Mans šīs sestdienas pārgājiens sākas pie Būšnieku ezera Ventspils novadā. Tieku izlaista no automašīnas uz Kolkas ceļa pie ezera un plānoju pa to doties Ovīšu bākas virzienā. Man nav ne jausmas, pēc cik stundām tikšu atkal uzņemta automašīnā, tāpēc nekādus daudz tālākus mērķus neizvirzu. Iemetu aci telefonā un pārliecinos, ka līdz bākai ir aptuveni 17 kilometru garš ceļš – trīs stundas manā rīcībā ir pilnīgi noteikti, tāpēc nolemju, ka līdz turienei jātiek. Pastaigā gar Būšnieku ezeru biju pērnvasar, tāpēc šai vietā nepiestāju. Starp citu, tur ir izbūvēts gājēju un veloceliņš no laivu bāzes Staldzenes ielā līdz Talsu ielai aptuveni trīs kilometru garumā, izveidota 187 metrus gara gājēju laipa un tās galā skatu platforma putnu vērošanai, uz kuras uzstādīti arī soliņi un informatīvā planšete ar Būšnieku ezerā sastopamo ligzdojošo un caurceļojošo putnu attēliem. Veloceliņa posmā uzstādīti informatīvie stendi par dabas liegumu un tajā sastopamo floru un faunu. Aktīvā dzīvesveida piekritējus iepriecina arī veselības taka ar 10 vingrošanas stendiem visām vecuma grupām.
Piejūras dabas baudījums
Taču es turp nedodos, bet gan uzsāku gājienu pa Kolkas ceļu. Sestdienas pirmspusdienā garāmbraucošo transportlīdzekļu nav daudz. Tiesa, gribētos, lai laikapstākļi būtu patīkamāki, bet pārāk nežēlojos, jo varētu būt arī sliktāk. Ir gan paliels vējš, bet brīžam caur mākoņiem izlaužas saules stari, tātad nav tik traki – nelīst un nav krusas. Arī vējš, salīdzinot ar citām šī pavasara dienām, ir pat ciešams.
Pagarš maršruta posms ejams pa šosejas malu, kas, jāatzīst, ir gana vienmuļi. Ikdienā es staigāju gar Zemgales lauksaimniecības zemēm, un šis jau man ir uzskatāms pat par aizraujošu fonu.
Kartē palūkojos, ka no lielā ceļa jāgriežas nost pie Jaunupes, tāpēc, kad parādās norādes uz šo vietu, dodos jūras virzienā pa meža ceļu, pēc tam jāpagriežas vairāk paralēli jūrai, un līdz Ovīšu bākai veicams vēl aptuveni pusceļš pa mežu. Tā ir īsta bauda maņām. Mežiņā vējš gandrīz vairs nav jūtams, arvien biežāk uzspīd saule, vītero putni un smaržo pēc piejūras meža. Meža ceļš ir arī ērti ejams. Pavisam īsta bauda acīm paveras jau salīdzinoši netālu no bākas, kur ceļš izved pie pašas jūras. Mežā parādās zīmes, ka šis ir dabas liegums “Ovīši”. Teritorija izveidota, lai aizsargātu daudzveidīgos piekrastes biotopus un aizsargājamo sugu atradnes. Liegums atrodas Baltijas jūras piekrastē (ap 30 kilometru garā posmā) un ietver gan piekrastes, gan zālāju, mežu un purvu biotopus (kopā 17 ES un 14 Latvijā aizsargājamos biotopus). Raksturīgs vigu–kangaru reljefs – jūras krastam paralēli vaļņi ar sausiem priežu mežiem mijas ar mitrām ieplakām, kurās ir zāļu purvi vai staignāju meži. Apdzīvotajās vietās saglabājušās Kurzemes piekrastes lībiešu ciemiem raksturīgas ēkas un apbūves struktūra; pateicoties kādreizējai lauksaimnieciskajai darbībai, izveidojušies aizsargājami zālāju biotopi.
Pusdienu maizītes Ovīšos
Ovīšu bāka uzskatāma par pirmo vecāko saglabājušos navigācijas būvi Latvijā. Sākotnējā bāka celta 1844. gadā, tagadējā 1905. gadā. 33 metrus augsts, cilindrisks mūra tornis. Balta bākuguns, kas redzama 7,5 jūdzes tālu, iedegas reizi 7,5 sekundēs. Ovīšu bāka atrodas Ventspils novada Tārgales pagastā. Bāka ir 38,5 metrus augsta, un tajā izveidota bāku vēstures ekspozīcija. Tiesa gan, pašlaik pie teritorijas vārtiņiem piestiprināts uzraksts – Slēgts.
Stāvlaukumā blakus bākai novietotas vairākas automašīnas. Acīmredzot arī citi izmanto sestdienu, lai pabraukātu pa Latvijas apskates vietām. Nevienu cilvēku gan nesastopu. Pie bākas īsti neredzu vietu, kur notiesāt savas līdzpaņemtās maizītes un iedzert tēju, tāpēc virzos tālāk Miķeļbākas virzienā, un pārsimts metru tālāk ieraugu tieši kā man novietotu soliņu atpūtas pauzei.
