Izlasīju 4. augustā «Zemgales Ziņās» publicēto Ulda Rozenvalda rakstu «Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs» un esmu par to pateicīga.
Izlasīju 4. augustā «Zemgales Ziņās» publicēto Ulda Rozenvalda rakstu «Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs» un esmu par to pateicīga.
Arī es šajā laikā dzīvoju Jelgavā un to visu pieredzēju. Viss cienījamā Rozenvalda kunga rakstītais atbilst patiesībai. Redzēju latviešu kangarus lielīgi staigājam ar sarkaniem drēbes gabaliņiem svārku kabatās. Redzēju izmisušos latviešus, bailēs visu to vērojot.
Mans vīrs 1940. gada pavasarī bija iesaukts Latvijas armijā, tāpēc piedzīvoja pazemojumus, ko sagādāja jaunā vara. Tie bija grūti laiki.
Liela daļa latviešu palika Sibīrijas gulagos vai aizbrauca uz Rietumiem. Maz, ļoti maz palika to, kas domāja par Latviju.
Manuprāt, pašreizējā valdība nav ieinteresēta aizstāvēt latviešus un latviešu valodu. Tās pārstāvji lokās kā smilgas vējā. Notiekošais atgādina dzeguzi, kas iedējusi savu olu maza putna ligzdiņā, izgrūžot mazos putniņus ārā, lai tikai augtu dzeguzēns. Arī šodien tā notiek – kam vajag savu valodu, valsti – ka tikai ir visas ērtības! Vienkāršais cilvēks mēnesī pelna 50 latu, lielie kungi – 1000 līdz 5000 latu un krāj sev miljonus. Vai mazajam cilvēkam nav jādzīvo? Ar 50 latiem kungiem nepietiek «plānām» pusdienām, bet «mazajam» cilvēkam ar to jāiztiek visu mēnesi.
Vai tādu gribējām veidot Latviju?
Ar cieņu –
Izolde Andersone
