Silvijas Meškones personālizstāde “… uz zemes
šīs” līdz 22. martam būs apskatāma Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas
muzejā. Gleznotāja savu darbu centrā ir likusi cilvēku, jautājot – ko nozīmē
būt cilvēkam un vai tas spēj būt atbildīgs?
Māksliniece savu bērnību un jaunību pavadījusi Jelgavā,
savukārt gleznotājas amata prasmi apguvusi Lietuvas Valsts mākslas institūtā
Viļņā. S.Meškone strādā eļļas, akrila, pasteļa, akvareļa glezniecības un oforta
tehnikā. Māksliniece ir piedalījusies neskaitāmās izstādēs, viņas darbi atrodas
muzejos, galerijās un privātkolekcijās dažādās valstīs.
S.Meškones gleznās aktuālas ir ne tikai cilvēciskās, bet arī
telpas un laika, kā arī krāsas un gaismas attiecības. Lai gan māksliniece
uzsver, ka viņas valoda ir glezniecība, tomēr arī runātie vārdi kārtojas
gleznainos teikumus, kas ļaus to lasītājam tuvāk iepazīties ar viņas darbiem.
Krāsu
attiecības, kas nedod mieru
No bērnības atceros, ka krāsa mani ir aizrāvusi vienmēr. Mamma
ar mani bērnībā daudz nodarbojās, viņa bija atklājusi, ka vienīgais, kā mani
var nomierināt, ir iedot krāsu zīmuļus. Seši krāsu zīmulīši bija mana dzimšanas
dienas dāvana katru gadu. Un to smaržu es laikam atcerēšos līdz kapa malai.
Liels bija pārdzīvojums, kad mammas māsai kādos svētkos uzdāvināja divpadsmit
krāsu zīmuļus. Tas likās tāds brīnums, vienmēr lavījos pie tiem. Šodien es
domāju, ka tas viss veidoja manu krāsu uztveri.
Mana pirmā vizuālā glezna ir bērnības atmiņa par to, kā
paceļu galvu un caur logu ieraugu milzīgas liesmas. Vēlāk es uzgleznoju bildi
“Jelgavas degšana”. Izrēķināju, ka man tolaik bija nepilni divi gadi. Man saka,
ka nevaru to atcerēties, bet acīmredzot, ja bērnam ir ārkārtīgi spēcīgs
pārdzīvojums, viņš to atceras.
Visu rakstu lasiet 27.februāra “Zemgales Ziņās”
Foto: Eva Pričiņa











