Nav zināms, kā un kāpēc pirms 42 gadiem no Rīgā dzīvojošas ģimenes, kurā bija divus gadus veca meita Lienīte, bērns tika izņemts un nodots adopcijā citā ģimenē. Notikušajā iesaistītie cilvēki ir miruši vai arī tik veci, ka nav jēgas tiem prasīt kādu paskaidrojumu vai vēl jo vairāk – atbildību. Bet galvenais – šim stāstam beigas ir laimīgas. Pagājušo sestdien kādās lauku mājās Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagastā tikās četras māsas, vienu vecāku meitas.
Viena no māsām Terēza Ežmale teic, ka bija noraizējusies, jo pēdējā naktī pirms noliktās tikšanās ceļus noklāja ledus un sniegs, kas apgrūtināja diezgan tālo braukšanu uz Jaunsvirlauku. Varbūt Dieviņš negrib, lai mēs tiekamies, viņa sev jautājusi. Taču, priecīgi satikušās, māsas runāja par to, ka šoziem nebijušais sniega baltums vedina domāt, ka viņu attiecības sāksies “no baltas lapas”. Četratā viņas cer būt stiprākas un labākas, lai dzīvē ietu tālāk.
“Cik tālu tu atceries bērnību?”
Trīs māsu – Baibas, Terēzas un Kristīnes – meklētā ceturtā māsa Sanita Matvejeva stāsta: “Kad biju maza, vecāmāte (audžumātes māte – red.) man vairākkārt jautāja: “Cik tālu tu atceries bērnību?” Un es viņai stāstīju, ka atceros brīdi no divu gadu vecuma, kad tiku atvesta uz mājām un vecāmāte man nāca pretī ar lielu baltu lāci. Man, protams, vienmēr paskaidroja, ka es toreiz tiku atvesta no slimnīcas, nevis bērnunama.”
Sanitas mātei (audžumātei – red.), kas viņu izaudzināja, jau apritējuši 86 gadi. Par adopciju viņa nekad agrāk ar audžumeitu nav runājusi. Uzzinot par māsu sarunāto tikšanos, māte teikusi: “Tu taču man paliec meita!?” Sanita mierinājusi, ka par to nav nekādu šaubu. Viņa ir pateicīga par rūpēm un gādību, ko saņēmusi audžuģimenē.
Adopcijas noslēpumu, ko visos laikos ir aizsargājis likums, Sanitai izpauda vecāmāte, kas no bērnunama viņu sagaidīja ar balto lāci. “Tas bija īsi pirms manas 18 gadu jubilejas. Varbūt vecāmāte juta, ka ilgi vairs nedzīvos. Mamma todien bija izbraukusi uz pilsētu, bet vecāmāte ar lauztu gūžu gulēja gultā. Tad viņa mani pasauca: “Sani, nāc šurp!” Sanis bija mans mīļvārdiņš,” paskaidro Sanita Matvejeva. Toreiz vecāmāte likusi no sekcijas atvilktnes izņemt ar gumiju apvilktu lādīti. Tajā glabājies padzeltējis dokuments, kurā bija rakstīts, ka Rīgā no Juglas bērnunama tiek adoptēta 1977. gadā dzimusi meitene Lienīte Jansone Haralda meita, kas tiek pārsaukta par Sanitu Matvejevu Jāņa meitu. “Izlasi un ielāgo, ko tu lasi! Atceries savu iepriekšējo vārdu, uzvārdu un tēva vārdu. Varbūt vēl noderēs! Bet mammai nesaki nekā,” piekodinājusi vecāmāte, kas pēc diviem gadiem aizgāja mūžībā.
Vēlāk Sanita centusies uzzināt savas bioloģiskās mātes vārdu. “Man jau bija pāri 28 gadiem, kad es ar draudzeni aizbraucu uz Rīgu uz arhīvu. Tur man tika paziņots, ka tāda Lienīte Jansone nekad nav dzīvojusi. Attieksme pret mani valsts iestādēs bija nelaipna – ko tu vispār gribi?” atceras Sanita. Visu iepriekšējo dzīvi viņa bija jutusi, ka audžuvecāku ģimenē kas svarīgs netiek pateikts līdz galam. Par vecāsmātes izpausto adopcijas noslēpumu viņa atklāti runājusi ar uzticamu draudzeni, kas vēlāk izrādījās svarīgi patiesības noskaidrošanā.
