Bārberšops (barbershop) ir vīriešu teritorija. Tā ir vieta, kur apgriezt matus un sakopt bārdu, iedzert viskiju un parunāt par močiem. Dobeles “Rock ‘N’ Shave Barber Shop” saimnieko Ingus Šefanovskis, un pie viņa brauc vīrieši arī no Rīgas, Jelgavas un Saldus.
– Tu droši vien zini un vari pastāstīt, kas ir bārberšopu kultūra un kā tā radusies?
Pats neesmu pētījis vēsturi, bet esmu dzirdējis, ka pirmsākumi meklējami jau laikā pirms Kristus. Sākotnēji tās bijušas medicīniskas iestādes, tur nolietas asinis, ko uzskatīja par veselīgu lietu. Kādu laiku pat ārā stāvējuši asins trauki, kas vēlāk tika aizliegts, jo tas šķitis barbariski. Tur veica arī ķirurģiskas operācijas, amputēja locekļus, rāva zobus. Vīriešiem tā bija vieta, kur to visu varēja izdarīt – apgriezt matus, izraut zobu un kaut ko izoperēt.
Vēlāk tas kļuva par tādu kā vīriešu klubiņu, vietu, kur visi bija draugi. Tur varēja satikties arī ienaidnieki, taču viņi nedrīkstēja konfliktēt, tikai izejot ārā, varēja viens otram pa muti sadot. Bārberšops bija vieta, kur visas nebūšanas un nepatika citam pret citu izgaisa. Bārberšopu kultūra, ko pazīstam mūsdienās, nāk no Anglijas, viņi to ir pacēluši mazliet citādā līmenī. Pēdējos desmit gados tā strauji izplatījusies arī citur Eiropā. Bārberšopa simbols ir šī lampa. Ja to redzat, tad ziniet, ka tur var ieiet, lai apgrieztu bārdu un matus.
– Mūsdienās tā ir vairāk modes lieta?
Es nezinu, vai modes lieta, taču ir skaidrs, ka tā ir ļoti vajadzīga lieta. Kad pats pirmo reizi aizgāju uz bārberšopu, nevarēju saprast, kā tas iespējams, ka iepriekš nekas tāds nav bijis. Džeki, kas nāk pie manis uz skūšanos, kuras laikā es dzenu bārdu ar nazi, teic, ka tā ir kā spa procedūra. Kāds kungs, kuram ir septiņdesmit gadu, atzina, ka viņš nekad mūžā nav tik labi juties. Viņam bija smaids sejā, kad piecēlās un gāja ārā. Ja arī tā ir modes lieta, tā nekur nepazudīs.
– Bārberšopu attīstība droši vien ir saistīta ar hipsteru kultūru, kuras ietekmē vīrieši pastiprināti sāka audzēt bārdas.
Jā, parādījās bārdas, bet nebija, kas tās kopj. Tas noteikti bija grūdiens tam visam. Kaut gan tagad bārdas sāk iziet no modes, bet bārberšopi nekur nepazudīs. Bārda kādam ir un kādam nav modes lieta. Tagad Dobelē ļoti daudzi sākuši audzēt bārdas, jo iepriekš viņiem vienkārši nebija, kur to sakopt. Ir pat džeki, kuriem sievas liek audzēt bārdu. Bet ir arī otrādi – ir sievas, kas liek bārdas dzīt nost. Īstenībā sievām ir liela ietekme uz vīriem. Parasti es vīrietim beigās pajautāju, kā viņš jūtas, patīk vai nepatīk. Bieži viņi atbild – aiziešu mājās, tad jau redzēs, ko sieva teiks.
– Vai bārberšopa lampai ir kāda simboliska nozīme?
Es neesmu tik dziļi pētījis, negribu samelot, bet, cik atceros, tās krāsas nāk no laikiem, kad nolēja asinis, sarkanā un zilā simbolizē arteriālās un venozās asinis. Informācija atšķiras, bet esmu atradis, ka tās simbolizē asinsriti. Tā bija vieta, kur cilvēki nāca attīrīt organismu. Lampai būtu jābūt ārpusē, lai no ielas to var redzēt, bet es drošības dēļ esmu atstājis to telpās.
