Relatīvā patiesība
Demokrātiska valsts pārvalde ļauj mums visiem brīvi paust savu viedokli, nebaidoties par sekām. Ikdienā nereti nenovērtējam privilēģiju izteikties faktiski par jebko. Turklāt mūsdienās tas izdarāms pavisam viegli – ir visdažādākās virtuālās platformas, kurās izpausties. Patiesība gan katram sava un visai relatīva. Un te nav runa gluži par viltus ziņām un apzinātu krāpšanos, lai savāktu klikšķu skaitu, bet gan par informācijas pasniegšanu pašam tuvākā vai izprotamākā veidā.
Pēdējā laikā aktuālas ir diskusijas par administratīvi teritoriālo reformu. Skaidrs, ka viedoklis, kādiem un cik vajadzētu būt novadiem Latvijā, patiešām var būt katram valsts iedzīvotājam. Un kāpēc gan nepaust savus uzskatus, tomēr man liekas ne pārāk korekti apelēt pie lietām, kas nav nemaz īsti ar to visu saistītas. Tā, piemēram, pie republikas nozīmes pilsētas statusa noņemšanas Jelgavai piesaukt šeit dzimušos grupas “Prāta vētra” dalībniekus, Noru Bumbieri vai Sergeju Jēgeru. Man kaut kā gribas ticēt, ka “Prāta vētras” puiši tāpēc turpmāk neteiks, ka viņi dzimuši, piemēram, Liepājā, jo tai atšķirībā no Jelgavas vēl būs republikas nozīmes pilsētas statuss. Jau pilnīgi varu vizualizēt, kā Renārs Kaupers intervijā paziņo, ka nāk no ciema, ko sauc par Jelgavu.
Tāpat neliekas īsti korekti piesaukt Mītavas, Kurzemes hercogistes laikus un to, ka pilsēta nu pēc vairāk nekā 700 gadiem tiks teju vai iznīcināta. Galu galā pasaules un Eiropas mērogā pilsētas ne tādas vien pārmaiņas piedzīvojušas. Lai minam kaut vai Berlīni, kas pēc Vācijas atkalapvienošanās kļuva par visas valsts galvaspilsētu.
