Asociatīvajā ķēdē aiz vārdiem Jelgava, deviņdesmitie, metāls diezgan ātri var nokļūt līdz “Huskvarn” un, protams, Urbix jeb īstajā vārdā Normundam Štefenhagenam. 2020. gadā viņš joprojām ir jelgavnieks, galdnieks un mūziķis, kura dzīvē gandarījums un vilšanās iet roku rokā. Taču mūzika viņam vairs nav pašizpausme, drīzāk misijas apziņa un vēlme godināt latviešu strēlniekus.
– Kāda ir tava deviņdesmito gadu atmiņu esence?
Man liekas, ka mēs bijām daudz brīvāki nekā tagad. Zināmā mērā bijām atkarīgi no vecākiem, bet, no otras puses, brīvāki. Mēs vēl nedzīvojām stereotipos, ka visam ir jābūt tā vai šitā, ka ir jāiekļaujas kaut kādos priekšrakstos. Deviņdesmitajos tam tik stigri nesekojām. Jā, mēs daudz kļūdījāmies, bet arī pārāk nenosodījām cits citu, nepārmetām. Liekas, ka mēs kaut kā labāk satikām, bijām mazāk agresīvi. Pat ja sadalījām sevi subkultūrās – panki, metālisti, plikgalvainie –, pat ja izkāvāmies, iekšēji mums nebija tāda naida vienam pret otru, kāds cilvēkos ir tagad.
Es joprojām esmu mūzikā, kas palīdz dzīvot mazliet tādam, kāds biju toreiz. Tā rokmūzika ir viena riebīga inde (smejas), es mēģināju izkāpt, bet man līdz galam nesanāca.
– Jā, atceros, ka 2015. gadā “Huskvarn” nosvinēja apaļu jubileju un beidza savu pastāvēšanu.
Bet tad parādījās spēki, kas ievilka atpakaļ, turklāt tik filigrānā veidā, neko ļaunu nedomājot. Mēs ar “Husīti” jau bijām 25 gadus nospēlējuši, jutām, ka laikam progresa vairāk nebūs. Gribējās no subjektivitātes pāriet objektivitātē un uztaisīt foršus svētkus sev un pārējiem draugiem. Var teikt, ka mums tas sanāca.
Un tad vajadzēja uzrasties Uģim Treidem no folkloras kopas “Vilki” un paaicināt mūs ieskaņot skaņdarbu viņu albumam ar latviešu karavīru dziesmām smagajās versijās. Mēs uztaisījām vienu dziesmu, kas iepatikās ne tikai “Vilkiem”, bet arī mums pašiem. Tā, sākot no 2015. gada, lēnā garā kāpinājām sevī spēkus, domas un idejas par to, ko darīt tālāk. Tā aizgājām līdz latviešu strēlniecībai, un izrādījās, ka tas ir sasodīti interesanti un tuvi.
– Kas tevi uzrunā strēlnieku dziesmās?
Tā ir tēma, kas būs aktuāla vienmēr, – par saliedētību un vienotību. Patiesībā mērķis jau bija viens – mēs gribējām dzīvot savā valstī un lai tie kakla kungi traucē vismaz mazāk. Šodien daudz ko esam aizmirsuši, liecības plok. Tie bija parasti cilvēki – galdnieki, skolotāji, dzejnieki, protams, arī militāristi, kas saslēdzās kopā. Pateicoties viņiem, arī mēs te tagad varam sēdēt.
Ar čaļiem sapratām, ka mums ir jāgodina tie vīri nepolitiskā variantā. Tādēļ ar Juri Šenbergu, Agri Siksnu, Uģi Jaunslavieti, Andreju Mingačovu un Mārtiņu Jansonu joprojām esam ne tikai draugi, bet arī grupas “Urbix” kolēģi. Šogad, kad pāries tā pandēmija un atsāksies daudzmaz saprātīga dzīve, būs arī diska “Laika dzeloņdrātīs” atklāšana un koncerti.
– Priecājos dzirdēt! Tas noteikti ir vērtīgs projekts.
Mēs gribam iedvesmot jauniešus un arī paši sevi. Domājam, ka tiksim pāri visādiem nelabvēlīgiem spēkiem un mēģināsim saglabāt to, kam ticējām deviņdesmitajos.
Ik pa laikam rodas mazliet tāda vilšanās. It kā tu esi pieaudzis vīrietis, ģimenes cilvēks ar savu biznesu un vietu sabiedrībā. Ir tā saucamā stabilitāte, bet tai līdzi nāk arī neliela vilšanās par to, ka kaut kas tomēr nav izdarīts. Nav apmierinātības, jo kaut ko varēji izdarīt labāk, varēji palīdzēt. Liekas, ir palaists garām kas būtisks.
