Lai atklātu šķēršļus, kas traucē skolēniem iejusties kolektīvā, pētījumā par Latvijas skolēnu iekļaušanos klases kolektīvā aptaujāti skolēni un viņu vecāki. Tajā noskaidrots, kā skolēni vērtē savas prasmes un spēju darboties komandā, kā arī vēstīts, vai un cik bieži bērni saskaras ar savstarpējām nesaskaņām, tostarp, vai jūtas klasesbiedru atstumti vai kā citādi negatīvi ietekmēti. Pētījumā noskaidrots arī tas, vai jaunieši izprot tādus jēdzienus kā mobings, bulings un kibermobings.
“ZZ čempionāta” un pētījumu centra SKDS pētījums veikts no šā gada 21. janvāra līdz 3. februārim, un tajā piedalījās 1113 7.–12. klašu skolēni, kā arī 554 vecāki, kuriem ir skolas vecuma bērni.
Skolēni sevi vērtē labāk
Pētījumā secināts, ka skolēni savas zināšanas par dažādiem vardarbības veidiem novērtē labāk, nekā viņu zināšanas vērtē vecāki. SKDS direktors Arnis Kaktiņš stāsta, ka vairums skolēnu ir informēti par vardarbības jēdzienu nozīmi, tomēr vecāki bērnu zināšanas par tiem novērtē salīdzinoši zemāk. Tā teju 90 procenti skolēnu atzīmējuši, ka zina, kas ir sociālā atstumtība, bet tikai 70 procenti vecāku atbildējuši, ka viņu atvases izprot šī jēdziena nozīmi. Tāpat ir ar mobingu, kibermobingu un bulingu, kur attiecīgi 84 procenti, 77 un 82 procenti jauniešu atzinuši, ka zina šo jēdzienu nozīmi, turpretī vecāku atbildes par jauniešu zināšanām ir krietni zemākas – attiecīgi 63 procenti, 57 un 41 procents. Tāpat A.Kaktiņš min, ka vecāki, kas uzskata – viņu bērni nav informēti par vardarbības veidiem, biežāk domā, ka viņu atvases skolā saskaras ar vardarbību.
Kā apliecina pētījuma rezultāti, katrs otrais skolēns pēdējā gada laikā ir saskāries ar kādu no vardarbības veidiem, vai tas būtu psiholoģiskā vai fiziskā formā. Pēc Pusaudžu resursu centra klīniskā vadītāja Nila Saksa-Konstantinova domām, savlaicīgā šādu problēmu atklāšanā un risināšanā nozīmīga loma ir bērna vecākiem – vissvarīgākais ir izrādīt interesi par to, kā bērnam skolā veicas.
“Pat ja konkrētajā brīdī nav grūtību vai viņš nav gatavs tās atklāt, galvenais ir ļaut saprast, ka vecāks ir uzticams pieaugušais, pie kura bērns grūtību laikā var vērsties. Ir vērts par šīm tēmām runāt arī ar visu klasi, pat ja problēmas vēl nav sākušās, jo mentālās veselības profilakse ir tikpat būtiska, cik fiziskās,” uzsver Pusaudžu resursu centra klīniskais vadītājs. Grupai var būt izšķiroša loma pusaudža dzīvē, un spēcīga klases komanda var būt vieta, kur atgūt mentālo veselību, ja mājās vai citās vietās pastāv riski to pazaudēt.
Ceturtdaļa jeb 25 procenti Latvijas skolēnu pēdējā gada laikā no klasesbiedriem ir piedzīvojuši aizskaršanu virtuālajā vidē, tomēr 70 procenti ar to nav saskārušies nemaz. Vienlaikus SKDS direktors A.Kaktiņš, informējot par pētījumu, atklāj, ka lielākā daļa jeb 57 procenti Latvijas skolēnu pēdējā gada laikā savā klasē ir piedzīvojuši ņirgāšanos un atstumtību, bet katrs trešais jeb 36 procenti izjutuši arī klasesbiedru agresiju.
57 procenti skolēnu ir saskārušies ar ņirgāšanos, kas izpaudusies kā apvainojumi vai pazemojumi no klasesbiedru puses. Tikpat daudz skolēnu jutušies klases kolektīva atstumti – ignorēti vai izolēti. Katrs trešais skolēns klasē ir sastapies ar agresivitāti, kas izpaudusies kā kaušanās, grūstīšanās, kniebšana, draudēšana, iebiedēšana vai kliegšana, bet katrs ceturtais no klasesbiedriem piedzīvojis arī aizskaršanu virtuālajā vidē jeb kibermobingu – izķēmotas personīgās bildes tīmeklī, saņēmis aizvainojošas īsziņas, riebīgus vai rupjus komentārus vai pat draudu vēstules.
Atšķirība starp zēniem un meitenēm
Pētījums arī atklāj, ka zēnu vidū biežāka ir fiziskā vardarbība, bet meiteņu vidū – psiholoģiskā. Pēdējā gada laikā puikas biežāk saskārušies ar ņirgāšanos un agresivitāti, savukārt meitenes vairāk jutušās atstumtas klasesbiedru vidū. Īpaši tas raksturīgs pubertātes vecumā. Pētījuma dati rāda, ka savstarpēja vardarbība ir atkarīga no vecuma – tā vairāk sastopama pamatskolēnu vidū, turpretī vecākās klasēs šādas izpausmes kļūst retākas.
