Lauksaimniecības zemes jau vairākus tūkstošus gadu ir nozīmīga vides daļa. Cilvēks ilgstošas darbības rezultātā radījis daudzas mājdzīvnieku un kultūraugu šķirnes, bet ar izveidoto vidi ir saistītas arī ļoti daudzas savvaļas augu un dzīvnieku sugas.
Lauksaimniecības zemes jau vairākus tūkstošus gadu ir nozīmīga vides daļa. Cilvēks ilgstošas darbības rezultātā radījis daudzas mājdzīvnieku un kultūraugu šķirnes, bet ar izveidoto vidi ir saistītas arī ļoti daudzas savvaļas augu un dzīvnieku sugas. Tās var eksistēt tikai lauku ainavā – lauku sētās, tīrumos, ganībās un pļavās. Šo sugu saglabāšanās ir vistiešākajā veidā saistīta ar cilvēka aktīvu darbību – ganīšanu, pļaušanu, aršanu un citām.
Dabiskās pļavas –
mājlopu iztikas avots
Pļavas ir cilvēka veidots biotops, kura saglabāšanos nodrošina saimnieciskā darbība – pļaušana un ganīšana. Pļavas jau tūkstošiem gadu ir nodrošinājušas zemniekus ar mājlopu barību gan ziemā, gan vasarā. Pļavas un ganības ir sugām bagātākie biotopi, kur vienā kvadrātmetrā var sastapt pat 40 līdz 50 ziedaugu sugu. Šādās pļavās sastopama apmēram trešā daļa Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstīto augu sugu. Ar tām cieši saistītas arī daudzas kukaiņu, putnu un dzīvnieku sugas.
Taču pēdējās desmitgadēs dabisko pļavu platības arvien samazinās, un to izzušanas cēloņi ir pļavu aizaugšana, pārtraucot tās izmantot lauksaimnieciskām vajadzībām, kā arī to pārvēršana aramzemē. Savukārt jaunu pļavu veidošanās ir ļoti ilglaicīgs process un prasa īpašus apsaimniekošanas pasākumus – sevišķi grūti atjaunot to dabisko struktūru, ja tās bijušas uzartas.
Palieņu pļavas – apdraudētu putnu dzīvesvieta
Savdabīgs mikroreljefs ar raksturīgu veģetāciju un dzīvnieku sugām palu ūdeņu dēļ veidojas palieņu pļavās. Palieņu pļavas periodiski applūst un ik gadus tiek bagātinātas ar organiskām vielām. Šajās pļavās labprāt dzīvo pasaulē apdraudētākie putni griezes, bet, tā kā šādu pļavu nav daudz, tie apdzīvo arī pārējos pļavu tipus, graudaugu tīrumus un arī aizlaistās lauksaimniecības zemes. Diemžēl daudz griežu ik gadu iet bojā pļaujas laikā – īpaši, ja tā tiek sākta jūnijā, izmantojot ātrgaitas tehniku un vienlaicīgi nopļaujot lielas vienlaidu platības.
Palieņu pļavas ir arī Eiropā apdraudētākā putna ķikuta gandrīz vienīgais iespējamais ligzdošanas un barošanās biotops. Šos putnus netraucē nelielu krūmu klātbūtne, bet tie izvairās no pārāk aizaugušām vietām. Ķikutus nelabvēlīgi ietekmē kā pilnīga saimnieciskās darbības pārtraukšana, tā arī pārāk liela tās intensifikācija.
Ieteicamā pļavu apsaimniekošana
Nemēslot ar minerālmēsliem un nepārveidot aramzemē.
Pļaušanu veikt no vidus uz malām vai no vienas malas uz otru (virzienā uz mežu), dodot iespēju gan griezēm, gan citiem dzīvniekiem izglābties.
Pļaušanas tehnikai pierīkot ierīces, lai aizbaidītu griezes, zaķus un citus dzīvniekus.
