Pēkšņā simt gadu pasaulē nepiedzīvota pandēmija un 12. martā arī Latvijā izsludinātais ārkārtas stāvoklis, kas prasa pieņemt jaunus dzīves noteikumus, vedina pārdomāt savu esību. Literatūras un filozofijas interneta žurnāls “Punctum” kopā ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtu ir aicinājis cilvēkus pierakstīt šajā laikā izjusto un pārdzīvoto, galu galā sekmēt to, ka pārmaiņas vēršas uz ko pieņemamu vai pat labu.
Atsaucoties uz šo filozofu un literatūras pētnieku ierosmi, vairāki pazīstami kultūras darbinieki ir sākuši rakstīt pandēmijas laika “mājās sēdēšanas” dienasgrāmatas. Tad man ienāca prātā rakstīt nevis dienas, bet varbūt nedēļas vai cita laika perioda “grāmatu”, un tas reizē varētu būt apraksts par Jelgavas veco tirgu. Pirms mazliet vairāk nekā mēneša, 12. martā, “Ziņas” rakstīja par visai problemātisko ugunsdrošības stāvokli Jelgavas tirgū. Toreiz jaunais tirgus direktors Andris Vaišļa skaidroja, ka vecajā tirgū ieguldīt vairs nav vērts, jo pēc desmit mēnešiem taču gaidāma pārcelšanās uz jauno, “Ziņās” vairākkārt aprakstīto vietu dzelzceļa stacijas rajonā. Tika publicēts arī tas, ka vecā tirgus daļa, kas agrāk piederēja pašvaldībai, ir jau pārdota SIA “Kulk”, kurš agrāko tirgus paviljonu vietā plāno būvēt skaistu daudzdzīvokļu māju ar skatu uz Driksu. Varētu domāt, ka Jelgavas vecā tirgus dienas ir skaitītas. Vai pandēmija ietekmēs arī šo plānu? Vai vispirms normālībā atgriezīsies pilsētas dzīve vai arī tiks nojaukti vecā tirgus paviljoni? Mēdz teikt: dzīvosim – redzēsim! Pagaidām vecais tirgus ir pandēmijas liecinieks. Kopš 28. marta, apmeklējot tirgu un arī citas sabiedriskās vietas, uzlieku sejas masku.
28. marts
Nopirku žurnālu “Rīgas Laiks” (viens no 2019. gada numuriem), bet mājās nepaspēju apskatīt, kad tas jau no mājas pazuda (skāde 20 centu). Nopirku arī divdesmit kilogramu (normāls svars velosipēda bagāžniekam) kartupeļu, šķiet, no Svētes pagasta. Trīs kilogramus reņģu, kurām speciāli pakaļ braucu uz tirgu otrreiz, jo preci pieveda tikai desmitos. Kā parasti malto gaļu: “Lūdzu, nosveriet man par pieciem eiro!” Un trīs kilogramus burkānu.
Vienmēr laipnā gaļas pārdevēja ar mani, maskā tērptu, lāgā negribēja runāt. Šķiet, tobrīd biju vienīgais visā tirgū tādā izskatā. Divas pusaudzes zivju paviljona stūrī, šķiet, par mani klusi ķiķināja. Ar pirkstu jau nerādīja, bet tas varēja būt par manu sejas masku.
Uzrunāju divas tantītes, lakatiņš galvā, ap astoņdesmit. Viena atspiedusies pret staiguļa ratiņiem, otra – staltāka. Abas satikušās laipni sarunājās. Vienu pazinu, viņa pirms gadiem piecpadsmit divdesmit strādāja auto rezerves daļu veikaliņā. Šķiet, arī viņa mani pazina un teica, ka nevar nenākt uz tirgu pēc piena. Piena produktus taču nevar iepirkt ilgam laikam uz priekšu. Abas smējās, ka esot tik ātras, ka vīruss viņas nepanāks.
4. aprīlis
Nopirku grāmatu – aktrises Merilinas Monro vēstules Romas pāvestam Jānim XXIII (0,50 eiro), ierūsējušu konservu attaisāmo (viens eiro), pāris kilogramu burkānu un lokus (par trim eiro), desas gabalu un atkal malto gaļu par pieciem eiro. Tad vēl arī pētersīļu un diļļu sēklas (kopā nepilns eiro) un garenu plastmasas kasti (3,25 eiro), kur tās iesēt (9. aprīlī tas tika izdarīts). Gaļas pārdevēja ar mani laipni runāja. Redzēju vēl divus cilvēkus maskās. Tās, šķiet, bija rūpnieciski ražotas. Manējā ir šuvējmeistares Ligitas Brizgas darbs.
Brigitas kundzei, kas naski tirgo dārzeņus, ieminējos, ka arī viņai varētu pagādāt sejas masku, kāda ir man. Nē, viņai nevajagot. Slimība ķerot veselībā švakos (domājams, tādus kā 99 gadus vecā rīdziniece, kas parādās statistikā kā pirmais šīs slimības upuris). Brigita man iestāstīja, kādas pētersīļu sēklas jāpērk. Proti, tās ir divējādas – atkarībā no tā, audzē saknes vai lakstus.