– Vīriešu spa kultūrai piestāv arī kvalitatīva kafija un alkoholisks dzēriens?
Jā, bērniem ir sulas, pirms tam ņēmu kolu, bet sapratu, ka nevajag jauniešus ar cukuru barot. Savukārt pieaugušajiem ir alus un dažādu grupu viskiji, ir vienkāršais gals un arī astoņpadsmitgadīgs viskijs. Kungiem es aptuveni pēc skata varu noteikt, ar kādu dzērienu pacienāt. Esmu pārņēmis šo tradīciju no citiem bārbešopiem, jo tā notiek visur. Bet nav jau arī tā, ka cilvēki šeit ļoti dzertu alkoholu, lielākajai daļai ir jāstūrē. Ja nenāktu jaunieši un bērni, man noteikti būtu arī cigāru stūrītis. Bet mums ir vasaras plāni, iespējams, pievienosim terasīti, tad varbūt varēs citādāk.
– Uzskats, ka bārberšops ir vīriešu teritorija un sievietes te netiek ielaistas, ir tiesa vai tas tomēr ir pārspīlēti?
Pie mums sievietes nāk iekšā, es nekad nevienu nedzenu ārā. Atklāšanas dienā kāda radiniece iesēdās krēslā, tad gan teicu, ka tā noteikti ir pirmā un pēdējā reize, kad tur sēž sieviete. Bet nākt iekšā noteikti var, tas mani galīgi netraucē. Parasti sievietes ierodas līdzi bērniem, un arī sestdienās mums ir savas ballītes, kuras var apmeklēt visi. Zinu, ka ir bārberšopi, kur sievietēm strikti nav atļauts ienākt. Man šķiet, ka tas tomēr ir pārspīlēti un te veidojas arī pretruna, jo lielā daļā bārberšopu vismaz puse frizieru ir sievietes.
Sievietēm vienkārši ir ļoti liela ietekme uz vīriešiem. Piemēram, atnāk puisis, viņš varbūt pats zina, ko grib, bet, kad es jautāju, kā darām, viņš skatās pār plecu uz mammu. Un tad man jājautā mammai – labi, kā griezīsim? Vīriem, domāju, mājās jau viss iepriekš ir pateikts. Ir gadījumi, kad iesaku uzaudzēt bārdu, bet vīrietis atbild, ka nevar, jo sievai ļoti nepatīk.
– Zinu, ka pats nemaz neesi dobelnieks. Kāds ir tavs stāsts, kā tiki līdz šai vietai?
Esmu liepājnieks, pirms nepilniem astoņiem gadiem atbraucu uz Dobeli. Pirms tam biju padzīvojis Holandē trīs gadus un, pārcēlies uz Latviju, vēlējos nokārtot tiesības. Man tajā laikā raksturs nebija tas stiprākais, un es domāju, ka Liepājā tiesību kārtošana varētu ievilkties, jo apkārt būs draugi, kas sen nav satikti. Zināju divus džekus no Dobeles, tādēļ paliku pie viņiem un sāku kārtot tiesības. Te iepazinos ar meiteni, nu jau savu sievu un bērnu māti, un tā es te esmu ieprecējies.
Kādu periodu esam padzīvojuši Rīgā, kur sāku iet uz bārberšopiem, un man iepatikās tā kultūra, atmosfēra un vide. Bija aizvien grūtāk aiziet uz parasto frizētavu. Sēdi tur tāds nelaimīgs, nevari parunāt par močiem, mašīnām un medībām, neviens tev alu un viskiju nepiedāvā. Kad pārcēlāmies uz Dobeli, matus griezt braucu uz Liepāju.
– Un tad tu nolēmi atvērt savu bārberšopu Dobelē?
Jā, tā lēnām radās ideja par bārberšopu šeit. Es gribēju atvērt jau pirms gada, bet tad parunājos ar dobelniekiem, kas bija diezgan pesimistiski noskaņoti – tas nevienam nav vajadzīgs, kas te vispār nāks un tā tālāk. Sāku šaubīties un atmetu to domu uz kādu laiku. Taču tad vasarā ļoti spontāni aizgāju no darba, jo mani tas darīja nelaimīgu, man vairs nepatika tas, ko darīju.
