Ineses Mīlbergas zīmējumu un akvareļu izstāde “Kas dzīvo tumšajā skapī … un citi stāsti” līdz pat marta beigām būs apskatāma Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas torņa izstāžu zālē.
Izstādē māksliniece ar dažādiem līdzekļiem – zīmuli, akvareli, tušu – ir dokumentējusi savas bērnības atmiņas, stāstot par notikumiem un tuvajiem cilvēkiem. Darbos māksliniece attēlojusi sevi kā mazu meiteni, kas ar sajūsmu un apbrīnu iepazīst pasauli sev apkārt. Priecīgi un sirsnīgi notikumi mijas ar skumjiem un sāpīgiem pārdzīvojumiem, taču visos darbos jaušama labestība un liela cilvēkmīlestība.
“Man gribējās sīki smalki parādīt, kā izskatījās manā bērnībā. Stāsts sākās ar desmit istabu dzīvoklī Rīgā, Blaumaņa ielā. Tur dzīvojām kopā ar vecvecākiem, kas bija vieni no tik laimīgajiem, kas netika izsūtīti, visticamāk, tādēļ, ka abi bija ārsti. Te ir atmiņas, senas lietas, greznas mēbeles un pat lielais flīģelis. Uz saimniecības galu veda garš koridors, pa kuru neļāva skriet, bet ļoti gribējās. Kādā brīdī atskārtu, ka esmu dzīvojusi gandrīz vai kā jūgendstila muzejā, un, gadiem ejot, tas likās aizvien eksotiskāk,” ideju zīmēt bērnu dienu atmiņas skaidro I.Mīlberga.
Zīmējumos un akvareļos jaušamas smalkas detaļas. Ļoti autentiski attēlota, piemēram, bufete vai radioaparāts “Sakta”, pie kura mazā Inese klausās vakara pasaciņas bērniem. Par to bija pārsteigta pat mākslinieces mamma Marija Zēberga, kas bija klāt izstādes atklāšanā. “Bildes ir ļoti aizkustinošas, pilnīgi kā fotogrāfijas, viss ir tā, kā bija, opaps arī tieši tāds izskatījās. Viņai ir ārkārtīgi laba atmiņa. Esmu arhitekte, tolaik mēdzu strādāt un projektēt arī mājās, protams, viņai arī gribējās zīmēt, un tā jau tas sākās,” mamma komentē zīmējumu, kur redzams, kā viņa ierāda meitai akvareļu krāsas.
Zīmējumiem pievienoti paskaidrojoši apraksti, ko novērtē arī Jelgavas Mākslinieku biedrības valdes priekšsēdētājs Māris Brancis: “Šī ir kā satikšanās ar bērnību sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Tā ir lielā vērtība, jo nav nemaz tik daudz mākslinieku, kas ir uzzīmējuši to laiku stāstus. Pielipuši pie rāmjiem, skatāmies ar lielu interesi. Labi, ka ir komentāri, kas īsi un precīzi ievirza uz to, kas redzams un attēlots. ”
Bet kas tad īsti dzīvo tumšajā skapī, kas minēts izstādes nosaukumā? Māksliniece stāsta, ka plašajā Rīgas dzīvoklī bijusi malkas apkure un mazo meiteni ārkārtīgi vilinājis malkas skapis, kas atradies virtuvē. Tur dzīvojošie iedomu tēli attēloti kādā no akvareļu gleznojumiem, kam pievienots arī rakstisks skaidrojums: “Mani ļoti interesēja malkas noliktava, kas atradās virtuves skapja apakšējā daļā. Tā kā pārāk bieži virināju tās durvis, pieaugušie pastāstīja par božbožukiem, kas mitinoties tumšajā skapī. Božbožukus iztēlojos bīstamus un skaistus, ar tumšām galvām, kurās kā spoži gredzeni mirdz apaļas, dzeltenas acis, bet galvas turpinās garos, plandošos ķermeņos, kas klāti ar lielām zaļganzilā mirdzošām spalvām kā baložu kakli Esplanādes apstādījumos.”
Skapja iemītniekiem seko zīmējumi par bērnudārza laiku, kas mazajai Inesei nav gājis pie sirds, gandrīz katrā zīmējumā meitene attēlota raudam gaužas asaras. “Vasarā bērnudārzu pārcēla uz Jūrmalas vasarnīcu, un tas kļuva par diennakts bērnudārzu. Mūs veda mežā pastaigāties, citi bērni priecājās, bet es stāvēju ar seju pret vilcienu skaņām un raudāju, cerot, ka mamma atbrauks pakaļ. Līdz šim brīdim no priežu sveķu smaržas kamols kāpj kaklā,” atceras I.Mīlberga.
Tomēr māksliniece uzsver, ka bērnība nepavisam nav bijusi grūta, gluži pretēji, viņa to atceras kā jauku un daudzveidīgu. Dzīvojot Rīgas dzīvoklī, viņa kā vienīgais mazbērns tikusi ļoti lutināta un asaras lijušas tikai bērnudārzā. Vēlāk, ģimenei pārceļoties uz Talsiem, dzīvojusi īstā pasaku zemē.
Talsos bijusi pavisam cita vide, lauku sēta ar staļļiem un ikdienas dzīve basām kājām. Otra vecāmāte pratusi spēlēt balalaiku un bijusi liela dziedāja, senlaiku stāstu un pasaku stāstīja. “Plūcu dadžu pogaļas un saujām lipināju it visur – pie lakata, mēteļa, zeķēm un matos,” rakstīts pie tušas zīmējuma, kurā attēlota meitene, kas iecerējusi ar dadžiem nomaskēties par lāci.
Īpaši krāšņi attēloti Talsu veikali ar garajām rindām pēc gaļas vai zivīm. “Mūsdienu bērni varbūt nemaz nezina, ka kādreiz siļķes veikalā vilka laukā no lielas mucas un pienu lēja no kannām. Šeit var paskatīties vēsturi, kā dzīvoja vecāki un vecvecāki,” stāsta I.Mīlberga, vedinot tālāk pie zīmējumiem, kur redzams, ka kādreiz drēbes mazgāja ar rokām, beržot tās uz veļas dēļa. Arī ūdens tika sanests no akas ar rokām un sildīts uz plīts.
Izstādes atklāšanā M.Brancis uzteica mākslinieces darba sparu un labestību: “Inese ir īsts darbarūķis. To, ko viņa dara, nevar kurš katrs. Viņa ir grafiķe, kurai ir ļoti būtiska īstenība kā tāda. Ar tušas spalvu, grafīta zīmuli un akvareli viņa prot uzburt senas ainas un pastāstīt stāstu sīkās detaļās. Inesei ir ļoti labestīga attieksme pret cilvēkiem un pasauli, te to var ārkārtīgi spēcīgi redzēt. Arī labo humora izjūtu – tā tur parādās. Viņa ir cilvēks, kurš mīl dzīvi, ar smaidu atceras pat asaras. Te attēlota liela sirsnība, pazemība, līdzjūtīga, un tas iedvesmo.”
I.Mīlberga ir Jelgavas Mākslinieku biedrības biedre. 1989. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, šobrīd Talsu Mākslas skolā pasniedz grafiku, gleznošanu, mākslas valodas pamatus. Māksliniecei notikušas vairākas personālizstādes, viņas darbi atrodami Talsu novada muzeja kolekcijā, kā arī privātkolekcijās Latvijā un Vācijā.
