Sākums 19. un 26. marta numurā
Paldies jelgavniecei!
Vagonā iekārtojāmies, kā nu katrs prot. Jaunākie ieņēma vietas augšējās lāvās, vecākie apakšējās. Protams, nevienam nebija matraču vai dūnu pēļu. Neatminos, vai kādam bija līdzi spilveni. Atļautie 100 kilogrami ģimenei atradās visādā iesaiņojumā – koferīšos, maisos, bet lielākajai daļai palagos vai segās steigā sasietās paunās. Arī mūsu ģimenei pēc partorga ieteikuma divos maisos bija ielikta no šķidrā sālījuma izņemtā cūkas gaļa, kura pašiem sagādāja neērtības. Sevī klusībā pukojos, kāpēc paklausīju tam Kalvenes pagasta partorgam. Vēlāk ceļā māte vairākas reizes teica, lai gaļu atdodam kādai ēdnīcai, bet to nevarējām izdarīt.
Vagonā bijām 24. Jaunākajam no Kazdangas pagasta – Aivaram Malkam – četri vai pieci gadi, vecākajam vīram, liekas, jau pāri deviņdesmit. No puišiem biju vecākais – man jau 21 gads.
Tanī īsajā vasaras naktī no 14. uz 15. jūniju, stāvot vēl pie Kalvenes stacijas, uznāca spēcīgs lietus, kas, likās, bija pirmais tajā vasarā un ļoti nepieciešams laukiem un pļavām. Vecākās sievietes teica: “Sen gaidītais druvām vajadzīgais lietus nu beidzot ir atnācis, bet tos augļus mēs vairs nebaudīsim.”
Vienīgajai labierīcībai vagonā, kas atradās no mums tikai dažus metrus, sievietes bija aizklājušas priekšā segu. Aiz tās katrs nu kārtojām savas dabiskās vajadzības.
15. jūnija agrā rītā piebrauca lokomotīve un piekabināja mūsu sešpadsmit vagonus. Sākās ceļš uz austrumiem. Pa aizrestotajiem vagona lodziņiem ar skatieniem teicām ardievas pazīstamajiem mežiem un laukiem. Rudbāržu stacijai vilciens aizbrauca garām nepieturējis. Pirmā apstāšanas bija Skrundā, kur mūsu sastāvu papildināja vēl ar astoņiem vagoniem. Kamēr Skrundā stāvējām, caur aizrestotajiem lodziņiem redzējām dīvainu skatu. Mūsu uzticamie, modrie neuzvaramās armijas karavīri, nezinu, kā dabūjuši albumu, pilnu ar fotogrāfijām, nu tās pa vienai ņēma ārā, saplēsa vai tāpat nosvieda uz perona un ar saviem bieži spodrinātajiem kirzas zābakiem bradāja. Uz dažām fotogrāfijām, ko iztālēm dabūju saskatīt, bija aizsargu un Latvijas armijas formās tērpušies cilvēki. Varēja spriest, ka pēc mūsu sargiem mācītā un saprašanas fotogrāfijās bija redzami viņu ienaidnieki fašisti.
Mūsu ešelonu vēl papildināja Saldū. 15. jūnijā pirms pusdienas iebraucām Jelgavā, kur vagonus iebīdīja labības elevatora atzarojumā. Tur atradāmies vēl visu 16. jūniju un nakti uz 17. jūniju.
Dienu un nakti mūs modri sargāja, tomēr atļāva arī pie vagoniem uz augstās rampas pienākt sievietēm, kas nodeva mums dažādus produktus, pārsvarā pienu. Liekas, ka neviena par atnestajiem produktiem piedāvāto naudu neņēma. Ritēja asaras viņām un arī mums – vagonā esošajiem. Kādai no šīm sievietēm es iedevu uz mazas papīra lapiņas uzrakstītu vēstulīti un lūdzu, lai ieliek aploksnē un nosūta pēc norādītās adreses brālēnam Otim Kalvenē. Pēc daudziem gadiem, kad bijām jau atgriezušies dzimtenē un es biju aizbraucis uz Angliju, kur tikos ar Oti, uzzināju, ka viņš toreiz manu vēstulīti saņēmis. Paldies laipnajai, iejūtīgajai jelgavniecei!