Piezīmēju, ka krāmu tirgū Viktors par septiņiem eiro tirgo Valmierā ražotu degvielas kannu. Pirms gadiem piecpadsmit, kad pasaulē milzu piekrišanu guva somu mobilie telefoni “Nokia”, Latvijā aktuāls kļuva jautājums – kas varētu būt Latvijas “Nokia”? Ko mēs varētu ražot tādu, ko pasaulē pērk, pērk un pērk? Turklāt izgatavotajam produktam, līdzīgi somu mobilajam telefonam, vajadzētu būtu ar augstu pievienoto vērtību. Tur neder kokmateriāli vai labības graudi, kas mūsdienās ir Latvijas lielākā eksportprece. Neviļus kā viens no veiksmes stāstiem ienāk prātā drošā, parocīgā benzīnkanna, ko ražo Valmierā ugunsdzēšamo aparātu rūpnīcā. Eksportspējīgs 1959. gada modelis.
Turpat krāmu tirgū plašā izvēlē piedāvāja jaunus velosipēdus. Klāt sezona, turklāt, ar velosipēdu braucot, vienkāršāk ievērot prasīto distanci starp līdzcilvēkiem – divus metrus.
Vēl bija kāds, vismaz laiku nemanīts, moments – pa tirgus galveno eju nogāja viens agresīvais. Skaļi runāja, ka kāds sen nav dabūjis pa muti. Desmit sekundes vēlāk ieraudzīju vīru, ar kuru agresīvais bija sabāries. Lādzīgs, šķiet, strādāja lauku skolā par kurinātāju. Viņam arī bija, ko teikt, taču, nez kur sācies, konflikts noplaka.
Labsirdīgi ņirdzot, krāmu tirgū mani uzrunāja Oļģerts. Pirms vairākiem gadiem viņš te remontēja velosipēdus. Reiz, kaut ko ritenim labojot, Oļģerts stāstīja, ka studējis Veterinārmedicīnas fakultātē. Norādot uz manu sejas masku, viņš iesmēja: “Tu ar’ esi saķēris!” Atbildēju tādā pašā stilā: “Jā, apkārt blandījos un saķēru.” “Tev vajag sēdēt mājās un grāmatu rakstīt!” pamācīja Oļģerts. Valoda vīram bagāta, var just, ka daudz lasījis. Par grāmatām turpinot, jāatzīst, ka, mājās rūpīgāk apskatot tās dienas pirkumu, man nācās atzīt, ka seksīgā kinozvaigzne Merilina Monro un Romas pāvests Jānis XXIII patiesībā nekad nav rakstījuši viens otram vēstules. Tas bija rakstnieces Dorotejas Kīlas-Martini fantāzijas auglis, romāns epistulārajā žanrā. Taču temats par pāvestu pēdējā laikā ir modē. Esmu starp tiem “izredzētajiem”, kas pirms teātru un koncertzāļu aizvēršanās Jaunajā Rīgas teātrī paspēja noskatīties Alvja Hermaņa “Balto helikopteru” – par pāvestu Benediktu XVI, kas pasauli pārsteidza ar atteikšanos no amata un kas ir sveiks vēl šobaltdien.
4. aprīlī zivju paviljons bija slēgts. To paskaidroja uzraksts ar lodīšu pildspalvu platiem burtiem un bez komentāriem. Zivis ēst ir veselīgi (vidējais japānis gadā apēd ap 60 kilogramu zivju, vidējais latvietis – piecreiz mazāk!) Pat mongoļi, kam zivis skaitījās neēdams radījums, ir sākuši pirkt Latvijas šprotes. Degviela kļuvusi lētāka, zvejnieki taču uz kuģa var strādāt kaut cik attālināti (pats studenta gados esmu divas vasaras gājis jūrā kopā ar zvejniekiem). Tiešām neraža, ka to zivju nav ne tirgū, ne, kā bija agrāk, arī jūrā. Vēlāk pašvaldības izdevumā izlasīju, ka zivju paviljons būs slēgts līdz aprīļa beigām. Tātad var cerēt, ka maijā zivis būs.
11. aprīlis
Gara rinda uz naudas izņemšanu pie bankomāta, kas atrodas tirgū pie Uzvaras ielas un Ausekļa ielas stūra. Rindā pieci cilvēki, ietur divus metrus, stāv izretināti, un rinda iznāk gara. Bankomāts ir vieta, kur apdomāt un nereti arī “piespiest bremzi” saviem tēriņiem. Šoreiz epidemioloģiskās drošības dēļ izdomāju, ka jācenšas “bremzēt” citādi, un naudu izņemu vairāk, nekā būtu vajadzīgs šai tirgus reizei. Lai lieku reizi pie bankomāta, kas aplipis ar nezin kādiem mikrobiem, nav jāiet!