Pļavas, kur īpaši lielā skaitā sastopamas griezes, ja iespējams, pat līdz jūnija vidum atstāt nepļautas. Pļaujot jūnijā, aiziet bojā putnu ligzdas un mazuļi.
Zāles pļaušanas augstumam (īpaši svarīgi pirms jūlija vidus) jābūt vismaz 10 cm virs zemes. Tas pasargās no sapļaušanas vismaz putnu mazuļus.
Neveikt meliorāciju palieņu pļavās, kā rezultātā izmainās augu augšanas apstākļi un samazinās griezēm un ķikutiem piemērotāko dzīvesvietu platības.
Pļaujot pļavu uzreiz vienā paņēmienā, atstāt nenopļautas «saliņas», kur pēc pļavas nopļaušanas putniem paslēpties no plēsīgajiem dzīvniekiem. Šīs nepļautās vietas varētu atstāt ap atsevišķi augošiem krūmiem, gar grāvjiem, kā arī mitrākajām ieplakām.
Lielākās pļavas nenopļaut vienā paņēmienā (vienā dienā). Tas ļaus dzīvniekiem, kas patvērušies nenopļautajā platībā, vakara krēslā un naktī sameklēt drošu paslēptuvi.
Nepieļaut dabisko pļavu aizaugšanu – ja tās netiek noganītas, tad jānopļauj vismaz reizi divos gados.
Ja dabiskās pļavas jau aizaugušas un turpmāk mērķis ir tās pļaut vai noganīt, krūmu apaugums jālikvidē ar mehāniskiem līdzekļiem (nozāģētie krūmi un koki jāaizvāc vai jāsadedzina).
Īpaši svarīgi uzturēt dabiskās pļavas ar nacionālu un starptautisku aizsardzības nozīmi (galvenokārt upju palienes, ezeru krastmalu pļavas, piejūras pļavas).
Ganību augi pielāgojušies nobradāšanai
Ganībām raksturīgie augi pielāgojušies pastāvīgai nobradāšanai un noēšanai. Pašas vērtīgākās ganības no dabas daudzveidības viedokļa ir tās, kas ilgstoši izmantotas tikai kā ganības, nav kultivētas un ielabotas. Tad veidojas savdabīga ainava ar nenoēstām augu grupām – dadžiem, grīšļiem un citiem augiem, kā arī skudru pūžņu ciņiem. Ganībās biežāk nekā pļavās sastop neliela auguma un viengadīgas augu sugas, kas nav spējīgas konkurēt ar lielāka izmēra augiem. Nereti pļavas vai zālāju tīruma nopļaušanas atālā tiek ganīti mājlopi – šādas platības Latvijā sastopamas diezgan bieži, bet tajās ir daudz mazāk tieši ganībām raksturīgo sugu.
Ieteicamā ganību apsaimniekošana
Vēlams nepārsniegt ganīšanas intensitāti (1,7 govis uz hektāru, bet sausās un nabadzīgās pļavās – 0,6 govis uz hektāru).
Noganīt vienmērīgi visu platību, nepārsniedzot ganīšanas intensitāti, nemēslojot un netransformējot aramzemē.
Neveikt meliorāciju, saglabāt atsevišķi augošus kokus un krūmus.
Nepieļaut teritorijas aizaugšanu ar krūmiem un kokaugu ieaugšanu krūmainās platībās.
Neauglīgās, sausās vai akmeņainās pļavās lietderīgāk un ieteicamāk būtu ganīt, piemēram, aitas vai kazas, necenšoties veltīgi ieguldīt līdzekļus šo teritoriju pārvēršanā par auglīgiem tīrumiem.
Slapjās palieņu pļavās, kuras slapjuma dēļ grūti nopļaut ar pļaušanas tehniku, lietderīgāk būtu ganīt dažādus mājlopus, nenosusinot tās. Noteikti nevajadzētu ieguldīt lielus līdzekļus, rokot dziļus grāvjus. Būtu pieļaujama tikai seklu grāvīšu izveide.
Pēc Latvijas Dabas fonda materiāliem sagatavoja
