Šī saruna notika kādā darba dienas pēcpusdienā Arņa veidotajā ierakstu studijā Rīgā. Tā izmeta loku no šodienas līdz deviņdesmitajiem un tad atgriezās atpakaļ mūsdienās pie mūzikas, ko rada mūžam jauni cilvēki, kas izvēlējušies nenovecot.
Mūzika fotošopa laikmetā
Mēs atrodamies studijā “Mute”, kura eksistē nu jau divpadsmito gadu. Pa dienu šeit pārsvarā tiek ieskaņotas reklāmas, vakaros top mūzika. Muzicēšanas ziņā esam nonākuši situācijā, kad, nepametot šo telpu, varam radīt savu mūziku. Tā ir jauna specifika, kas nebija pieejama vecajos labajos laikos, kad ieraksts kaut kādā mērā atspoguļoja to, kāds ir mākslinieks dokumentālā formātā.
Mēs neizbēgami esam nonākuši “fotošopa” laikmetā, kad klausītājs vairs nav gatavs jūsmot par jaunu dokumentālu ierakstu. Ir jāatrod veids, kā dzīva ansambļa formātā panākt to, lai studijas ieraksts šķistu ticams, un tas tiešām ir izaicinoši. Tas ir līdzīgi kā kino, mēs zinām, ka filmas par karu netiek filmētas dokumentāli, bet radītas, izmantojot tehnoloģijas. Tomēr skatītājam, to vērojot, rodas realitātes sajūta. Arī mūzikā ir tāda pati situācija, kurā mums ir jāpanāk, lai skan efektīvāk nekā dabā, bet vēl aizvien organiski.
Tas ir paradokss, ka mūsdienās dziesma tiek uzrakstīta 40 minūtēs, bet visilgākais laiks paiet, lai atrastu to šauro balansu, kurā ieraksts skan iespējami mūsdienīgi un joprojām autentiski.
Svaigi, nestulbi un godīgi
Viena no manām mīļākajām grupām līdzās “Nirvana” un “The Beatles” ir “Led Zeppelin”. Pirms kāda laika parādījās jauna grupa “Greta Van Fleet”, kurā spēlē amerikāņu tīneidžeri, kam skan precīzi kā “Led Zeppelin”. Taču es viņus nekad neesmu klausījies, jo man jau ir oriģināls. Mūziķim ir ļoti kārdinoši atrasties laikmetā, kurš sevi ir definējis, un ir zināms, ka tas bijis romantiski skaists laiks. Man gan tas šķiet mazliet absurdi, jo diez vai paši “Led Zeppelin” 2020. gadā gribētu spēlēt tā, kā to darīja pirms divdesmit gadiem.
Tā ir tēma, kas mani šobrīd nodarbina. Man ir aktuāla tā šodienība, kas bieži nozīmē arī laikabiedru neizpratni. Ir viegli pateikt, ka kaut kam skrien pakaļ, bet ir samērā grūti ierakstīt kaut ko, kas vienlaikus izklausītos svaigi, nestulbi, godīgi, ticami un līdzi jūtami.
Pirms pāris gadiem Jūrmalas šosejas malā ieraudzīju milzīgu plakātu, uz kura rakstīts “Deep Purple 50”, un man bija skaidrs, ka grupa spēlēs tai publikai, kas kopā ar viņiem ir novecojusi, kam tā ir jaunības mūzika. Taču bija tāds Deivids Bovijs, kurš katrā desmitgadē bija pavisam jauns Bovijs. Viņš man tādā ziņā ir liela autoritāte.
Es aizvien cienu un mīlu tos laikus, kad tikko sākam muzicēt. Taču es vairs necenšos tiem kaut kādā veidā līdzināties vai konkurēt. Es nesalīdzinu sevi ar tiem laikiem, jo tagad ir pavisam cits laikmets.
Naivie deviņdesmitie
Samērā nesen sapratu, ka tas, ko tolaik vispār nejutām, bija fakts, ka burtiski pirms pieciem sešiem gadiem pie mums bija Padomju Savienība. Ja tagad jautāju, kas bija pirms pieciem gadiem, – viss tas pats. “Pozitivus” bija, uz ārzemēm braucām, pat eiro jau bija ieviests. Bet tajā laikā viss bija jauns, reti kurš bija bijis ārzemēs. Un tādā jaunā vidē mums bija pilnīgi reāli sapņi, kas, no šodienas viedokļa skatoties, protams, bija diezgan naivi. Taču mēs redzējām pasauli pavisam citādāk.
Es diezgan vēlu pieslēdzos Jelgavas alternatīvajai dzīvei, bet līdz tam jau klausījos smago mūziku. Mans tēva brālis bija smagās mūzikas kasešu dīleris; es regulāri gāju, atdevu veco kaseti un paņēmu jaunu, kā tādā VHS filmu nomā. Klausījos “Sepultura”, “Pantera”, kas vēl aizvien ir vieni no maniem mīļākajiem ierakstiem. Es nācu no piesardzīgākas un konservatīvākas ģimenes un savā ziņā biju diezgan naivs. Bija tas Jelgavas centra loks, ko kaut kādā mērā apbrīnoju, jo viņi baudīja lielāku brīvību nekā mēs, Pārlielupes bērni.