Tāpēc mēs atkal spēlējam un muzicējam. Protestējam, jo gribam būt cilvēki, nevis zombiji. Negribam būt attālināti, gribam būt ļoti “ciešināti”, socializēties, bučoties, apskauties, iedzert, padancot un paārdīties.
– Par ko tieši tev ir vilšanās?
Ir vairākas lietas. Piemēram, par saviem vecākiem, pēc tēva nāves es paņēmu atpakaļ viņa uzvārdu, kuru padomju laikā viņam vajadzēja slēpt. Kad sāc rakt dzimtas koku, izrādās, tam uzvārdam ir zināma vēsture. Bet tas ir noticis tad, kad man vairs nav vecāku un nav kam pajautāt. Es esmu pazaudējis daudzas detaļas tādēļ, ka biju jaunāks un man bija citas intereses. Tas ir tas attālinātais moments, kad mēs nekomunicējam savā starpā, bērni nerunā ar vecākiem par svarīgām lietām, bet agri vai vēlu vecāku vairs nebūs. Ja cilvēks nezina savu individuālo būtību, ir viegli pazust.
– Kas jādara, lai nepazustu?
Kā minimums, startā ir kaut kas jāzina par sevi, lai varētu spriest par citiem. Ja tā nav, tad tu vari darīt lietas, kas varbūt vispār nemaz nav jādara. Tik daudz cilvēku strādā darbu, ko neieredz, tikai tāpēc, lai nopelnītu un nomaksātu kredītus.
– Vai tāpēc, ka esam gribējuši tik ļoti atbilst kādiem ārējiem priekšstatiem, esam aizmirsuši savu patieso identitāti?
Un esam sašķēlušies. Dzenoties pakaļ kaut kam citu uzliktam, esam pazaudējuši sevi, romantiku, mēs neprotam atpūsties. Liela daļa cilvēku vispār neprot atpūsties bez alkohola, nespēj koncentrēties un noklausīties vienu dziesmu.
– Vai tolaik mēs bijām autentiskāki un tuvāk savai būtībai?
Iespējams. Skatoties filmas “Jelgava 94” sākumu, mani nepamet sajūta, kā es tajā pilsētā esmu izdzīvojis? Tik tumšas krāsas, bet, laikam jau esot tādā vidē, tu to pieņem un nejūti. Mēs dzīvojām tādās savās mazās komūniņās. Piemēram, gājām ar draugiem caur Raiņa parku, mums bija ādas jakas, apsistas ar kniedēm, žvadzēja ķēdes, un pretim soļo čigāni – o, skat, kādi bruņinieki nāk! Tās bija tādas smieklīgas lietas.
Nevaru atcerēties, kas slikts bija. Varbūt tad, kad vienu brīdi tika atslēgta apkure pilsētā, talonu laiks, repšiki, bet mēs jau bijām jauni un diezgan viegli tikām tam pāri.
Nezinu, varbūt izklausās banāli, bet es vienmēr esmu mīlējis Jelgavu ar visiem tās tikumiem un netikumiem. Ar plikgalvainajiem urlām, pankiem, hulīšiem, bomžiem un dzērājiem, meitenēm un mentiem, kas tolaik nevienu vārdu latviski neprata runāt.
– Un metālu.
Protams, metālu. Sanāca tā, ka mēs ar “Husīti” bijām pirmā letiņu “thrash metal” brigāde Latvijā. Dažu gadu laikā strauji progresējām un kļuvām populāri, koncertējām praktiski visur – pagrīdē un lielākajos Latvijas pop- un rokfestivālos, viesojāmies arī Maskavā un sākām paši nodarboties ar dažādu pasākumu organizēšanu.
Grupa “Prāta vētra” mani savos pirmsākumos aicināja kā vienu no skatuves šovmeņiem. Tā nu metālists Urbix ar smēķi zobos tur sita tamburīnu. Tolaik sadraudzējāmies teju ar visiem mūzikas cilvēkiem Latvijā. Laiks gāja, un, kamēr valstī notika “prihvatizācija” un vēl visādi procesi, mēs briedām, bet arī lūzām un mainījāmies. Sākām kļūt vecāki un sekot tiem sasodītajiem priekšstatiem. Kaut ko piemeta arī vecāki, sakot, redz, tas jau sasniedzis to, tas apprecējies, tas labā darbā, tikai tu te vazājies riņķī, nekādas jēgas nav.
