Kā Inese Leoho-Čudare bez priekšzināšanām uzkāpa Monblānā.
Pirms vairākiem gadiem, kopā ar ģimeni aizdevusies uz Tatriem Slovākijā un vēlāk uz kalniem Austrijā, Inese Leoho-Čudare saprata, ka viņai patīk kalni. Toreiz izbaudītas pastaigas tajos. Pirms aptuveni diviem gadiem Inesi pārņēma doma, ka gribētos kalnos uzkāpt jau ne vairs vienkāršas pastaigas līmenī. “Biju iedomājusies, ka es varētu uzkāpt Tubkalā, Marokā. Kāda pazīstama sieviete man stāstīja, ka tajā varot uzkāpt jebkurš, arī bez alpīnisma iemaņām,” par idejas pirmsākumiem stāsta Inese.
Marokas kalna vietā – Monblāns
Tomēr ieceri īsti nav vedies īstenot, līdz 2018. gada beigās starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu feisbukā pamanījusi latviešu alpīnista Kristapa Liepiņa ierakstu, ka viņš piedāvā arī cilvēkiem bez priekšzināšanām alpīnismā uzkāpt Monblānā, kurš ir augstāks par Tubkalu un arī krietni sarežģītāk pieveicams. “Tajā brīdī nodomāju – hm, kam man Tubkals, kāpēc gan ne kaut ko sarežģītāku?” atceras Inese. Visi, kuriem raisījusies interese, Kristapa paziņojumā aicināti uz pirmo tikšanos, uz kuru tad arī viņa aizgājusi. Ieradušies padsmit cilvēku, no kuriem daži jau ar alpīnisma pieredzi, bet liela daļa, tāpat kā Inese, bez jebkādām zināšanām šajā jomā. Atnākušo vidū bijušas tikai divas sievietes, pārējie visi vīrieši. Inese ar smaidu stāsta: “Pēc tam smējos, ka patiesībā, kad aizdevos uz šo tikšanos, man nebija pat piemērotu apakšbikšu, lai kāptu kalnos, kur nu vēl pārējais. Vienīgais, kas man bija, – vīra akcepts manam plānam.”
Sieviete atzīst, ka apbrīno Kristapu Liepiņu par viņa apņēmību vest kalnos cilvēkus, kuri neko no tā visa nesaprot. Viena no svarīgākajām lietām, ko Kristaps teicis pirmajā tikšanās reizē: “Jūs uzkāpsiet Monblānā, bet ar vienu nosacījumu – ja izpildīsiet mājasdarbu – trenēsieties!” Viņš rosinājis līdz kāpšanai palikušo aptuveni pusgadu veltīt tam, lai maksimāli bieži dotos pastaigā tepat pa Latvijas kalnainākajiem apgabaliem, piemēram, Tērveti, Siguldu. “Kādu laiciņu pēc šīs tikšanās Kristaps internetā bija ievietojis arī saiti uz filmu, kurā redzams, kā viņš ved Monblānā vēža slimniekus. Ļoti emocionāla filma. Nu, lūk, tajā redzams, ka viņi nonāk pie kalnu kores un žoga, uz kura rakstīts “Dangerous! Only alpinists!” (Bīstami! Tikai alpīnistiem! – angļu val.). Tad domāju – kāda es alpīniste, smieklīgi! Man, jau skatoties video, kājas trīcēja,” atmiņās dalās kāpēja. Tomēr Inese nolēmusi riskēt, atzīstot, ka viņu ne tik ļoti interesējis pats fakts, ka sasniegs Monblāna virsotni, cik pārbaudīt sevi. “Laikam tā tāda mana rakstura iezīme – pateikt kaut kam jaunam “jā”, līdz galam to neizanalizējot. Piemēram, nepajautāt sev, kam mums būs nepieciešami dzelkšņi un leduscirtnis, cik nopietni tas viss būs. Cik tas ir nopietni, es sapratu, tikai esot tur uz vietas. Pirmajā dienā bija jāiet trenēties uz klintīm, lai mēs pa vienu dienu daudzmaz iemācītos, kā drošināt savu biedru, jo Monblānā kāpj sasaistē pa četri. Ja kāds krīt, ir jāzina, ko darīt. Aizgāju pie tās klints un sapratu, ka ir vakars uz ezera – man ir tik ļoti bail! Pusdienu mēs mācījāmies, un es visu laiku atliku savu kāpšanu, bet, protams, tas negāja cauri, un nācās arī man kāpt. Biju palikusi pēdējā, visi uz mani skatījās, kas, protams, neatviegloja situāciju. Pārdzīvoju visas iespējamās sajūtas, ieskaitot kaunu par to, ka apkārtējie redz, kā man gribas raudāt, trīc kājas, ir bail. Vārdu sakot, pirmās dienas vakarā jau nonācu pie secinājuma, ka neesmu pienācīgi trenējusies un man nekāds Monblāns nespīd. Sapratu, ka ne tikai fiziski, bet arī emocionāli neesmu gatava kaut kam tik kardināli jaunam dzīvē.”