Savukārt ģimenē, no kuras tika izņemta Lienīte (kas kļuva par Sanitu), par šo liktenīgo notikumu runāja. Jaunākās māsas Baiba Škapare un Terēza Ežmale stāsta, ka gan māte, gan tēvs vēlāk nožēlojuši, ka Lienīte tika nodota adopcijā citai ģimenei. Tēvs teicis: “Es esmu vainīgs, ka to pieļāvu.” Vēl uzsvēris, ka bērnam dots vārds Lienīte, nevis Liene, par ko pārjautājuši, jaundzimušo reģistrējot. Aizejot no dzīves, gan māte, gan tēvs novēlējuši Lienīti atrast. “Mēs nebijām nelabvēlīga ģimene, no kuras ar varu izņem bērnus. Mēs taču pie mātes izaugām,” teic Baiba. Viņa domā, ka mūsdienās Latvijas valstī kaut kas tāds nebūtu iespējams. Toreiz, padomju laikos, tāda mistiska lieta varējusi notikt. Vecākā māsa Kristīne Jansone, ko atsevišķi no māsām Terēzas un Baibas audzināja tēva māte, teic: “Man vecāmāte nekad neslēpa, ka mums ir jābūt māsai Lienītei, kuras nav,” teic Kristīne.
Mārtiņš kā pēdējā cerība
Taču ar Lienītes meklēšanu Baibai un Terēzai, kas tuvinieku meklēšanā bija aktīvākās, neveicās. “Kam mēs tik neesam izgājušas cauri! Visur bija “bloķis” – personas datu aizsardzība,” teic Baiba. Un tad piepeši kāds no aptaujātajiem ieteica sazināties ar cilvēku meklētāju Mārtiņu Ziebergu, kas spējot šādos gadījumos palīdzēt. Tā mēs ar māsas meitu Silviju nonācām līdz Krievijas televīzijas kompānijas NTV raidījumam “Gaidi mani!”, ar ko sadarbojas Mārtiņš,” stāsta Baiba. Pirmajā brīdī viņa uz šo ideju raudzījusies visai skeptiski. Tas taču ir Maskavā! Kāds sakars tam ar dzīvi Latvijā, domājusi meklētāja. Taču māsas meita Silvija rosinājusi: “Nu, paskatāmies, ko tur raida!” Piepeši raidījumā parādīts sižets (tie visi ir ar laimīgām beigām) par cilvēkiem Latvijā. “Ko tad mēs vēl gaidām?!” Tā viņas raidījuma “Gaidi mani!” interneta vietnē publicēja sludinājumu, ka māsas meklē Lienīti Jansoni.
Brīvprātīgā meklētāja un Krievijas televīzijas kompānijas NTV raidījuma uzticamības personas Mārtiņa Zieberga loma šajā notikumā bija šāda. Viņš kārtējo reizi bija pārpublicējis “delfos”, draugiem.lv, reģionālajos un citos medijos “Gaidi mani!” meklēto un ar Latviju saistīto personu sarakstu. Tā Baibas Škapares ierakstu par Lienīti Jansoni pamanīja Sanitas Matvejevas draudzene, kurai viņa reiz bija atklājusi savu adopcijas noslēpumu.
Tālāk jau ar vēsu prātu, līdz pēdējam apšaubot, vai meklētā persona tiešām ir īstā, Mārtiņš saveda māsas kopā. Jāpaskaidro, ka viņam kā raidījuma “Gaidi mani!” sadarbības partnerim tika iedots sludinājuma iesniedzējas Baibas telefona numurs.
Baiba, Tēreza un Kristīne stāsta, cik priecīgi pārsteigtas viņas bija brīdī, kad uzzinājušas, ka māsa atradusies. Pirms to pateikt, Baiba likusi Terēzai pirms telefona sarunas turpinājuma apsēsties. Pēc tam Terēzai satraukumā trīcējušas rokas un kājas. Todien viņa vairs nevarēja pastrādāt savā kokapstrādes uzņēmumā, kur viņai kā palešu šāvējai jeb naglotājai ir jābūt precīzai.
Sarunas noslēgumā māsas piebilst, ka Lienītes atrašana būs laba ziņa arī brālim Aldim, kas auga atsevišķi no ģimenes Baltinavas internātskolā un arī tagad dzīvo Ziemeļlatgalē. Pirms vairākiem gadiem māsas viņu par jaunu atrada un vismaz reizi gadā – Ziemassvētkos – brālis ar viņām ir kopā.
Mārtiņš Ziebergs par sevi
Astoņus gadus, kopš esmu invaliditātes pensijā, sadarbojos ar Krievijas televīzijas kompānijas NTV radījumu “Gaidi mani!”. Šajā laikā esmu palīdzējis apmēram pusotram tūkstotim cilvēku, bet šogad – divdesmit cilvēkiem. Par savu meklētāja darbu es nesaņemu atlīdzību. Mans ārstējošais ārsts atzīst, ka tas uzlabo manu veselību. Vismaz nelāgām domām galvā paliek mazāk vietas. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad sameklētais cilvēks nevēlas tikties ar to, kas viņu ir meklējis. Reiz man pat tika draudēts, lai nejaucos kāda personīgajā dzīvē. Taču lielākoties tikšanās ir priecīgas, tās dod spēku dzīvot.