Cerības, ka vācieši atbrīvos
17. jūnija agrā rītā mūsu ešelons sakustējās un no Jelgavas braucām uz austrumiem. Daugavu šķērsojām pie Jēkabpils, bet Latvijas–Krievijas robežu pārbraucām pēc pusdienas. Dažos vagonos, pieceļoties kājās, bija dziedājuši “Dievs, svētī Latviju!”. Citos kopīgi vai katrs pieaugušais atsevišķi skaitījuši lūgšanas. Ikvienam mums, pieaugušajam, šis brīdis bija skumjš. Tas lika ietrīcēties sirdij, un asaras noturēt bija grūti. Ardievu, Latvija…
Lai gan nu bijām iebraukuši “brīvajā, laimīgajā” zemē, visi skumām par atņemto Dzimteni.
Jau pirmajā “laimīgās zemes” dzelzceļa stacijā, kur vilciens pieturēja, salīdzinājām un pārrunājām, kādas izskatījās stacijas Latvijā un kāda tā bija Krievijā. Latvijā visa stacijas apkārtne apkopta – zāliens, dzīvžogi, lieli koki. Bet te neviena kociņa, krūmiņa, zāliena, tikai plikas celtnes. Ne pie vienas dzīvojamās mājas neredzējām ne puķu dobi, ne zālienu, ne kādu krūmiņu vai arī augļukokus. Visās stacijās bija daudz cilvēku, kuri, laikam intereses dzīti, skatījās uz šādu vilciena sastāvu un aizrestotajos lodziņos redzamajiem “pasažieriem”. Mums, tikai gadu vecās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas iedzīvotājiem, neparasti likās, ka visur cilvēki bija ģērbušies vienveidīgi – sievietes katūna kleitās un, ja vēsāks, kā arī rīta pusē un vakaros, vateņos, ko tur sauca – pufaika. Arī vīriešiem gandrīz neiztrūkstoši bija pufaikas. Visās stacijās dažādos izmēros un veidos bija lielas un mazākas Staļina fotogrāfijas. Nereti tās redzējām pie katras stacijas neiztrūkstošās vārītā ūdens (kipjatok) mājiņas jumta. Dažas fotogrāfijas saulē jau ļoti izbalējušas. Mazākās pilsētiņās un stacijās bija redzami arī ūdenstorņi, pie kuriem vienmēr rosījās zirgu vai vēršu pajūgi ar ūdens mucām (vodavoz). Dzelzceļa malā netālu no labības lauka redzējām traktoru, kāpurnieku, kurš salūzis laikam bija jau sen, jo tam apkārt lauks uzarts un apsēts. Lauku vidū šur tur vietās rēgojās dzīvojamo māju paliekas – skursteņi, kā liecinieki, ka tur kādreiz dzīvojuši cilvēki. Pie vairākām stacijām un mazākās pilsētiņās manījām īpatnējas celtnes, kurās dzīvoja cilvēki, – puszemnīcas. Dažām jumta segums bija tikai zāļains velēnu klājums, uz kura dažviet mielojās kazas.
Brauciena laikā pilnīgā badā nebijām, jo pa reizei ar kādu dienu pārtraukumu mums piegādāja ēdamo – prosas biezputru un kādreiz arī maizi. Protams, biezputru vai zupu varējām dabūt tikai tad, ja vagonā bija kāds lielāks trauks – spainis vai kas cits. Pie tāda ēdiena un sāļās maizes nebijām pieraduši, bet saka, ka bada laikā velns pat mušas ēdot.
Neregulāri dabūjām ūdeni. Pēc ūdens pat ar dažu dienu pārtraukumu no katra vagona izlaida, ja bija spaiņi, pa diviem cilvēkiem, kurus sargi pavadīja līdz ūdens ņemšanas vietai un atpakaļ. Ūdens nepietika slāpju remdēšanai, un to nemaz nelietojām sevis apkopšanai. Lielie pacietām slāpes klusējot, bet mazie raudāja un prasīja ūdeni, taču mātēm to nebija kur ņemt.
Liekas, tas bija Kirovas pilsētā, kad gājām pēc ūdens, – tad uzzinājām, ka sācies karš. Kareivji, protams, uztraukušies, arī vietējie iedzīvotāji, bet mēs priecājāmies un iepriecinājām pārējos likteņa biedrus vagonos. Cerējām, ka vācieši karā uzvarēs un mēs varēsim atgriezties savā Dzimtenē. Turpinot ceļu uz austrumiem, redzējām ar maziem intervāliem pretējā virzienā braucošos ešelonus, lielāko daļu ar frontei vajadzīgo – kareivjiem, zirgiem, ratiem. Ceļā tikai divas vai trīs reizes redzējām vilcienu sastāvus, kuros bija kaut kāda motorizēta tehnika, tai skaitā arī parastie kravas automobiļi.