Kamēr ēdu maizītes, ielūkojos arī kartē. Neviens man vēl nezvana, ka jābūt gatavai doties prom, tāpēc izlemju iet vien tālāk. Uz Miķeļbāku “Google Maps” rāda izejamu ceļu pa mežiņu. Ļoti jauki. Ir cerības, ka tas būs līdzīgs jau ietajam. Pie sevis gan nosmaidu, jo ar “Google Maps” rādīto man jau bijis ne viens vien piedzīvojums, kad ceļš, piemēram, izbeidzas kādā lauku saimniecībā. Un, protams, pat balsī iesmejos, kad nemaz ne pēc tik ilga brīža mans skaistais meža ceļš ir pazudis. Attopos tādā kā purvainē un mēģinu vien virzīties uz priekšu. Pēc kāda kilometra blakus pamanu elektrolīniju un turpinu iet pa tās trasi, līdz pēc laiciņa saprotu, ka pārdesmit metru sāņus ir mans pazaudētais ceļš. Taču, ak vai, – prieki nav ilgi. Pēc laiciņa ceļš kā ar nazi nogriezts. Ir tikai variants iet pa kreisi uz jūru vai pa labi mežā. Uz jūru negribas, jo tur pūš auksts vējš, tāpēc izvēlos doties pa labi. Par prieku man pēc kāda laika ceļš atkal aizvirzās aptuveni vajadzīgajā virzienā. Tiesa, saprotu, ka nekādu īpašo iespēju jebkurā brīdī tikt pie jūras vai atgriezties uz Kolkas ceļa nav, jo abās pusēs celiņam ir pamatīgi slapjumi. Vismaz krietnu brīdi pavadu, domājot (vienatnē iešanas priekšrocības – izdomāties var par visu iespējamo un neiespējamo), vai šī varētu būt drīzāk liekņa vai dumbrājs. Atceros, ka vienā jābūt plūstošam ūdenim, otrā – nē. Kurš ir kurš, gan nespēju atcerēties, toties dažus kilometrus ir, ar ko nodarbināt prātu.
Pirmais cilvēks piecās stundās
Šajā dienā iet ir viegli un interesanti (laikam jau tādēļ, ka nedaudz apnikušo Zemgales līdzeno lauku vietā varu baudīt citādu ainavu), esmu pat pārsteigta, kad caur kokiem pamanu ēkas un saprotu, ka esmu nonākusi vietā ar īpatnējo nosaukumu – Lūžņa.
Lūžņa ir sens līvu ciems, kas vēsturiski bijis lībiešu pēdējais apdzīvotais 75 kilometru garā posmā no Kolkas līdz Ventspilij. 1937. gadā tas stiepies četru kilometru garumā un tur bijušas 36 mājas un divas laivu piestātnes. Pēc Otrā pasaules kara Lūžņa atradās pierobežas zonā ar ierobežotu piekļuvi, tādēļ vietējie iedzīvotāji bija spiesti savas mājas pamest. Ciemā bija dislocēti robežsargu postenis, apsardzes punkts un pretgaisa aizsardzības divizions. Mūsdienās Lūžņā pastāvīgo iedzīvotāju esot vien daži.
Izejot cauri Lūžņai, sastopu pirmo cilvēku vairāk nekā piecu stundu laikā un vairāk nekā trīsdesmit kilometru garumā. Kāda sieviete devusies skrējienā pa vietējo ceļu. Nolemju neiet tālāk pa meža ceļu uz Miķeļbāku, jo saprotu, ka tur mani tik vienkārši automašīnā paņemt nevarēs. Turklāt piefiksēju, ka telefonam baterija vairs pārāk ilgi neturēs. Starp citu, dodoties pa šo ceļu pārgājienā, jāatceras, ka mobilā telefona tīkla pārklājums nebūs visur, kur nu vēl pieeja internetam. Nolemju doties atpakaļ uz Kolkas ceļa un iet tiktāl Miķeļbākas virzienā, cik nu sanāks. Tieku panākta aptuveni divus kilometrus pirms galamērķa. Tomēr pie Miķeļbākas, protams, piebraucam. Kopumā šajā dienā nogāju tieši 39 kilometrus.
Miķeļbāka, kuras augstums ir 62 metri, būvēta 1884. gadā un ir augstākā bāka Baltijā. Tajā 56 metru augstumā ir izbūvēts skatu laukums. Bākas sienas agrāk bijušas aptuveni metru biezas, taču tornis izrādījies par smagu kāpu smiltīm, tādēļ laika gaitā arvien sašķiebies.
Bāku senajā lībiešu ciemā, ko agrāk dēvēja par Pizi (latviski nozīmējot kārkla vicu), tomēr nenosauca par Pizes torni, bet gan par Mihailabāku, jo tās uzdevums bija brīdināt jūrniekus no sēkļa ar tādu pašu vārdu. Vēlāk nosaukumu latviskoja – Miķeļbāka, arī Miķeļtornis.
Lai bākā uzkāptu, nepieciešams diezgan papūlēties, jo kāpnes ir ar dažādiem pakāpieniem – brīžam stāvākas, brīžam lēzenākas. Bāka gan apskatei nav pieejama.
Turpat blakus atrodas arī Miķeļtorņa (Pizes) baznīca, kas uzcelta no sarkanajiem ķieģeļiem 1883. gadā vecās luterāņu guļbūves celtnes vietā. Iekšējā apdarē redzami seni ornamenti, iespējams, ar dziļāku jēgu. 1963.–1989. gadā, kad draudze nedarbojās, ēkā bijis pionieru nometnes klubs.
Kopumā secinu, ka šis ir viens izdevies pārgājiens. Ļoti gribētos drīzumā izbaudīt vēl kaut ko līdzīgu, galu galā Latvijā ir tik daudz skaistu vietu, pa kurām doties nesteidzīgās ekskursijās kājām.
