Izrādās, ka ceļš no kasetēm līdz vinila platēm var būt aptuveni tikpat garš, cik no metāla līdz džezam. Par to šoreiz “Pagrabā” saruna ar reiz tik zināmās Jelgavas alternatīvās mūzikas grupas “With Cut” bundzinieku Mareku Ameriku. Viņš tagad ieraksta džezu, krāj vinila plates, dīdžejo un joprojām spēlē bungas.
– Ko tu atceries no deviņdesmito gadu Jelgavas?
Deviņdesmito gadu sākums ir laiks, kad mācījos Jelgavas 1. vidusskolā ar “Prāta vētras” pirmajiem koncertiem starpbrīžos. Katru gadu viņiem bija koncerti foajē, pēc tam jau sporta zālē ar parašutiem pie griestiem. Kad tev ir divpadsmit trīspadsmit gadu, tas atstāj ļoti lielu iespaidu. Tas rosina arī pašiem sākt spēlēt.
Atceros gadījumu, ka mums nepietika kaut kam naudas, un Jānis Jubalts ieteica, lai ejam uz ielas paspēlēt. Mēs arī aizgājām uz Jelgavas tirgu sestdienā, pie viena stūra nospēlējām, pie otra kaut ko sapelnījām. Tās ir pirmās atmiņas par to, kā pavadījām savu brīvo laiku ar mūziku. Kad iepazinos ar Gintu Mauševicu, viņš ievirzīja mūs uz citu stilu. Viņš klausījās “Pixies”, “Sonic Youth” un “Nirvana” vēl pirms Kobeina pašnāvības. Tas tolaik bija svarīgs aspekts – vai tu “Nirvanu” atklāji pirms vai pēc Kobeina pašnāvības.
Es mācījos mūzikas skolā sitamos instrumentus. Bungu klase bija vīriešu tualetes vietā, tas raksturo deviņdesmito sākuma līmeni sitamo instrumentu jomā. Bungu komplekta nemaz nebija, pamatinstruments bija ksilofons. Mūsu grupas “With Cut” vajadzībām bungas mācījos pašmācības ceļā mēģinājumos un vēlāk pie citiem bundziniekiem. Kad beidzu mūzikas skolu, pārdevu vecāku pirkto ksilofonu, un par to naudu mēs pie Jāņa Levita ierakstījām pirmo dziesmu profesionālā studijā – “Vīrs no pagātnes”.
Atmiņā palicis arī pirmais ieraksts, ko pats nopirku. Tirgū ieraudzīju “Nirvanas” “Nevermind” repliku pirātiskajā kasetē, skrēju uz mājām pēc iekrātās kabatas naudas un tad atpakaļ uz tirgu.
Atceros mašīnbūves koncertus un, protams, “Villa Medem”, mūsu mēģinājuma telpas, ko pārvērtām klubā pēc Rīgas parauga. Deviņdesmito beigās sekoja “Puišu karogs” un vēl bija arī popgrupa “Zaļās saules”, kas diezgan ātri veiksmīgi beidzās. Tad kādā “Prāta vētras” koncertā ārā pie “Tonusa” iepazinos ar Arni Račinski, kurš vēlāk iepazīstināja ar Jāni Žildi, tā tapa projekts “kuba”. Tādi trīs mūzikas periodi man asociējas ar deviņdesmitajiem.
– “With Cut” tolaik bija diezgan populāra grupa, kā jums tas izdevās?
96. gadā tapa albums “Nāves zieds”. Pirms tam bijām ierakstījuši divus vai trīs ierakstus pie Levita. Tad “Prāta vētrai” iznāca kasetē singls “Lidmašīnas”, ko bija izdevis Neatkarīgais mūzikas centrs, kam štābs bija Jelgavā. Es teicu Gintam, ka mums arī jāiet un jāsaka viņiem, ka gribam izdot savu kaseti, un tā arī izdarījām. Mums nozīmēja Normundu Mežvieti par producentu, ar ko izveidojās diezgan labas attiecības. Bieži viesojāmies viens pie otra, pie viņa atklāju daudz labas mūzikas, ne tikai metālu. Kad iznāca “With Cut” kasete, atceros, spēlējām mašīnbūves “Pagrabā”, kur vienā vakarā tika iztirgotas divsimt kasešu, vēlāk dzirdēju, ka tirāža bijusi ap tūkstoti. Jelgavas tīņu grupai tas nebija nemaz tik slikti. Un, tā kā Jānis Joņevs to ir iemūžinājis arī savā romānā, var uzskatīt, ka tas ir mūžīgs pasākums.
