gājieni, izejot visu distanci apkārt Latvijai.
Izrādās, tieši ar šo gadu Lielās talkas organizatori uzsāk sadarbību ar biedrību “1836”, akcentējot Latvijas 1836 kilometru garās pierobežas sakopšanu un labiekārtošanu, lai Latvijā veicinātu vides tūrismu. 2020. gadā paredzēts attīstīt infrastruktūru, lai nekas nekavētu doties ceļā – kā pirmā prioritāte ir iezīmēt ceļu ar stabiņiem. Lielās talkas laikā iecerēts pilnveidot projekta “1836” ceļu, un 25. aprīlī ikvienam ir iespēja pievienoties pierobežas sakopšanā un marķēšanā. Jau pie esošajiem 34 ceļa stabiņiem papildus plānots ierakt vēl 100.
Biju klāt minētā staba ierakšanā un piedalījos pārgājienā, kas tika rīkots šajā pusē, tāpēc ar interesi piestāju apskatīties, vai projekta “1836” norāde vēl atrodas savā vietā.
Vieta ar vēsturi
Pieejamā informācija par šejienes vēsturi liecina, ka apdzīvotā vieta, ko tagad pazīst ar Augstkalnes vārdu, izveidojusies pie bijušās Mežmuižas (Grenzhof) centra. Izveidojoties Kurzemes hercogvalstij, arī Mežmuiža ietilpusi tās sastāvā. Mežmuiža piederēja hercoga Jēkaba audžumātei hercoga Frīdriha atraitnei Elizabetei Magdalēnai. Pati viņa dzīvojusi Dobeles pilī. Hercogienes aizraušanās bija lopkopība un dārzkopība. Savās muižās viņa noteikusi labības sējumu platību, mežos ieviesusi stingru uzraudzību. Katrai muižai bija sava lopu kūts un lieli augļudārzi.
Pēc Elizabetes Magdalēnas nāves Mežmuiža un kaimiņmuiža pārgāja hercoga Jēkaba laulātās draudzenes Luīzes Šarlotes īpašumā kā rentes muiža. Arī Luīze Šarlote iekārtoja dārzus un piensaimniecības.
Poļu–zviedru kara laikā zviedru pulki savā karagājienā pret Lietuvu izgāja arī caur Kurzemi, to postīdami. Luīze Šarlote izlūgusies no zviedru ģenerāļa saudzēšanas grāmatu saviem zemniekiem un muižām. 1658. gadā zviedru armijas vienības 3000 karavīru sastāvā, virzoties caur Kurzemi uz Lietuvu, apstājās pie Mežmuižas un tikai pēc hercoga lūguma devās tālāk uz Žagari.
17. gadsimtā Mežmuižā bija vērojams saimniecisks uzplaukums. 1673. gadā hercogistes dzelzs lietuvju vajadzībām šaipusē izcirta ap 2000 ošu malkai. Darvas dedzinātavā ražoto darvu eksportēja pat uz Holandi. Hercoga Jēkaba laikā ap 1676. gadu Mežmuižā atradās vara kausētava – ceplis. Drīz pēc tam sāka darboties dzelzs kausētava, kurā darbus vadīja zviedru speciālisti.
Savukārt hercoga Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā tirdzniecība un rūpniecība Kurzemē pagrima. Ziemeļu karš un mēra epidēmija pilnīgi izpostīja ekonomiku. 1795. gada 17. oktobrī ķeizariene Katrīna II Mežmuižu un Bukaišus uzdāvināja senatoram Otto Hermanim fon Hovenam. Savukārt viņš 1805. gadā abas muižas pārdeva ķeizarienes galma dāmai Līvenai. 1884. gadā Mežmuiža pārgāja barona Hāna īpašumā. Šo muižu, trīs pusmuižas un lielo priežu silu viņš ieguva, apprecēdams grāfa Līvena vienīgo meitu Helēnu.
Līvenu laikā uzcelta tagadējā pils ēka vecās pils vietā. Tās autors nav izzināts. Latvijas neatkarības gados pilī darbojās pagasta valde. Pils ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, celta neogotikas stilā, pilnībā pabeigta tikai 1912. gadā. Ap pili atrodas 12 hektāru liels parks ar 46 koku sugām. Kopš 1954. gada pilī mājo vidusskola.
Vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis Augstkalnē ir 19. gadsimta otrajā pusē celtās ūdensdzirnavas. Apkārtnē atrodas arī pils pārvaldnieka māja, klēts, kalpu māja. Pārbūvētajās ūdensdzirnavās vēlāk darbojusies pogu fabrika – furnitūras ražotnes filiāle.
1935. gadā Mežmuižas pagasta platība bijusi 86,5 kvadrātkilometri. 1939. gadā tas ieguva Augstkalnes vārdu. Nosaukums cēlies no Augstā kalna (tagad Vilces pagastā), kur atradies Silenes pilskalns. 1945. gadā pagastā izveidoja Augstkalnes un Berķenes ciemus, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. 1951. gadā Augstkalnes ciemam pievienoja daļu likvidētā Berķenes ciema. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu.
Nākamās idejas
Vēl pārdomāju iespēju apiet apkārt ezeram, bet, kad, šķērsojusi ūdenskrātuvi, apstājos pie zīmes “Iebraukt aizliegts” un norādes, ka šeit ir privātīpašums, ideju atmetu. Šajā reizē pietiek darīšanu ar privātīpašumiem! Apēdu līdzpaņemtās maizītes un iedzeru tēju, sēžot pie galdiņa ar burvīgu skatu. Uz vienu pusi muižas ēka, uz citu – parks un baznīca, bet vēl uz citu – ezers. Nenoliedzami, skaista vieta.
Ielūkojos telefonā un pārliecinos, ka atpakaļ labāk doties gar šosejas malu, bet uzreiz arī, pētot karti, rodas iecere kādam citam pārgājienam. No Augstkalnes varētu aizdoties pie kaimiņiem – uz Žagari. Un kā sākumpunktu izvēlēties tieši Augstkalni. Tātad šeit vēl jāatgriežas.
Kā jau biju paredzējusi, atpakaļceļā vējš pūš no mugurpuses, kas iešanu atvieglo, un kilometri salasās ātrāk. Vienīgi, atgriezusies Zelmeņos, apsēžos uz soliņa pie Tērvetes novada domes, lai no apaviem izkratītu tur sabirušos akmentiņus.
Stāvlaukumā, kur novietoju savu automašīnu, secinu, ka šajā dienā esmu nosoļojusi mazliet vairāk par 23 kilometriem.