Visbiežāk skolēni saskaras ar ņirgāšanos un atstumtību, tomēr no aptaujāto vecāku atbildēm izriet, ka, viņuprāt, bērni skolās visbiežāk saskaras ar vardarbību. Tāpat no vecāki domā, ka tie, kuriem ir jaunāki bērni, biežāk uzskata, ka atvases skolā sastopas ar vardarbību.
Psihoterapeits N.Sakss-Konstan- tinovs, komentējot pētījuma rezultātus, atzīst – dati, ka vairāk nekā puse pusaudžu ir saskārušies ar vardarbību, ir satraucoši. Viņš to saista ar augsto stresa līmeni pusaudžu dzīvē, kas zēniem vairāk izpaužas kā agresivitāte, bet meitenēm – kā garastāvokļa svārstības un nomāktība. Vardarbība skolās pastāv, jautājums ir tikai par tās intensitāti un izplatību. Kā liecina iepriekš veiktie Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētījumi, Latvija mobinga ziņā ir viena no negatīvajām līderēm – ieņem ne tikai pirmās vietas Eiropā, bet arī OECD valstu vidū, uzsvēra veselības ministre Ilze Viņķele.
Cēlonis – augstā nevienlīdzība
“Viens no vardarbības cēloņiem skolās ir augstā nevienlīdzība,” pētījuma prezentācijā pauda I.Viņķele. “Tā ir izpausme, kas staro no mājām līdz pat skolotājam, un tam pa vidu atrodas bērns.” Viņasprāt, ja ģimenē valda stress, “nespēja savilkt galus kopā”, nespēja saņemt vietā un laikā veselības aprūpi vai palīdzību vardarbības gadījumos, tas krājas un ietekmē bērnus, kuri šādi reaģē skolās.
“Esmu no tiem, kas stingri tic, ka nevienlīdzības mazināšana, proti, līdzvērtīgu iespēju radīšana ikvienam cilvēkam neatkarīgi no dzīvesvietas, skolas un vecākiem ir labākā ilgtermiņa un profilakses ārstēšanās no tādām parādībām kā ņirgāšanās un vardarbība skolās,” uzskata I.Viņķele.
Ministre ir gandarīta, ka arvien biežāk tiek runāts par mentālo veselību un to, kā jaunieši jūtas skolās. Pēc viņas domām, jo ātrāk sabiedrība atbrīvosies no tādiem priekšstatiem kā “nu un kas tad notiks”,“jaunietis norūdīsies”, “jāļauj izciest, lai paņirgājas”, “jādod pretī” vai ”jābūt stipram”, jo ātrāk jaunieši augs emocionāli noturīgāki un emocionāli inteliģentāki un, būdami pieauguši, savas skolas gaitas neatcerēsies ar rūgtumu.
Ko skolotājam darīt ikdienā?
“Ziņas” lūdza pusaudžu psihoterapeitu un Pusaudžu resursu centra klīnisko vadītāju N.Saksu-Konstantinovu sniegt praktiskus padomus, kā skolotājiem ikdienā strādāt ar klasi, lai ierobežotu bērnu vardarbības izpausmes.
“Tas, ko skolotājs var izdarīt, ir atkarīgs no tā, cik liela ir klase, cik liela ir viņa slodze, cik pieejami ir resursi un kā skolā strādā pārējie speciālisti – psihologs, sociālais pedagogs, direktors. Mūsu pieredze liecina, ka tā nav atsevišķu klašu problēma, grūtības ir visā skolā, un šeit jāpiesaista arī bērnu ģimenes un speciālisti.
Vardarbība skolās ir bijusi visos laikos. Mēs zinām, ka ir bērni ar uzvedības traucējumiem, bet uzvedības traucējumi nerodas tāpat vien, tie rodas konkrētā vidē. Palīdzēt var tikai vides maiņa, un to izmainīt ir visgrūtāk. Turklāt labās prakses piemēri liecina, ka, piemēram, tādās valstīs kā Lielbritānija, skolotāji klasē nestrādā vieni – viņiem ir asistenti.
Reizēm skolotāji kautrējas lūgt palīdzību, jo spriež: par mani padomās, ka es netieku galā ar savu klasi. Taču tā nevajadzētu domāt, jo līdzīgi, kā tas ir ģimenes psihoterapijā, ja cilvēks lūdz palīdzību – tā ir atbildīga rīcība.
Noteikti nevar ļaut tam [mobingam, bulingam u.c.] ievilkties. No pieredzes varu teikt, ka tajos gadījumos, kas nokļūst pie mums, vardarbība turpinājusies ilgi. Un ir bijis tā, ka kāds kaut ko nojautis, jo reti gadās, ka pieaugušie šādos gadījumos neko nezina. Drīzāk nav zinājuši, kurš to dara, vai nav zinājuši, ko teikt un darīt.
Būtu labi, ja pedagogi orientētos bērnu vecumposmu mentālās veselības jautājumos, jo ne vienmēr bērns tūlīt jāsūta pie garīgās veselības speciālista vai uz klīniku, nav nepieciešams ārstēties vai dzert zāles. Dažreiz pietiek ar mazām lietām – dzīvesveida maiņu, pareizu uzturu, atpūtu, veselīgu miegu, mājasdarbu menedžēšanu (tie bērniem rada vislielāko stresu), sarunu ar speciālistu.
Klasi vislabāk saliedē dažādi kolektīvie pasākumi – muzeju, teātru, koncertu apmeklējumi, sporta pasākumi.”