Kalni atklāj katra mīnusus
Otrā dienā visiem dalībniekiem bijis kāpiens uz ledāju, lai pamazām aklimatizētos, apgūtu, kas ir leduscirtņi un dzelkšņi. Ar pacēlāju grupu Inese uzbraukusi aptuveni 2200 metru augstumā un devusies pārgājienā pa trekinga taku. Uzbraucot šādā augstumā, bijusi pārsteigta, ka izjūt augstuma radītas problēmas, lai gan iepriekš tādā pašā augstumā, piemēram, Tatru kalnos, to nav bijis. Galu galā nodomājusi, ka tas, visticamāk, nervu pārslodzes dēļ. Arī tur Inese secinājusi, ka īsti netiek līdzi grupai, ka ir tās vājais punkts, kas nemitīgi licis šaubīties par turpināšanu.
“Kalnos tikai pa īstam katrs ierauga savus mīnusus. Ikdienā mums ir iespēja to visu notušēt un neizrādīt, bet tur tas izlec ārā,” atzīst Inese.
Satraukusies, ka nespēs īstenot iecerēto kāpienu, viņa zvanījusi vīram uz Latviju, kā pati smejas, lai pačinkstētu un pasūdzētos kādam. Tobrīd pie vīra viesojies kāds draugs, kurš, viņasprāt, pateicis turpmākai rīcībai ļoti nozīmīgus vārdus – ka Kristapam kā grupas vadītājam ir tikai sešas dienas, lai grupu iepazītu, un viņa uzdevums ir pārbaudīt, kurš salūzīs. Tas bijis izšķiroši, jo Inesē pamodusies apņēmība, ka neviens viņu tik viegli pieveikt nevarēs. Viņa stāsta: “Tas lika man sevī meklēt resursus nepadoties. Sapratu, kas esmu kā tāda īsta čīkstule – zvanu vīram un sūdzos, činkstu arī saviem istabiņas biedriem. Tad otra sieviete man ieteica: “Inese, tu nedomā par to Monblānu (tas nekas, ka kalnu mēs katru rītu, jau mostoties, redzējām pa logu), domā par katru mazo soli, ko sper, atsevišķi!” Šo ieteikumu vēlāk izmantoju neskaitāmas reizes.”
Arī pēc tam nemitīgi nācies izcīnīt gan fiziskas, gan emocionālas cīņas pašai ar sevi, visu laiku atgādinot – domāt tikai par katru soli atsevišķi. Bijis arī jāiet izgājienā pa ledāju, jāmācās skrūvēt tajā skrūves, turklāt tas jau bijis stāvāks. Nācies iemācīties uzticēties gan sev pašai, gan rīkiem, gan līdzbiedriem. “Braucot lejā no treniņkāpiena, Kristapam nemitīgi jautāju, vai es spēšu izturēt kāpienu Monblānā. Apelēju pie tā, ka viņam ir liela pieredze un viņš redzējis ne vienu vien tādu iesācēju kā es un spēj noteikt, kurš to var izdarīt, kurš ne. Uz to Kristaps man pilnīgā mierā atbildēja: “Inese, nepamēģināsi – neuzzināsi!” Tas gan manu dzīvi un lēmuma pieņemšanu ne par matu neatviegloja.”
Vitamīnu iespaidā
Vēl dienu pirms īstā kāpiena Inese nebūt nav bijusi pārliecināta, ko darīt – kāpt vai nekāpt. Atpūtas dienu pavadījusi, pēc Kristapa ieteikuma uzbraucot kalnā ar pacēlāju un kāpelējot pa trepēm, lai pieradinātu organismu pie augstuma un arī trenētos, vienlaicīgi nemitīgi domājot, turpināt sevis izaicināšanu vai nē. Vakara sapulcē Kristaps paziņojis, ka laikapstākļi tiek solīti lieliski (to katra kalnā kāpšanas grupa vērtē, esot uz vietas Monblānā, jo iepriekš nekad nevar zināt, vai tie būs atbilstoši kāpšanai). Viss notikšot pēc plāna – ejot gulēt jau ap sešiem vakarā, guļot līdz vieniem naktī un tad dodoties kāpt. “Es ar sevi biju sarunājusi, ka tikai pārnakšņošu uz ledāja – kāds man Monblāns ar manām spējām! Kristapam vakarā prasīju, vai vajadzētu iedzert “Magne B6”, uz ko viņš atbildēja, lai trīs tabletes iedzeru, gulēt ejot, un vēl trīs no rīta, kas, protams, ir krietni vairāk, nekā normāli cilvēki šos vitamīnus lieto. Vēl tagad nevaru izskaidrot, vai tas bija vitamīnu iespaidā, ka no rīta piecēlos, sapakojos un aizgāju visiem līdzi kāpt Monblānā,” smejoties atzīst pati kāpēja. No rīta ne vairs bijusi slikta dūša, ne bail no augstuma, vien aizgrābtība par ārkārtīgi skaisto skatu.