Tuvāk divtūkstošajam ar grupu sākām jaunus meklējumus, paeksperimentējām elektroniskās mūzikas laukā. Tas ieviesa korekcijas arī vizuālajā tēlā, tur nāca talkā draudzene Evita Mīļā. Bija daži modes un mūzikas šovu kopprojekti. Tad kādā “sieviešu klubiņā pie Anitas” satiku savu nākamo sievu Ditu, ar kuru joprojām kopā izzinām un “ēdam” dzīvi.
– Tev pašam tagad ir savi jaunieši un tu esi vecāka lomā. Vai vari izvērtēt paaudžu konfliktus? Tie ir tie paši, kas bija mums, vai ir kas citādāks?
Ir citādāk. Es nezinu par visiem, bet man šķiet, mums ir grūtāk ar pusaudžiem, nekā tas bija kādreiz. Mentāli esam kaut kā pārāk tālu atrāvušies viens no otra. Tā distance ir pārāk liela, pat esot vienā telpā. Kādreiz mēs daudz ko centāmies darīt kopā, bet tagad vairāk katrs ir par sevi.
– Bet varbūt tas ir tas pats konflikts, tikai mēs gājām dauzīties ārā, prom no acīm, bet viņi sēž iekšā?
Jā, var jau būt, mēs gājām ārā fiziski, viņi iet “ārā telefonos”. Latvietim, protams, ir svarīga tā sava vienatne, jo tajā mēs kaut ko radām. Bet tas nenozīmē, ka mums vajag ilgi pastāvēt pa vienam.
Tie ceļi jau paši krustojas. Mēs pienākam reizēm pie kaut kādiem krustojumiem, un kā tajā pasakā ir jāsaprot, uz kuru pusi iet – taisni, pa labi vai kreisi. Ja tu esi viens, labi, tu pieņem lēmumu un ej, bet ja jau esi saaudzis kopā ar citiem cilvēkiem un viedokļi atšķiras? Lēmums it kā tiek pieņemts, bet tā neapmierinātība proporcionāli sadalās visos cilvēkos. Neviens nav līdz galam apmierināts.
Es nevaru palikt mierā, ja jūtu, ka kaut kas nav kārtībā, ne man, ne citiem. Un tas nav tikai traka metālista izrūcošs protests.
– Bet kājas jau noteikti no turienes aug.
Un kā vēl! Ar to it kā var samierināties un dzīvot, bet tā nav īsti forša sajūta. Es esmu straujš pēc dabas, man patīk pieņemt lēmumus, ja kāda tēma ir “pacēlusies”, tad tā ir jāsakārto.
Pirms sešiem gadiem sieva mani iepazīstināja ar jogu. Kaut ko pa šo laiku esmu sapratis. Mācos izturēties tā, lai citiem nebūtu par nastu un smagumu. Man tas liekas svarīgs uzdevums – spēt otram nebūt par apgrūtinājumu. Un tas ir diezgan sarežģīti. (Smejas.)
Man ir prieks, ka spēju nesmēķēt jau 12 gadu, kaut arī agrāk biju ļoti kvēls smēķētājs. Spēju nelietot alkoholu septiņus gadus, un nekas, izrādās, var dzīvot un baigi labi justies. Man ir gandarījums par to, ka gandrīz jebkurā brīdī varu nostāties uz galvas un noturēties minūti, varbūt divas. Bērnībā un jaunībā es to nekādi nevarēju. Ir tādas labas lietas.
– Joprojām nodarbojies ar jogu?
Mazliet. Jogā joprojām esmu pirmajā pakāpē ar plus. Spēju nodarboties ar fiziskiem vingrojumiem, kas sniedz fizisko veselību un labsajūtu. Tas pozitīvi atsaucas arī uz citiem cilvēkiem, jo es spēju būt možs, komunicēt un adekvāti rīkoties, pieņemt lēmumu vai palīdzēt. Tas ir liels pluss. Bet garīgā tematikā un filozofiskā plāksnē es no tā nolecu nost, jo savas straujās dabas dēļ būtu tajā pārāk dziļi iekšā. Tas novestu pie tā, ka zaudētu interesi par daudz ko, varbūt pat neatgriezeniski. Joga – tā ir pārpasaulīga lieta, nav manos spēkos to izskaidrot.