– Pieminēji “Villa Medem”, tā savulaik bija Jelgavas “Krāmene”.
Jā, “Villa Medem” bija mūsu lolojums. Sākumā ar “With Cut” mēģinājām mūzikas skolā, pēc tam atklājām “Villa Medem” kultūras namu. Jau tad tas bija diezgan pamests, tur notika reti deju vakari senioriem vai kaut kas tamlīdzīgs. Mēs atnācām, izstāstījām savu vajadzību, un mums atļāva nākt un mēģināt. Tajā laikā sakām braukāt arī uz Rīgas “Krāmeni” un sapratām, ka tādu vajag arī Jelgavā. Pilnīgi nelegāli sataisījām afišas, izlīmējām, kur gribējām, arī Rīgā, un cilvēki sāka braukt. Aicinājām grupas, “Skumju akmeņi” spēlēja, protams, arī visas Jelgavas grupas – “Stieple”, “Frontline” un citas. Tas pirmais posms beidzās ar to, ka man nozaga visu kasešu čemodānu, jo tur arī dīdžejojām un pārsvarā lietojām alkoholu, nekontrolējot, kas notiek. Tas bija tāds pavērsiena punkts, kad sarunājām, ka mums kā organizatoriem tomēr nevajadzētu piedzerties. Nākamajā sezonā jau bijām citā līmenī, atceros, tirgojām lejamo alu un cigaretes, veicām jau mazu komercdarbību. Bet tas viss beidzās ar to, ka uz pasākumiem sāka nākt pavisam mazi bērni. Tā jau vidējais vecums bija četrpadsmit piecpadsmit gadu, bet, kad saradās divpadsmitgadīgie, tiem sekoja vecāku raizes… un turpat arī municipālā policija. Tā “Villa Medem” hercogu balle beidzās.
– No šodienas viedokļa skatoties, var tikai brīnīties, kā jums vispār atļāva tādus pasākumus rīkot.
Mēs paši nākamajā dienā visu novācām, tīrījām pievemto. Bet kopumā bija jautri. Atceros, ka blakus atradās speciālo uzdevumu vienības bāze, kaujinieki braukāja garām un mēs viņus āzējām. Bijām izdomājuši tādas dekoratīvas instalācijas – striķos iekārtus manekenus, kas imitē pakārušos cilvēkus. Vienu tādu manekenu ielikām arī atvērtā kanalizācijas lūkā, specvienība brauca garām, apstājās, izkāpa kaujinieks, skatījās un bija ļoti dusmīgs.
– Kā tevi vecāki laida ārā no mājas?
Laida, jo man bija labas sekmes mācībās, neko nekavēju, skolā bija priekšzīmīga uzvedība, atzīmes normālas un labas. Atceros, tētis, skatoties, ka pie sienām salīmēti “Iron Maiden” plakāti, nopūtas un teica – jā, mūsu mājās ir ienācis smagais metāls. Patiesībā jau tas bija traks laiks, un nezinu, kā būtu, ja es būtu savu vecāku vietā. Mati droši vien būtu sirmi. Taču es varu teikt tikai lielu paldies vecākiem, ka viņi ļāva izpausties. Iespējams, viņi redzēja, ka bērns ir aizrāvies ar mūziku, ka tas nav tas sliktākais. Sports droši vien būtu labāk, bet arī mūzika aizpilda ēteru un paliek mazāk laika domāt par galīgi kreisām lietām. Jāteic, ka mēs tikām sveikā cauri un nekas traks nenotika.
– Tu esi rakstījis arī šo to “Pagrabam”, atceries?