Tur nu grupa nonākusi pirms pārgājiena video redzētā uzraksta (kas brīdināja par bīstamību un to, ka tālāk drīkst doties tikai alpīnisti) priekšā un pie kalna kores, kur Kristaps brīdinājis, ka tā siltajā laikā ir ne pārāk stabila un ja kāds no sasaistes krīt uz vienu pusi, nākamajam jālec uz otru. Tas, protams, grupā izraisījis teju paniku, ja nu tiešām tā nāktos rīkoties. Par laimi, līdz tam nav nonācis. Nonākot galā un ieraugot sienu, pa kuru būs jākāpj, atkal nācies sevi motivēt domāt tikai par pašreiz notiekošo, par katru atsevišķo soli, par skaisto skatu kalnos. Tomēr arī vēl pie pēdējās vietas, kur iespējams izšķirties par iespēju atnākt atpakaļ, Inese nolēmusi turpināt ceļu Monblānā. Tiesa, arī uz priekšu vēl ir iespēja doties atpakaļ, bet tad tas jau jādara visiem tiem, kas ir vienā sasaistē, respektīvi, četriem cilvēkiem kopā, kas, protams, krietni sarežģī katra atsevišķa kāpēja lēmuma pieņemšanu, jo neviens negrib likt pārējiem sevis dēļ atmest iespēju sasniegt iecerēto mērķi.
Visu labāk nezināt
Inesei ļoti palīdzējis, ka viņa bijusi sasaistē ar grupas vadītāju Kristapu, līdz ar to sapratusi, ka vislabāk ir visu laiku kāpt vienā tempā, nevis strauji kādu gabalu un tad atpūsties. Neskaitāmas reizes gan bijuši mirkļi, kad licies – viss, tālāk vairs nav spēka doties, un tur atkal noderējis padoms domāt vien par katru mazo soli uz priekšu, iestāstot sev – vēl tikai šo vienu! “Protams, pieveicu neskaitāmas šādas panikas lēkmes, bet tu jau cilvēks vienkārši vienā brīdī saproti – nav jau variantu! Ko tad – paliksi tur karājoties pie ledus sienas? Taču nē! Jāturpina, jāuzticas un jāriskē,” stāsta Inese, atceroties arī kāpienā pieredzēto bezgala skaisto saullēktu un skatu visapkārt. Jāpiebilst, ka Kristaps Liepiņš žurnālā “Ej” atzinis, ka nekad kāpējus Monblānā neved pa vieglāko ceļu, arī šo grupu, kurā kāpa Inese, ne.
Stāstot par izjūtām, pēc trīspadsmit stundām sasniedzot virsotni, Inese atkal piesauc nozīmīgus grupas vadītāja vārdus: “Viens ir uzkāpt, bet otrs – nokāpt!” Gandarījums, augšā esot, fantastisks, bet ātri vien piezogoties biedējošā sajūta par kāpšanu lejā. Viens no grupas augstuma slimības dēļ transportēts lejā ar helikopteru. Inese apēdusi sporta enerģijas želeju un, iespējams, tādēļ, bet varbūt arī pārslodzes un dehidrācijas dēļ vēlāk bijušas problēmas ar vēderu, kas došanos lejup vēl krietni apgrūtināja, liekot ik pa mirklim iepauzēt. Uz pacēlāju grupa paspējusi, lai gan pēdējie 250 metri bijuši izcili grūti un veikti vairāk nekā stundas garumā.
Tomēr pēc visa piedzīvotā Inese atzīst – tas bijis tā vērts. “Es nezinu, vai riskētu vēlreiz, tagad jau apzinoties, kā tas ir. Man galu galā ir trīs bērni! Taču es pati smējos – labi, ka toreiz ieraudzīju šo Kristapa piedāvājumu, nevis to, kur viņš, piemēram, piedāvā kāpt astoņtūkstošniekā,” secina Monblānu pievarējusī piedzīvojumu meklētāja, uzdodot retorisku jautājumu: “Vai vispār būtu uzkāpusi, ja būtu vairāk zinājusi un paredzējusi par grūtībām, kas sagaida ceļā uz virsotni? Varbūt labāk visu nemaz iepriekš nezināt.” Katrā gadījumā mīlestība uz kalniem ir saglabājusies un interese par vēl kādu piedzīvojumu ir.