Tirgū iesoļoju pa gājēju celiņu no Uzvaras ielas puses, kas atrodas pārdesmit soļu iesāņus “parādes ieejai”, kas ir tuvāk Driksai. Nogājis garām rūpniecības preču būdu rindai, pie kuras dažkārt mēdz tirgot pirtsslotas, tieku pie Natālijas grāmatu galda. ““Rīgas Laika” šoreiz nav,” viņa laipni paskaidro. Nopirku paliekošo vērtību “Latviešu teikas par kalniem” (40 centu) un Elīnas Zālītes “Agro rūsu” krievu valodā. Diemžēl 1970. gadā izdotās grāmatas lapas mazliet nobrūnējušas, taču iesējums kopā turas. Var noderēt par suvenīru tādam cilvēkam, kurš lasa, piemēram, tad, ja atkal aizbraucu uz Jelgavas sadraudzības pilsētu Krievijā Magadānu (2019. un 2016. gadā man turp laimējās aizlidot, par ko arī tapa raksti laikrakstam). No Natālijas bonusā par brīvu ieguvu bukletu ar Jūrmalas skatiem, ko biju tikai paņēmis rokās. Kad gāju tālāk, kāds vīrs ar skaļu balsi un mazliet cemmīgā, krīzei atbilstošā noskaņojumā (izskatījās, ka viņš arī ir šī grāmatu galda pastāvīgais apmeklētājs) Natālijai teica: “Redz, tirgotāju ir mazāk!” Grāmatu pārdevēja iebilda: “Nē!” un norādīja uz puķu stādu tirgotājiem, kas 11. aprīļa sestdienā bija saradušies tuvākajos kaimiņos. Tālāk tirgus rindās krita acīs plašais salātu, loku un diļļu piedāvājums. Svaigas bērzu sulas, burkāni un saknes. Arī kartupeļi, ar vīra spēku sapakoti nelielos maisos, gaidīja savus pircējus. Īsi uzmetot aci, šķita, ka pirms nedēļas divām otro maizi (kartupeļus) pirka vairāk. Nemanīja arī sērkociņu pakas, ko tirgoja pirms divām nedēļām.
Nopirku diļļu buntīti (90 centu). Kad atkal jautāju Brigitas kundzei par sejas masku, viņa pasmaidot noteica, ka “tādu lupatu” tai nevajag. Brigita atzinās, ka šogad ir jubilāre – piecdesmit gadu, kopš sākusi strādāt tirgū. Sākumā tas bijis hobija darbs. Attīstot domu par labas veselības uzturēšanu, kundze pamācīja, ka ir svarīgi vairāk atrasties svaigā gaisā. Viņasprāt, vecie ļaudis daudz dzīvo pa istabu, tādēļ arī metas visādas vainas un cilvēks ātrāk noveco.
Pirms ieiešanas gaļas paviljonā pieslēdzu pie kāda tukša tirgus sola velosipēdu. Turpat blakus tirgojās uzticama izskata vīrs. Likās, ka varbūt nav vērts tērēt laiku slēdzenes piņķerēšanai, taču vīrs ieteica: “Pieslēgt vajag. Tagad krīzes laiks. Drīz sāks zagt visu ko.” Gaļas paviljonā maltā gaļa par pieciem eiro. Atkal nejautāju cenu. Ir jau pārbaudīts, ka tirgū maltā gaļa ir lētāka nekā lielveikalos. Turklāt nekādas vainas.
Krāmu tirgus viņā galā kāds no muguras ņirdzīgi uzsauca: “Mute ciet!” Bet es neatskatījos. Balss šķita tāda mazliet nodzerta. Un tad sekoja tās 11. aprīļa sestdienas lielākais pirkums – Valmierā ugunsdzēšamo aparātu rūpnīcā ražotā benzīnkanna. “Tikai pirms lietošanas paskalojiet! Tur bijis ieliets kaut kas eļļains,” teica laipnais pārdevējs Viktors. Sakarā ar krīzi esmu “bremzējis” daudzus savus izdevumus. Nav plānā ceļojumi un citas jaukas lietas, kas var pagaidīt. Taču šai kannai būtu jāpaliek kā piemiņas zīmei no pandēmijas laika.
Neesmu gan pārliecināts, vai atkal pēc nedēļas, kā parasts, iešu uz tirgu. Varbūt jāiet retāk un tad jāpērk vairāk? Zaļumu šķipsna būs izaugusi iepriekš pirktajā plastmasas kastē uz palodzes. Ar slimībām joku nav. Šķiet, ka pandēmiju ierobežot mums palīdz viensētnieka daba un, cerams, arī latviešu strēlnieku disciplīna. Mājupceļā no tirgus maku atvēru Driksas ielā, kur it bieži kāds vīrs spēlē akordeonu. Kad noliecos, lai instrumenta kastē iemestu monētu, viņš piedāvāja pretī ukraiņu konfektes.