To es neatceros, bet prātā ir, ka “Zemgales Ziņas” bija ļoti atvērtas alternatīvajam, sniedzām vairākas intervijas, kaut ko pat esmu izgriezis un ielīmējis foto albumos. Tas, protams, bija patīkami – redzēt savu bildi un vārdu drukātā medijā. Bet tolaik bija arī tāds neformāls izdevums “Ziws”, ko taisīja Ģirts Šolis, un Zemgales radio, tur bija pat raidījums par smago mūziku, kuram biju sagatavojis informāciju. Mediji bija klātesoši alternatīvajā pasaulē. Bija arī vietējā televīzija, kur filmējām “With Cut” klipu, to es gribētu atrast.
– Kad tu nogriezi matus?
Vidusskolā 12. klasē man vēl bija gari mati, un tad, iestājoties augstskolā, nogriezu līdz pleciem. Tas bija tāds kompromiss, vēlāk pakāpeniski no tiem šķīros. Īstenībā jau izskats ar laiku mainās, bet mūzika, ko dzirdi tajā vecumā, paliek uz visu mūžu, par to varu tikai piekrist psihologu pētījumiem. Es joprojām klausos to laiku mūziku un, divtūkstošo vidū, sākot kolekcionēt plates, protams, iegādājos arī tos ierakstus, ko tolaik klausījos. “The Smashing Pumpkins”, “Pixies”, īpaši meklēju “Sonic Youth” 94. gada albumu, ko klausījāmies, ejot uz “Villa Medem”. Tā mūzika paliek uz visu mūžu.
– Kā tu nokļuvi līdz vinila platēm un džezam?
Tad jāskatās atpakaļ līdz mūzikas skolas laikam, kad septiņu astoņu gadu vecumā ieraudzīju pūšamos instrumentus un sapratu, kas ir trompete, tuba, mežrags. Spēlējot orķestrī, tā informācija automātiski ierakstās atmiņas failā. Kad divtūkstošajos sākām projektu “kuba”, man bija nosēdies metāla laiks, popmūzika tā arī nebija kļuvusi nozīmīga. Meklēju jaunus mūzikas veidus, biju kā atvērta grāmata, tolaik atklāju arī hiphopu. Mēģināju atdarināt to, kas man patika, saprotot, ka nebūšu profesionāls mūziķis. Lai gan mans aicinājums ir atrasties uz skatuves, es zinu savus griestus un līmeni, kurā varu darboties.
Vairāk tas viss attīstījās, kad sāku klausīties plates, veidot savu kolekciju un dīdžejot. Pateicoties studijām vēsturniekos un darbam muzejā, manī ir attīstījies tāds arhivāra gēns. No autodidakta esmu kļuvis par profesionālu dīdžeju, katru nedēļu spēlēju gan galerijās, gan korporatīvos pasākumos, ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā. Tas bija mans mērķis – savākt kolekciju, lai varu spēlēt uz platēm. Process ir ļoti līdzīgs tam, kā bija kādreiz, kad pirms pasākuma sagatavojies, izveido sarakstu, ko spēlēsi, ņem uz pasākumu divus plateniekus un divsimts plates.
Pateicoties platēm, es vairāk pietuvinājos džezam, un 2016. gadā veicām pirmo analogo ierakstu – ierakstījām Toma Rudzinska kvartetu –, drīz pēc tam arī dibinājām “Jersika Records”. Man ir sava vīzija, kā vēlos to attīstīt, esmu uz to gājis diezgan ilgu laiku. Uzskatu, ka vienmēr ir jābūt gatavam nokļūt pareizajā laikā un pareizajā vietā, un, ja esi tam gatavs, tad ir liela varbūtība, ka tas patiešām notiks. Jo bieži vien ir tā, ka iespējas rodas, bet mēs neesam gatavi tās īstenot.
– Vai tas, ko dari “Jersika Records”, ir tava misija mūzikas labā?
