Bērzes pagastā galvenā nodarbošanās ir lauksaimniecība, reta zemnieku sēta pievēršas dažādu pakalpojumu sniegšanai. Taču zemnieku saimniecības «Dzirnavas» īpašnieks Orvils Heniņš uzskata, ka tieši tai ir perspektīva.
Bērzes pagastā galvenā nodarbošanās ir lauksaimniecība, reta zemnieku sēta pievēršas dažādu pakalpojumu sniegšanai. Taču zemnieku saimniecības «Dzirnavas» īpašnieks Orvils Heniņš uzskata, ka tieši tai ir perspektīva.
Atgūts īpašums, ko ar to darīt?
1963. gadā Bērzē sāka celt ūdensdzirnavas, kas tolaik bijušas modernas un darbojušās ar Bērzes upes spēku. Tad dzirnavas nodegušas, bet 1924. gadā tās savā īpašumā iegādājušies divi saimnieki – Heniņu un Pauzeru dzimtas pārstāvji. Tolaik abi zemnieki bijuši spiesti pārdot iespaidīgas saimniecības, lai varētu atjaunot dzirnavas un uzsākt pakalpojumu sniegšanu.
Protams, kolhoza laikos īpašums zaudēts, un tikai otrās brīvvalsts laikā Heniņu dzimta to atguvusi. Nu dzirnavās saimnieko rīdzinieks Orvils ar dēlu Ritvaru.
– 1993. gadā nodibinājām zemnieku saimniecību «Dzirnavas», un mums vajadzēja atjaunot visas iekārtas, kas padomju laikos bija izsaimniekotas. Nolēmām, ka svarīgi visu veikt, maksimāli pielīdzinot vecajām metodēm. Tagad var teikt, ka dzirnavās ir iekārtas, kas identiskas pirms 100 gadiem lietotajām. Protams, tas nav tik moderni, bet saglabātas tā laika vērtības. Arī sava klientūra ir izveidojusies, – stāsta īpašnieka dēls Ritvars Heniņš.
Dzirnavas pastāvēs līdz ar sīkajiem zemniekiem
– Mūsu galvenie klienti ir sīkzemnieki, kuriem izdevīgi savus graudus pārstrādāt tieši šādās dzirnavās. Piemēram, lielajos uzņēmumos no zemniekiem pieņem graudus un izsniedz kaut kādus jau samaltus miltus, bet mēs varam nodrošināt, ka saņemtie milti būs tieši no viņa graudiem malti un arī blakusprodukts – klijas – tiks atpakaļ saimniekam, – saka Ritvars.
Dzirnavās var sagatavot ļoti dažādu produkciju – 1. un 2. šķiras miltus, lopbarības miltus, putraimus, klijas, grūbas un citu.
Ritvars uzskata, ka ilgi tas noteikti neturpināsies, jo arvien vairāk tiek runāts, ka sīkzemnieki iznīks un paliks tikai lielās saimniecības.
Melderis baltā uzsvārcī – tūristu priekam!
– Dzirnavas ir ierīkotas ļoti plašās telpās un patiesībā ir neekonomiskas. Ja pienāks laiks, kad saruks mūsu klientūra, būs jādomā, kā likt lielajai ēkai sevi atpelnīt. Viens no veidiem varētu būt padarīt dzirnavas par tūrisma objektu, – spriež Ritvars.
Viņš pats bieži esot piedalījies dažādos lauku tūrisma semināros un nekad vēl neesot dzirdējis, ka šie ļaudis čīkstētu par nerentablu biznesu.
– Uzskatu, ka vajadzīga tikai laba ideja, un tās lietas aiziet. Nevar jau salikt tikai vecus krāmus un gaidīt, kad kāds vientiesītis brauks tos apskatīt. Lauku tūrisms ir nopietna lieta, par ko pie mums vēl maz domā. Piemēram, dzirnavās varētu izveidot tādu kā teatralizētu šovu, kurā melderis baltā uzsvārcī rāda, kā tās lietas darītas pirms simts gadiem. Manuprāt, tas varētu izdoties, bet visu rādīs laiks.