Kaudzē atrod vīra apavus
Visā braukšanas laikā (19 diennaktis) divas reizes tikām izlaisti no vagoniem pie atklātiem ūdeņiem, kad ešelons bija iebraucis kādā pievedceļā. Viena tāda vieta bija jau ar zāli aizaugušas mālu bedres, kur dziļākajās bija ūdens. Tur nu arī centāmies drusku no rokām un sejas nomazgāt karstumā un putekļos uz sasvīdušās ādas nosēdušos netīrumus. Taču bija arī nepieredzētas problēmas – pēc tā, ko redzējām, sapratām, ka mūsu ešelons te nebija pirmais, kas ievedis šādus vai mums līdzīgus pasažierus, jo vajadzēja uzmanīties, kur spert nākamo soli, jo pa visu teritoriju bija cilvēku mēsli. Tie peldēja arī dažās ūdens bedrēs. Taisnību sakot, mēs jau bijām pieraduši pie šādiem skatiem sava brauciena laikā. Sākot jau vagonā, kur, kā minēju, bija tā truba, kuru lietojot daļa mūsu atstātā satura palika tajā, bet lielākā daļa izkrita un palika dzelzceļa malā vai arī stacijās vai pilsētās, kurām braucām cauri. Kad mūs (divus no vagona) izlaida atnest ūdeni, stacijās un pilsētās bija jālaipo, lai neiekāptu cilvēku mēslos. Domāju, šāda “labierīcību” sistēma bija arī pretējā virzienā braucošajos karavīru vagonos, tādēļ visas pilsētas un stacijas bija mēslos.
Mūsu ešelons vietām stāvēja dienu un arī vairāk, bet citreiz braucām visu dienu, tikai īslaicīgi apstājoties. Ja vilciens naktī stāvēja mežainā vietā, retais dabūja gulēt, jo arī vagonos bagātīgi apciemoja odu un mazo mušiņu, sauktu par moškiem, armijas, sūcot mūsu asinis.
Bijām šķērsojuši laukus, mežus, purvus, stepes, daudzas lielas un vēl vairāk mazas upes, Urālu kalnu grēdu, kad vienā vakarā izbraucām cauri Krasnojarskai un, šķērsojis Jeņiseju, vilciens apstājās. Vērojām skaisto Sibīrijas dabu – klintis un krūmiem un mežiem apaugušos augstos kalnus Jeņisejas krastos. Tad domāju – ja te būtu ļauts mums dzīvot brīvībā, noteikti uzietu kalna virsotnē.
Naktī vilciens turpināja ceļu uz austrumiem, un mēs, vagonu vibrācijas (ļodzīšanās) un pierasto trokšņu ieaijāti, aizmigām. Kad nākamajā rītā pamodāmies, redzējām, ka sastāvs stāv vienā pilsētā un stacijas nosaukums ir Kļukvina. Lūk, te arī bija mūsu ešelona galamērķis, par ko jau rīta agrumā paziņoja attiecīgie komandanti, liekot izkāpt ar visām mantām un pārvietoties uz netālo skolu. Atstājām mītni, kurā pavadījām 19 diennaktis. Brauciena laikā mūsu vagonā nekas traģisks nenotika, neviens nenomira un arī nepiedzima, nesajuka prātā, neizdarīja pašnāvību, kā tas bija vagonā, kurā atradās Melānija Vanaga. Šajās 19 diennaktīs dažās stacijās, kurās ešelons stāvēja, redzējām, ka sargkareivji iznes un noliek palagos ietītus līķus…
Priekšniecība sacīja, ka skolā būsim īsu laiku, jo galamērķis ir tālāk, un pēc mums atbraukšot. Pateica arī, ka skolas priekšā laukumā atvestas mantas, ko vīri esot sūtījuši. Norādītajā vietā bija diezgan liela kaudze – koferi, apavi, pauniņas un atsevišķi drēbju gabali. Viena sieviete sāka skaļi raudāt un, norādot uz kādu zābaku pāri, teica, ka tie esot viņas vīra vienīgie apavi, tātad viņš nošauts. Kamēr biju tās vietas tuvumā, neredzēju, ka kāds no likteņa biedriem būtu kādu mantu paņēmis. Tā arī turpmāk neuzzinājām, kur tās mantas palika.
