Sargs apstaigā pilsētas mūrus un, noklabinot tarkšķi, palaikam skaļi iesaucas: «Guliet! Pilsētā viss mierīgi…» Viņa monotonā balss gan dažu labu deputātu un ministru uzrauj no miega, tomēr tas tāds sīkums, jo miegs viņiem pārsvarā ciešs.
Sargs apstaigā pilsētas mūrus un, noklabinot tarkšķi, palaikam skaļi iesaucas: «Guliet! Pilsētā viss mierīgi…» Viņa monotonā balss gan dažu labu deputātu un ministru uzrauj no miega, tomēr tas tāds sīkums, jo miegs
viņiem pārsvarā ciešs.
«Guliet, viss kārtībā!» – aicina arī paši valdības vīri, īpaši dūdojoši vērsdamies pie zemniekiem. Ja paseko Zemkopības ministrijas spices vīru vārdiem un darbiem, tā vien liekas, ka viņiem laiks tērpties baltos virsvalkos, ja reiz viņi nodarbojas ar psihoterapiju, katrai zemnieku aktivitātei pretī liekot tikai nomierinošas frāzes.
Tomēr, kad «uznācis» bezmiegs, ar «Aijā, žū-žū» vien vairs nevar līdzēt. Zemnieki, vīlušies dažādās organizācijās, kas bija uzmetušās par viņu aizstāvjiem, kādu laiku cietās, cietās, bet šovasar beidzot, šķiet, pa īstam pamodušies, atcerējušies seno teicienu par to, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Tas ir, sākuši organizēties paši, «no apakšas».
Lauku atbalsta rīcības štābs, kas rīkoja nesenās saimnieku protesta akcijas, bet patlaban aktīvi iesaistījies valdības un lauksaimnieku kopīgo komisiju darbā, ir viens no šādas organizēšanās paraugiem. Štābam izrādījies tik stingrs mugurkauls, tik cieta balss, ka valdības funkcionāru ierastā terapija vairs nelīdz. Laikam, Lauku atbalsta rīcības štāba rīcību par potenciāli «neprognozējamu» atzinuši, minētie varas stūrmaņi izteikuši vēlmi nevis stāties katrs savā pusē barjerai, bet sēsties ar štāba vadītājiem pie kopīga sarunu galda. Citiem vārdiem, Lauku atbalsta rīcības štābam tiek piedāvāts iekļauties Lauksaimnieku sadarbības padomē. Jo, kā sacīja Zemkopības ministrijas Valsts sekretārs Jānis Lapše, «tad mūsu svarīgākie kopīgie darbi ritētu ātrāk, jo ministrijai nāktos jautājumus saskaņot tikai ar sadarbības padomi, ar ko mums tradicionāli izveidojusies lietišķa kopdarbība».
Var vienīgi piekrist, ka tad ministrijas ierēdņiem tiešām būtu ērtāk: minētajai padomei ir noteikts nolikums, tai zināmas savas tiesības un pienākumi, kamēr rīcības štāba sakarā, cik zināms, tādas skaidrības nav. Ir parocīgāk sarunāties ar «saķemmētu», disciplinētu, tīru muti nomazgātu «tautas pārstāvi», nekā ar spurainu vīru, kas savu tiesu «augstajā namā» prasīt ieradies mēslos sabristos zābakos! Kamēr Lauksaimnieku sadarbības padomē «iebīdītie» tikli klanās un tikai reizumis skata pēc un kārtības labad bikli iebilst ierēdņiem, ar kuriem sēž pie viena galda, «štābisti» aktīvi rīkojas, organizē un – iedomājies tik – paģēr!
Jāatzīst, ka pēdējiem tas padodas labāk acīmredzot tieši tāpēc, ka viņi ir tādi spuraini un «neorganizēti». Vismaz laucinieku lielākās daļas simpātijas ir viņu pusē.
Ak, kā tas kremt ministram un viņa «galmam»! Bija taču tik labi spēlēt, piemēram, šahu ar ierastu partneri, kura rīcība prognozējama vairākus gājienus uz priekšu. Bet kā lai spēlē ar amatieriem, kas gājienus gan zina, bet spēlē nerīkojas pēc jel kādiem pieņemtiem stereotipiem?! Tādēļ ar steigu viņi «jāpieradina», jāuzliek striktu nolikumu, minimālu tiesību, svinīgu un svētu pienākumu «kakla siksna», kurai pieāķēts viens, bet ministrijas ierēdņiem – otrs paklausības pavadiņas gals!
Tomēr spurainais «štābs» nebūt nealkst ne pavadu, ne grožu. Tā vadītāja Inese Bartuševica pavēstījusi, ka «vismaz pagaidām» štāba pilnīga iekļaušanās padomē nav iespējama. Tā būtu gauži aplama rīcība, jo tieši sadarbības padomes savulaik nepadarīto darbu dēļ zemnieku interešu aizstāvēšanā vispār radās protesta akcijas.
– Ja padome būtu strādājusi aktīvāk, līdz nemieriem nemaz nebūtu nonācis, – rezignēti saka I.Bartuševica.
Viņa arī apstiprina, ka rīcības štābs nebūt nealkst pārtapt oficiāli reģistrētā organizācijā pulētu statūtu rāmjos. Pat pretēji – tikko valdība būs izpildījusi vienošanās protokolā dotos solījumus, štābs pavisam ikdienišķi izklīdīs. Tiesa, grūti prognozēt, kad tas sagaidāms, jo pagaidām visjūtamāk pavirzījusies tikai cukura jautājuma risināšana, citas problēmas šketinās grūtāk.
Tostarp ziņas par zemnieku neformālu organizāciju veidošanos pienāk arī no citām Latvijas vietām. Pirms nedēļas, pagājušajā ceturtdienā, 29 pagasta saimnieki nodibināja Lauksaimnieku biedrību Burtniekos.
– Ja katrā Latvijas pagastā būtu vismaz viena šāda biedrība, to pārstāvjiem būtu pietiekami stipra aizmugure kaut ko no valdības prasīt «zemniecības vārdā», – notikumu Burtniekos pasteigušies komentēt «ērtās zemniecības» piekritēji.
Kas to lai zina, varbūt Latvijā tiešām vēl par maz dažādu zemnieku organizāciju (šoreiz netika minēta, piemēram, ne Zemnieku federācija, ne Zemnieku savienība)? Varbūt tām būtu jāsasniedz politisko partiju skaits (tas tik būtu lieliski – katrai partijai pa zemnieku organizācijai!)? Tad villošanās varētu iet vaļā ne tribīnēs, bet svaigā gaisā, ne ar vārdiem, bet ar mēslu dakšām…
Tomēr varbūt pietiktu ar vienu vienīgu «spalvainu» zemnieka kulaku (saliedētu organizāciju, protams), ko respektētu varas vīri. Tas droši vien būtu iespējams tad, kad mums visiem kļūs skaidrs, ka jācīnās nevis tikai par Latvijas lauksaimnieku, bet gan Latvijas lauku attīstību. Līdz tam sargs turpinās staigāt apkārt valdības ēkai, skandinot: «Viss mierīgi, guliet!..»