Esmu sācis vēl vienu interesantu lietu, un tās ir aukstās peldes. Pirms pāris gadiem 19. janvārī Latgalē bija sabraukuši līdzīgi domājoši cilvēki. Es toreiz neticēju, ka skaidrā prātā iešu ledainā ūdenī. Bet man sirds neapstājās un viss bija normāli. Lielāks izaicinājums bija pamēģināt to arī nākamajā dienā. Tagad jau ceturto gadu ar sievu cenšamies to darīt vismaz reizi nedēļā. Peldes ir ļoti labas no veselības viedokļa, pirms tam tik jāpaelpo un jāuzsildās. Arī galva sāk labāk strādāt. Mūsdienās pārsteidzoši daudz cilvēku ar to nodarbojas. Var jau būt, ka tā ir mode, bet, ja mode ir tāda, tad tas ir superīgi! Par tādām modēm es stāvu un krītu.
– Vēl nedaudz atpakaļ pie mūzikas. Vai saskati kādu atšķirība muzicēšanā toreiz un tagad?
Arī deviņdesmitajos es strādāju un paralēli muzicēju. Vienmēr jutu mijiedarbību ar publiku un vidi, kurā esmu, būtībā mani tas ļoti apmierināja, jutos organiski. Agrāk varējām diezgan brīvi uztaisīt dziesmu, principā jebko, kas ienāca prātā, saliekot sakārtotā harmonijā, varējām to pasniegt citiem cilvēkiem. Tagad tev, mīļais cilvēk, ir jānopūlas konkrētām grupām, ierēķinot, ka tev jābūt interesantam medijiem, tādiem klausītājiem, šitādiem, tādām vecuma grupām un kategorijām. Sākas skaitļošana, pikseļi uz armijnieku krekliem. Tā skaitļošana paņem daudz ko no patiesā radošuma. Un diezgan bailīgi ir arī tas, ka cilvēka emocionālais, mentālais un radošais stāvoklis tiek kalkulēts un izskaitļots.
– Bet tu taču neesi no tā atkarīgs. Strādā galdniecībā un taisi mūziku tādu, kādu vēlies! Vienalga, ko citi domā, taisi, kādu gribi.
Ne gluži. Runājot par strēlniecīgo tēmu, mums ir jārespektē dziesmu autori un cilvēki, kas tās dziedāja, kā vārdā un ar kādu mērķi. Tas ir jāpasniedz adekvāti. Te jau mēs runājam par misiju, tā vairs nav pašizpaušanās.
– Ar vecumu rodas misijas apziņa?
Arī. Bet tas ir arī mazliet aicinājums, es tur jūtu tuvību. Metāls, no kā man tās kājas aug, jau arī ierobežoja. Tolaik metālistam bija jāatbilst priekšstatam – jābūt gariem matiem, ādas jakās, obligāti jādzer un jāpīpē. Tas bija tā laika rāmis, bet mēs tajā labi jutāmies, pieņēmām noteikumus. Un cilvēki arī zināja, ka tie ir metālisti.
Saku, ka man ir vilšanās, bet tā varbūt pat nav nekāda problēma, vienkārši tāda pārejoša vibrācija, jo man ir arī ļoti daudz gandarījuma.
Gandarījums un vilšanās iet roku rokā. Bijām gandarīti, kad piedzīvojām Latvijas neatkarību, daudzu gadiem loloto brīnumaino sapni! Taču līdzi nāca arī vilšanās par to, ka esam līdzatbildīgi par esošo, ka tik daudz ļāvām nesodīti zagt, kampt un izpostīt. Bet viss plūst un mainās. Ticu, ka Latvija ir un būs izdevusies valsts ar neticamu veiksmes stāstu par cilvēkiem, kas to veidoja un joprojām veido.
– Man šķiet, ka neapmierinātība un vilšanās sajūta ir iekšējais urdulis, kas radošam cilvēkam neļauj sēdēt dīvānā un sarunāties ar televizoru. Vajag celties, iet un darīt jaunas lietas.
Tā ir, un zini, kas vēl ir interesanti? Tas, ka mēs satiekam tos cilvēkus, kas jāsatiek. Un neapzināti varam būt cits citam misija. Piemēram, kāds, lasot šo interviju, atcerēsies sevi tajā laikā, un tad būs zvans vecam draugam, varbūt dzims kāda ideja.
Man ir svarīgi zināt, ka varu palīdzēt cilvēkiem. Domāju, ar strēlniecības projektu es palīdzēšu kādam, kuram, piemēram, ir kauns par Latviju, vai kādam, kas jūtas nenovērtēts. Atnāks uz koncertu kāds, kurš kādreiz uz mūsu smagajiem koncertiem nenāca, viņš socializēsies, atstās dažu eirīti “Balerjiai”, atbalstīs mazo uzņēmēju un pilsētu. Kopumā jau labo lietu ir vairāk nekā slikto. Ja ir veselība, ja spējam smaidīt un esam daudzmaz saprātīgi domājoši, tas ir diezgan patīkami.