Latviešu pēdas
Nezinu, vai tā bija valdības pavēle vai arī kolhozu un uzņēmumu pašu iniciatīva, bet uz staciju bija atbraukuši kādi 80–90 zirgu pajūgi. Atbraukušie tad arī taisījās iegādāties atsūtīto preci – mūs. Runāja, ka noteikums bijis, lūk, šāds: nav brīv izvēlēties atsevišķus cilvēkus, bet jāņem viss vagons. Tātad 20–30 cilvēkus, kā katrā vagonā bija. Protams, neviens nebija ieinteresēts ņemt vecos vai ģimenes, kurās bija invalīdi un sievietes ar maziem bērniem. Tādēļ gudrākie priekšnieki sāka mūs, vīriešus, aptaujāt, no kura vagona esam. Kad viens no acīgākajiem priekšniekiem bija konstatējis, ka mūsu vagonā ir jau pieci darba spējīgi vīrieši un tikpat daudz pusaudžu, kuri arī varēs strādāt, vagona liktenis bija izlemts. Pie skolas piebrauca divas pusotrtonnīgās kravas mašīnas, kurās sakrāvām visu savu bagātību un devāmies ceļā. No pilsētas gāja drusku grantēts zemes ceļš, kas pēc Latvijas standarta līdzinājās trešās šķiras ceļiem. Vēlāk uzzinājām, ka tā skaitījās svarīga Austrumu–Rietumu maģistrāle – trakts. Pēc apmēram 30 kilometriem no tā nogriezāmies. Tad nāca Nikoļskas sādža. Pēc tam mašīnas sāka braukt pa maziem lauku celiņiem, pareizāk gan būtu teikt – pa kaut kāda transporta iebrauktām pēdām, jo mūsu izpratnē ceļu tie neatgādināja. Uzlūkojot šīs pēdas, sapratām, ka te ir auglīga melnzeme. Šur tur manījām atsevišķas mājas. Kāds, kas prata krievu valodu, pajautāja priekšniekam, kurš arī bija mūsu mašīnā, kāpēc te nav sādžas. Te, lūk, dzīvojot latvieši, kuri taigā iekopuši tīrumus.
1991. gadā, kad ciemojos pie brālēna Kanādā, viņa grāmatu plauktā atradu grāmatu, kurā bija ziņas par to, kur visā pasaulē dzīvojuši latvieši. Tajā izlasīju par Sibīrijas latviešu kolonijām, kādas tās bija līdz 1936. gadam. Tur bija minētas vietas, kur 1941. gada vasarā tikām aizvesti. Vislielākais no tuvējiem ciemiem bijusi Borisovka – 158 ģimenes. Taimenkā – 110 ģimenes, bet Kamenkā – 106. Grāmatā bija minēts, ka kāds no šiem Sibīrijas latviešiem aicinājis arī savus vecos kaimiņus, kas bija palikuši Latvijā. Piekodināts, lai līdzi atvedot zemeņu stādus. Un tiešām, liekas 1896. gadā, kaimiņš uzvārdā Peņģerots no Alūksnes apkārtnes muižas siltumnīcā nozadzis zemeņu stādus un aizvedis uz Sibīriju. Pēc dažiem gadiem tajā apgabalā zemenes augušas pie katras latviešu mājas. Daudzos smagos darba gados latvieši bija pārvērtuši taigu par auglīgiem tīrumiem. Pēc boļševiku apvērsuma Krievijā un Padomju Savienības izveidošanas taigai atkarotajos, iekoptajos laukos nodibināti pieci kolhozi. Trīs no tiem uz ziemeļiem – Kamenka, Borisovka un Taimenka. Taimenka bija kādus piecdesmit kilometrus no stacijas, bet mūsu jaunā dzīvesvieta Klopaks vēl dažus kilometrus aiz Taimenkas.
Toreiz, pirmo reizi pētot apkārtni, ievērojām, ka apstrādātajos laukos stāv atsevišķi nokaltuši koki. Lapegles, ļoti resnas, metrs un vairāk diametrā pie celma. Un visām tām apkārt “josta” – nocirsta miza. Tāpēc arī šīs simtgadnieces nokaltušas. Bet sakņu sistēma šiem kokiem bija ļoti spēcīga. Tādēļ līdumnieki toreiz bez kādas tehnikas piepalīdzēšanas nebija spējuši šos kokus izgāzt.