Iekšējais konflikts un spirts
Es dzīvoju tādā pilnīgi izolētā burbulī, biju tajā pašā laikmetā, bet par metālistu pasākumiem biju tikai dzirdējis stāstus. Mēs viņus saucām par “metaļoriem”, jo pašiem likās, ka esam kaut kas vairāk. Faktiski man tolaik bija iekšējs konflikts, kurā nevarēju dalīties ar saviem tuvākajiem draugiem. Man patika smagie, bet draugi bija stipri noliedzoši pret metāla pasauli. Viņos viss manifestēja, ka īstā mūzika meklējama citur – “The Smashing Pumpkins”, “Nirvana”, “Radiohead”. Taču man patika abas pasaules.
95. gadā es ļoti kautrīgi uzaicināju savas skolas skaistāko meiteni uz Spīdolas pasākumu, kas bija Jelgavas otrs gals, bija jāiet cauri visai pilsētai uz skolu, kurā nevienu nepazinu. Viņa bija tāda skaistā “beibe”, Tifānija no “Glābējzvana”. Es viņu aizvedu uz to metālistu pasākumu, atceros, ka mēs tur sēžam starp visādiem leģendāriem cilvēkiem, kurus nekad neesmu redzējis, tikai dzirdējis par viņiem nostāstus. Un tad man viens no viņiem dod dzert spirtu no moskviča ūdensdzeses blašķes. Tas bija tiešām tik skarbi. Un iedomājies, tas salikums – man ir piecpadsmit vai varbūt jau sešpadsmit, es esmu ar skolas Tifāniju “metaļoru” pasākumā, un mēs dzeram spirtu. Tā ir realitāte, tiešām tā notika.
“Dull Doll” rašanās
Mēs visi bijām mācījušies Jelgavas 4. vidusskolas mūzikas novirzienā, un mums mūzika bija pašsaprotama lieta. Taču svarīga šajā stāstā ir mūsu uzdrīkstēšanās, jo uzskatījām sevi par līdzvērtīgiem tādām grupām kā “Nirvana” vai “The Smashing Pumpkins”. Viņu stāsts tik ļoti rezonēja ar mums, ka tas likās pavisam normāli, ka jāņem ģitāra un jāraksta pašiem savas dziesmas. Tas, protams, ir pilnīgi neadekvāti, bet, kad tev ir sešpadsmit, tu uzskati citādi.
Toreiz arī laika izpratne bija cita, mēs jau divus mēnešus bijām eksistējuši, bija notikuši kādi septiņi mēģinājumi, pēdējais brīdis sākt koncertēt. Pirmais bija Liepājā, kur devāmies ar vilcienu. Organizatori, protams, neko par mums nebija dzirdējuši, bet, ja jau esam atbraukuši, atļāva spēlēt pirmajiem. Tā tas viss sākās.
Sākumā “Dull Doll” bijām trijatā ar Kārli un Daini un jutāmies tādi reāli dumpinieki. Atceros, ka spēlējām Spīdolas skolas pagrabā, kas saucās “Zirneklis”, un bijām zināmā paštīksmē, jo mēs tur neiederējāmies. Arī pats jau biju izaudzis no metāla, man tas vairs nešķita nekas jauns un interesants.
Dumpošanās gals
Pieļauju, ka svarīgāk par muzicēšanu bija tas, ka mēs visi aktīvi jutāmies pret kaut ko. Piemēram, pret skolu sistēmu un vērtībām, ko tur māca. Mani zēni okeāna otrā pusē iestājas pret to, tad mēs arī. Dumpinieciskums ir tāda spēcīga līme, kas satur cilvēkus kopā kādu laiku.
Tā būšana pret bija ļoti izteikta līdz brīdim, kad iznāca “Radiohead” albums “OK Computer” un “The Verve” ieraksts “Urban Hymns”. Ap to laiku nomainījās mans “radars”, kurā parādījās britu mūzika, caur to izmainījās arī mūsu muzicēšanas stils un tas, kā sevi redzējām. Nonācām “meinstrīmā”, veicām ierakstus nopietnās studijās, bet mēs vīlāmies rezultātā, jo ne mums pašiem vairs īsti patika, ne publika lauza krēslus. 2000. gada vasarā viss arī beidzās, es pametu ansambli, kurš precīzi tādā pašā sastāvā turpināja kā grupa “Oceanfall”, kas ierakstīja ļoti labu “Upe bez tiltiem”.
Nekas nav beidzies
Kad atnācu uz Rīgu, man joprojām bija romantiska doma savākt mūziķus no grupām, kas pašam patīk. Pēteri Lundi no “Pienvedēja piedzīvojumiem”, Jāni Žildi no “Satellites LV” un uztaisīt supergrupu, lai spēlētu vislabāko mūziku pasaulē. Tā nejauši izveidojās nevis viena, bet divas grupas. Projekts “kuba”, kur spēlējām ambientu instrumentālo mūziku, un paralēli arī “Mofo”. Ierakstījām dziesmu “Nekas nav beidzies”, kas praktiski bez nekādas mūsu ietekmes kļuva par radio hitu. Taču mēs nebijām vairs īsti andergraunda pusē, kur savstarpēji nesaprasti ģēniji apstiprina cits cita ģenialitāti. Un nebijām arī tajā lokā, kur ir cilvēki no TV ekrāniem.