Nozīme šajā stāstā ir arī tam, ka mums ar sievu ļoti patīk braukt uz Liepāju un patīk tur palikt. Katru reizi dodamies mājās ar skumjām acīs un domājam, ka varbūt tomēr jāpārceļas uz Liepāju pavisam. Vasarā ar sievu aprunājāmies, ka mēģināsim atvērt bārberšopu Dobelē, bet, ja nesanāks, tad sakrāmēsim koferus un brauksim beidzot uz Liepāju.
Tas bija tāds stimuls, ka nav daudz ko zaudēt, dzīvojam tikai vienu reizi, mēģināsim. Čomi, kas strādāja Liepājas bārberšopā, pieņēma mani apmācībā, un divus mēnešus pie viņiem mācījos un paralēli remontēju šo telpu. Tā tas radās, un tagad esam tik tālu, ka darba pietiek, cilvēki atgriežas piekto un sesto reizi. Forši ir zināt, ka dari visu pareizi, jo cilvēki atgriežas.
Īsumā mūsu stāsts ir tāds, ka ļoti gribējām tikt dzīvot uz Liepāju, tāpēc atvērām bārberšopu Dobelē.
– Tavi klienti ir tikai dobelnieki, vai brauc vīrieši arī no Jelgavas?
Ir vairāki pastāvīgi jelgavnieki, brauc arī no novada, Auces un pat no Rīgas un Saldus. Nesen bija viens puisis no Jelgavas, kurš novērtēja, ka Dobele pēdējos gados ir ļoti izmainījusies. Viņš kādreiz mācījies šeit ģimnāzijā un tagad bija priecīgs redzēt tādas vietas kā kafejnīca “Māsa”, “Velo bode”, mūzikas skola un promenāde. Pilsētā ir aizvien vairāk neordināru ideju, un, cerams, te atgriezīsies jaunie cilvēki. Liepājā ir daudz cilvēku, kas spēj kreatīvi domāt, un tas pievelk kā magnēts. Tādēļ ir jāmēģina ko līdzīgu radīt arī šeit, Dobelē.
– Kā tu raksturo vīriešus, kas nāk uz barberšopu?
Tie ir labāk situēti cilvēki, kuriem ir augstākas prasības pret sevi un dzīvi. Viņi saprot, ka šī nav vieta, kur vienkārši apgriež matus un nav pat runa par to alkohola glāzi. Tā ir stunda, ko vīrietis velta sev vidē, kas viņam ir patīkama un relaksējoša.
Daudziem ir grūti pārkāpt pāri saviem ieradumiem, viņi varbūt baidās no pārmaiņām. Piemēram, ir vīrietis, kura dēli nāk šeit griezt matus, un kādā reizē atnāca arī viņš pats. Kad devās prom, teica, ka ir priecīgs, ka puikas viņu atvilka uz šejieni, jo tās bijušas ļoti pozitīvas pārmaiņas.
Cilvēkiem interese ir pietiekami liela. Šobrīd meklēju sev palīgu, ceru atrast kādu puisi, kurš gribētu kļūt par vīriešu frizieri.
– Minēji, kas sestdienās te notiek pasākumi.
Esmu radījis saviem draugiem un paziņām tādu vidi, kur viņi var labi pavadīt laiku. Sestdienās mēs izvelkam novusa galdu, pieslēdzam “PlayStation”, mums ir tāds džeku vakars. Protams, var pievienoties arī dāmas. Mēs pasēžam, parunājamies, esmu priecīgs, ka izdevies radīt vidi, kur vīriem patīk atnākt.
– Kas tevi pašu iedvesmo?
Droši vien klišejiski izklausīsies, bet tā ir sieva un bērni, tas daudz dod. Kad viņu vēl nebija, man īsti nebija rakstura, biju tāds nedaudz pazudis. Tagad esmu piezemējies, sāku domāt par dzīvi un to, ka lietas jādara ar kaut kādu noteiktu mērķi. Jā, mani iedvesmo sieva, bērni, draugi, forši un pozitīvi cilvēki apkārt.