Galamērķī – mežinieku ciemā
Ceļa turpinājumā bija redzami arī lielāki un mazāki lauki. Šķērsojot atkal vienu upīti, nonācām mežā un pēc neilga laiciņa iebraucām lielā izcirtumā, kur rēgojas pirms dažiem gadiem cirstu priežu un lapegļu celmi. Drīz piebraucām pie izcirtumā uzceltām mazām ēciņām, kas lielākoties atgādināja Latvijas cūku kūtiņas. Priekšnieks laipni paskaidroja, ka, lūk, te jau esot mūsu jaunā dzīvesvieta – Klopaks. Turpat veikals, maizes ceptuve, pirtiņa, bet pašā lielākajā celtnē – skola. Taču te vēl smagās automašīnas neapstājās. Starp izcirtuma celmiem līkumodami, uzbraucām augstā kalnā, no kura pavērās skats otrpus kalna redzamiem daudzu desmitu hektāru izcirstās taigas koku celmiem. Aiz nākamā uzkalniņa bija arī vairākas ēkas. Netālu no tām pa labi bija augstu sakrautas izzāģēto dēļu grēdas. Mašīna apstājās pie vienas no lielākajām celtnēm – barakas, kura no ārpuses mūsu izpratnē atgādināja lopu kūti ar zemiem, platiem logiem. Tas bija galamērķis. Pavēle – pārkravāties barakā.
Vienīgās durvis bija barakas galā. Tām priekšā piebūvēts mazs priekšnamiņš. Ieejot pa lauka durvīm, bija šaurs, tumšs, sešus vai septiņus metrus garš koridors. Tam abās pusēs atsevišķas telpas. Vienā pusē, ja nemaldos, bija uzņēmuma mantu noliktava, bet otrā dzīvoja vietējā latviete (liekas, Vilma Balode). Tumšais koridors beidzās pie nākamajām durvīm. Aiz tām gara, plaša telpa. Pusi no tās jau bija aizņēmuši pirms mums atvestie likteņa biedri. Katra ģimene uz kailās grīdas aizņēmusi tik daudz, lai pietiktu vietas mantām un pašiem, kur gulēt. Mēs, jaunpienācēji, pēc priekšnieka rīkojuma iekārtojāmies telpas brīvajā daļā. Pēc 19 diennakšu dzīvošanas un gulēšanas dzelzceļa vagonā nu bijām uz stabiliem pamatiem – uz barakas grīdas. Vakars jau bija vēls, mūsu nogurums liels. Ja kādam bija kas ēdams, to iebaudīja. Ātrumā iepazināmies ar tuvākajiem barakā jau agrāk ievestajiem kaimiņiem. Daži pirms aizmigšanas konstatēja, ka barakas sienas un griesti pilni ar blaktīm.
Kad nākamajā rītā izgājām no barakas, tūlīt dabūjām iepazīties ar Sibīrijas mocību – miljoniem mazo mušiņu, kā arī odu bariem, kuri centās tikt pie mūsu asinīm visās atklātajās un neatklātajās vietās. Sākām iepazīties ar tuvāko apkārtni un likteņa biedriem. Bez mums, kas bijām no vairākiem Aizputes apriņķa pagastiem, te atradās ģimenes, kuras iekāpušas vagonos Aucē, Auros, Saldū, Jelgavā un vēl citās stacijās. Pārsvarā bijām zemnieku izcelsmes, no lauku sētām, bet bija arī pilsētnieki – dažādu arodu speciālisti: aptiekāre, grāmatveži, skolotāji un arī bijušā ministra Kauliņa ģimene. Atvestie ievietoti klubā – nelielā mājā ar vienu telpu, kurā notiek ražošanas sapulces, – un nepilnus divus kilometrus atpakaļ esošajā skolā.
Lielu taigas mežu masīvu ar simtgadīgām priedēm un lapeglēm te bija nopirkuši uzbeki – apgādes organizācija sovhoziem. Viņi arī organizējuši vietējos iedzīvotājus koku ciršanai, vešanai, dēļu un brusu zāģēšanai ripzāģī vai gaterī. Izzāģētais materiāls tika vests uz tuvāko dzelzceļa staciju Belaja, kas atradās 28 kilometru attālumā. Kur tālāk sūtīja, nezinu. Plašā taigas izcirtumā daudzās vietās bija redzamas lielas jau sagarinātu sešu, astoņu metru garu baļķu kaudzes. Tālāk tikai nolaistas priedes un lapegles, arī jau atzarotas. Tur strādāja lielie gāzģeneratoru traktori (kāpurnieki), saukti “Staļinec”. Šis vārds, protams, krievu valodā lieliem metāla burtiem priekšā uz radiatora greznoja katru traktoru.
Turpinājums nākamajā numurā