Pēc laika “Mofo” pievienojās supertalantīgais ģitārists Edgars Rubenis, un mēs ierakstījām albumu “Raķetes”. Formas un melodijas ziņā tas joprojām bija saprotams, taču tur parādījās arī zināma unikalitāte. Kad Edgars pameta grupu, kļuvām par “Laika suni”, kura “Gaismas lādiņa” ieraksts mani “nokonvertēja” uz dziesmu ierakstu producentu.
Nesen ierakstījām jaunu dziesmu “Atceries Rīgu vasaras naktīs”, kas līdzīgi kā “Pavasari” ir radīta pilnīgi jauniem līdzekļiem, tur ir visādas skaņas, kurām nav nekādas normālas izcelsmes. Man mūzikas radīšana ir aktīvas attiecības ar šodienu.
Nekonservēt laikmetīgo
Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka mēs tiešām dzīvojam ārzemēs. Tas nav pat vairs apšaubāmi. Tie, kam tagad ir sešpadsmit gadu, ir piedzimuši citā valstī. Un viņi ne tikai klausās citādāku mūziku, bet arī paši to ražo. Man liekas, ka tā naivuma pakāpe ir pamatīgi mainījusies, mēs šobrīd esam daudz mazāk provincē nekā pirms 25 gadiem. Protams, tu vari būt provinciāls pēc savas izvēles, bet tajā pašā laikā vari būt vienā solī ar laikmetu, daudz ciešākā saiknē nekā deviņdesmitajos.
Latvijā mēs varam izbaudīt kādu būtisku lietu. Ja tu uzraksti diezgan labu dziesmu, tad vari būt drošs, ka tā sasniegs klausītājus. Kamēr rietumos ir miljardiem labu dziesmu, kurām nav iespējams tikt ārpus ģimenes un draugu loka, jo mūzikas ir ārprātīgi daudz. Tāpēc būšana mazā valstī ir liels bonuss, jo varam lokāli uz īsu brīdi dabūt savu “Nirvana” vai “Metallica”.
Var, protams, spēlēt joprojām tā kā 1996. gadā, it kā nekas nebūtu mainījies, bet man ir sliktas ziņas – ir gan mainījies. Man liekas, ka populārā jeb laikmetīgā mūzika tādēļ arī ir laikmetīga, ka tā notiek tagad un mēs nemēģinām neko konservēt. Manuprāt, roks jau praktiski ir nonācis turpat, kur citi aizvērtie jeb pabeigtie žanri, piemēram, blūzs. Tas vairs nav novatorisks. Ja sāc skanēt kaut kā ne tā, tad tas vairs nav roks.
Atsaukt atmiņā svaigumu
Nākot šurp, es domāju, ka tad, kad cilvēkam paliek četrdesmit, ir bijis svarīgi tajos septiņpadsmit gados piedzīvot to svaiguma sajūtu tik intensīvi, ka tev faktiski ir tikai jāatsauc tā atmiņā, lai atkal varētu radīt ko jaunu.
Atceros, 1995. gadā biju Londonā, nedēļu dzīvoju vienā ģimenē, kur bija arī mūsu vecuma jaunieši. Es biju totāli satriekts, jo viņi dzīvoja pilnīgi paralēlu dzīvi, mājās brīvi smēķēja, spēlēja “PlayStation” un klausījās “drum and bass”. Es nemaz nezināju, kas tas tāds ir! Likās, ka man izsprāgst galva, jo tā man bija pilnīgi jauna pasaule. Šodien tikai ir jāatsauc atmiņā tā situācija un jāatgādina sev, cik satriecoši tas bija. Tas iedod jaunu jaudu darīt lietas, ko sen jau zini un pārzini. Kamēr vari sevī to sajūtu atsaukt, tikmēr tu esi jauns.
Izvēle nenovecot
Būšana jaunam ir priekšnosacījums, lai radītu mūziku. Ir jābūt aizrautīgam, lai radītu kaut ko jaunu, kas klausītājam “translēsies” tikpat aizrautīgi. Un tam nevajadzētu būt nekādā sakarā ar vecumu. Piemēram, Pols Makartnijs, kurš reiz spēlēja “The Beatles”, vēl aizvien ieraksta jaunu mūziku. Biju pilnīgi satriekts, kad iznāca “Fuh You”. Es to noklausījos un, izejot uz ielas, jau dziedāju to dziesmu savā prātā. Es nodomāju: velns ar ārā, viņam ir pāri septiņdesmit, un viņš raksta jaunu mūziku, kura man patīk un kurai es ticu. Domāju, ka tā ir izvēle nenovecot. Mūzika ir mūžam jauno cilvēku padarīšana. Tāpēc jau tā ir jaunrade, nevis vecrade.