Jā, noteikti, tā ir misija palīdzēt Latvijas mūziķiem tikt starptautiskā apritē, aiznest mūziku līdz klausītājam. Auditorija jau ir, bet mums līdz tai jātiek. Es dodu cilvēkiem labu mūziku, arī “YouTube” par velti veidojam “Jersika Records” hronikas. Tie ir portreti un sižeti par lietām, kas man ir interesantas. Piemēram, tagad top materiāls par Tallinas džeza festivālu 1967. gadā, kur spēlēja Stabulnieks ar Rozenbergu, piedalījās Čārlza Loida (Charles LLoid) kvartets no Amerikas, esmu atradis aculieciniekus, kas tur braukuši. Tas saturs, ko “leibls” veido, ir informatīvs un visiem pieejams, tā uzdevums ir uzrunāt plašāku auditoriju, izglītojot to par labu un kvalitatīvu mūziku.
Lielākā daļa cilvēku mūziku vispār neklausās tādā izpratnē, kā skatāmies teātri vai lasām grāmatu. Mūzika pārsvarā ir fonā, tādēļ man liekas svarīgi, ka tajā brīdī, kad cilvēks ir gatavs veltīt tai uzmanību, iedot viņam labāko. Tāpēc man arī patīk plates formāts, jo tas prasa uzmanību, gan ar savu izmēru, gan to, ka tam jāmaina puses. Mums var būt gigabaiti ar mūziku, bet bieži vien nemaz neorientējamies tajā, kas mums ir. Tādēļ tādas lietas, kurām ir pievienotā vērtība, kļūst aizvien nozīmīgākas. Jā, tā ir savā ziņā tāda “slow living” kultūra, taču vienlaikus arī tehnoloģiju izmantošana savā labā.
– Kā tev šķiet, kāpēc vinila plates kā mūzikas ieraksta formāts atgriežas modē?
Tas ir bijis vienmēr, tikai kādā posmā kompaktdiski izkaroja savu vietu, jo tas bija daudz ērtāks mūzikas klausīšanās formāts. Kādā brīdī šis medijs sāka spēlēt lomu vairāk ne tikai kā audio nesējs, bet kā estētisks interjera priekšmets. Man tas bija arī nostalģijas moments. Esmu priecīgs, ka tagad lielāko daļu jaunās mūzikas var nopirkt arī vinila platēs. Viss jau nepārtraukti attīstās, gads pēc gada, un esam tikuši līdz tam, ka telefonos ir visa pasaules mūzika, kas ir forši. Es arī to izmantoju, bet tikai platei līdzi nāk iespēja mūziku baudīt kā notikumu vai rituālu.
– Tev ir iespēja nodot ziņu mūsdienu jauniešiem, kas tagad spēlē kāda grupā vai mācās mūzikas instrumentu. Ko tu viņiem gribētu pateikt?
Es teiktu, ka ir jābūt “have fun”, ir jāpatīk tam, ko dari. Taču arī tad, ja vecāki piespiež, tas laiks, ko pavadi ar instrumentu, būs lietderīgi izmantots, jo mūzika attīsta un iedod plašāku domāšanu. Laiks, kas ieguldīts mūzikā, noderēs vienmēr, jo vienā brīdī atskārtīsi, ka tās zināšanas ļauj labāk uztvert mūziku kā mākslu, ko iespējams baudīt. Mūzika ir arī starptautiska valūta – tiekoties ar cilvēkiem pasaulē, vienmēr var runāt par mūziku un atrast kopīgu valodu. Mūzika ir demokrātiska mākslas forma, tev nav jābūt perfektai dzirdei, bet vari sajust vibrācijas, un tā dod enerģiju un spēku dzīvot.
– Reiz kādā “Pagraba” intervijā teici, ka vēlētos nodzīvot mierīgu dzīvi, kas saistīta ar mūziku. Vai tu tādu dzīvo?
Es tā teicu, ja? Kaut kas pareģojošs tajā ir, jo ne velti tagad esmu orientējies uz mūzikas izdošanu, kas savā ziņā ir mierīga pieeja mūzikai. Es vēlētos turpināt to līdz sirmam vecumam, vadīt studiju, darīt lietas nopietnākā līmenī, pētīt mūziku un izveidot muzeju. Ja sešpadsmit gados esmu teicis tādus vārdus, tad to pašu varu teikt arī tagad, daudz vairāk jau saprotot, ko tas patiesībā nozīmē.