Elektrības ražošana – rentabls bizness
Pašlaik «Dzirnavu» pamatienākumus veido mazā hidroelektrostacija, kas darbojas uz Bērzes upes.
– Mēs sapratām, ka nav rentabli uzturēt tikai dzirnavas, tāpēc nolēmām pamēģināt ražot elektrību. Esam izveidojuši Bērzes ūdensdzirnavu aizsprosta dambi, kas ļauj regulēt ūdens plūsmu un ražot elektroenerģiju. Patlaban tas ir izdevīgi tikai tāpēc, ka valdība noteikusi prioritāti mazajām elektrostacijām – pirmajos astoņos gados varam saņemt dubultmaksu par saražoto elektroenerģiju. Ceru, ka diskusijas, kas uzsāktas par šā likuma pareizību, neizvērtīsies mums par sliktu, jo tad šis bizness vairs nebūs tik izdevīgs, – spriež Ritvars.
«Dzirnavu» saimnieki uzskata, ka mazajām hidroelektrostacijām ir jābūt mūsu valsts prioritātei. Nevar pieļaut, ka Latvijā ienāk milzīgs ārvalstu kapitāls un tiek saņemta dubultcena par saražoto produktu.
– Iespējams, ka ļaudis šo sistēmu neuzskata par pareizu, taču es gribu teikt, ka valstij tas noteikti nāk tikai par labu, jo katra šāda ražotne atmaksājas – tiek sakopta vide, radītas darba vietas, maksāti nodokļi. Arī iekārtas, kas tiek izmantotas, pārsvarā ir ražotas Latvijā. Mēs, piemēram, izmantojam VEF ražotās hidroturbīnas, – stāsta Ritvars.
Šitaki sēnes, cigoriņu saknes vai iesals
Ritvars ir rīdzinieks, kas uzskata, ka laukos nevar dzīvot un strādāt, ja nav mīlestības pret šo vidi. Viņš to izjutis kopš bērnu dienām, kad braucis ciemos pie savas vecmāmiņas Bērzē.
Tad atguvis mantojumu – zemi 100 hektāru platībā Dobeles pagastā – un nolēmis nopietnāk pievērsties dzīvei laukos – sācis studēt Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Tagad jau iegūts bakalaura grāds un nolemts mācīties maģistrantūrā.
– Cilvēks nevar tā vienkārši ķerties kaut kam klāt – ir jābūt zināšanām. Arī es izvēlējos tieši tādu ceļu. Tagad gan savus 100 hektārus zemes esmu iznomājis, jo neuzskatu, ka prātīgi ir apsaimniekot tādas platības, ja nav savas tehnikas. Vienu gadu pamēģināju, un čiks vien iznāca, – atzīst Ritvars.
Taču viņš nav uz mūžu atmetis domu šo zemi apsaimniekot.
– Zemniekiem jāsaprot, ka nevar tikai kaut ko ražot ražošanas pēc – jādomā par rentabilitāti, tad nevajadzēs sūkstīties, ka nevar savilkt kopā galus. Mēs vaimanājam, ka graudu ražas nav tik augstas, kā vēlētos. Bet tās tādas arī nekad nebūs, jo mēs nevaram gribēt to pašu, kas ir Francijā un Vāci-
jā, – ar viņu ražām mums nemēroties. Savu dara klimatiskie apstākļi. Un, ja nu mums arī izdotos iegūt 50 centneru no hektāra, ko tad darīsim? Kur tad tos graudus liksim? Eksportam tie nav vajadzīgi, un Latvijā būs pārpārēm, – prāto jaunais saimnieks.
Viņš spriež, ka zemniekiem vajadzētu pievērsties netradicionālākam biznesam:
– Ja reiz es atsāktu izmantot savu zemi, tad varētu gudrot par šitaki sēņu, cigoriņu sakņu vai iesala ražošanu. Tas varētu būt rentabli. Ir jau zemnieki, kas pievērsušies šādām jomām. Piemēram, zinu, ka dažviet var nopirkt rupjā maluma klijas, kas it kā ir malšanas blakusprodukts, ko citi izbaro lopiem, bet tas ir arī augstvērtīgs diētiskais produkts. Es palieku pie sava – visu izšķir labas idejas.
