LFK Autobiogrāfiju krājums sadarbībā ar interneta žurnālu “Punctum” martā aizsāka projektu “Pandēmijas dienasgrāmatas”. Šobrīd iniciatīvai pievienojusies teātra vietne “Kroders”, kā arī LU literatūras un kritikas portāls “Ubi Sunt”. Projekta mērķis ir privātu dienasgrāmatu formātā dokumentēt laiku, kad pasaule piedzīvo “Covid-19”.
Latviešu folkloras krātuvē jau ir autobiogrāfiju krājumi, kur tiek krātas dienasgrāmatas, dzīvesstāsti un rakstītas atmiņas, kas lieti noder, pētot kādu noteiktu vēsturisko posmu. Arī šis laiks kādreiz būs izpētes vērts, tādēļ ir svarīgi dokumentēt to, kā mūsu sabiedrība jūtas šodienas situācijā, kad ir tik daudz nezināmā un esam spiesti izolēties. Iniciatīvai ir arī kāds sociālais uzdevums – esot fiziski attālinātiem, tomēr spēt rast kopības sajūtu. Lai arī katrs esam spiesti atrasties savās četrās sienās, tomēr visi esam kopīgā situācijā jeb vienā laivā.
LFK Autobiogrāfiju krājuma kolekcijas “Pandēmijas dienasgrāmatas” veidošanā aicināts piedalīties ikviens, dienasgrāmatās dokumentējot šo laiku, un iesniegt tās garamantas.lv (sūtot uz epastu: [email protected].), lai saglabātu nākamajām paaudzēm. Mājaslapā tiek veidota arī karte, kurā redzams, kādās vietas top dienasgrāmatas. Lielākā daļa pierakstu tiek veikti Latvijā, bet tiek rakstīts arī Itālijā, Ķīnā, Anglijā un citviet.
LFK Autobiogrāfiju krājums aicina dienasgrāmatas rakstīt līdz pat pandēmijas beigām. Rakstīšanas biežums un formāts nav noteikts. Vienīgais noteikums – ierakstiem jābūt pievienotam datumam. Dienasgrāmatu iespējams iesniegt arī anonīmi. “Priekšrakstu, kādam jābūt dienasgrāmatas saturam, nav. Rakstiet to, ko vēlaties. Dienas notikumus, pārdomas, vērojumus. Rakstiet par to, kā šis laiks aizrit jums un jūsu ģimenei, draugiem, kā mainījusies jūsu dzīve un saziņa ar radiem un draugiem. Rakstiet par to, kā ir dzīvot pašizolācijā vai pilnīgā karantīnā, kā darbus veikt attālināti vai joprojām doties uz darbu. Arī par bailēm, neziņu un satraukumu,” teikts LFK Autobiogrāfiju krājuma aicinājumā.
“Pandēmijas dienasgrāmatu” raksta arī SSE Riga Mediju studiju centra projektu vadītāja Lāsma Antoneviča, kura kopā ar ģimeni atrodas pašizolācijā Platones pagastā. Jautāta, kā dienasgrāmata palīdz pārvarēt šī laika radītās grūtības, viņa atbild: “Mums apkārt nemitīgi notiek dzīve. Dažkārt tā plūst mierīgi kā upe. Citreiz bango kā satrakota jūra vai pārplūst kā Daugava ciešākajās vietās. Rakstīšana man palīdz nosaukt vārdā gan mazo lietu skaistumu, gan dramatiski un emocionāli lielo, padarot to par savu. Tas rada tādu kā tiltu uz sevi un citiem, dzīvības savienojumu, dzirksti. Šis savukārt ir unikāls laiks, kas daudz stāsta par mums pašiem un attiecībām. Kā svari, kas sver mūsu veselo saprātu, mīlestību un cilvēcību. Šis laiks pieprasa pazemību un radošumu.” Turpinājumā Lāsmas pandēmijas dienasgrāmatas fragmenti.
14.04.2020.
Diena, kad tam visam vajadzēja beigties
Kad 12. marta pievakarē, aurojot negantam vējam, Latvijā tika izsludināta ārkārtas situācija, spilgti iezaigojās tas otrs datums, kad visam vajadzēja beigties un dzīvei bija jāatgriežas ierastajās sliedēs, – 14. aprīlis. Paņēmu to cerības azotē ar dubultu sparu, jo tā taču ir mana dzimšanas diena! Svinēšu sevi! Svinēšu dzīvi un atgriešanos!
Trīs mājas biroji
Tas, ka šīs cerības tomēr neattaisnosies, kļuva skaidrs jau diezgan ātri, vērojot viltīgā vīrusa nepiekāpīgo dabu. Kā neredzama čūska tas bija sācis savu postošo lodāšanu, ieņirdzot par ļaužu pārdrošību, paniku vai neticību un pieprasot tīru un vienkāršu pazemību. Un veselo saprātu. Tāpēc jauno datumu – 12. maiju – pieņēmu ar padevīgu samierināšanos.
Arī stingrākie noteikumi jeb 2×2 m nešķita nepanesams pasaules gals. Mājas dzīve ar trīs katram sava darba “birojiem” augšējā stāvā bija tīri labi nokārtojusies. Tur tīnis dēls atspēries risināja savus skolas uzdevumus, ik pa brīdim skaļi mums, vecākiem, noprasot kādus jautājumus vēsturē, fizikā vai latviešu valodā. Vīrs skolotājs gatavoja savas attālinātās nodarbības, bet es, austiņās skanot enerģiskai mūzikai, risināju savējos darba uzdevumus.
Bēgšana puteņu mākonī
Tomēr uz visa izolēšanās, distancēšanās un aizliegumu fona savu dzimšanas dienu – 14. aprīli – gribēju īpašu. Arī tāpēc, ka šo savā ģimenē esam pasludinājuši par jubilejas gadu, kur rotājas šādi cipari: 75/45/18/15/20/50. Skaidrs, ka ballīte ar draugiem nesanāks. Turklāt no rīta vajadzēja aizvest vīra mammu uz kārtējo ķīmijterapijas kursu Rīgā. Tātad manai dzimšanas dienai atlika vēl agrāks rīts (06:45) vienatnē ar frizieri frizētavā, cerība, ka Rīgā būs atvērts viens no foršajiem restorāniņiem, kur divatā ar vīru paēst svētku pusdienas, un vēl kāds skaists skats pa ceļam. Piemēram, sakuru ziedēšana Uzvaras parkā. Un bija! Īpaša sajūta, brīnišķīgas garšas un rozā ziedu mākonis, no kura gan pēdējās minūtēs ātri bēgām, pēkšņi uznākušam neganti aukstam puteņu mākonim jaucot kopā debesis ar zemi. Bija arī atsūtītas dāvanas, skaisti ziedi un vairāk nekā 200 virtuālu sveicienu, uz kuriem biju apņēmusies kaut ar vienu vārdu, bet katram atbildēt personīgi. Biju pārpildīta…
15.04.2020.
Meitas atgriešanās
Tas bija vēl 8. aprīlis, kad “WhatsApp” sarakstē “Eliza ASV” ieripoja ziņa: “Tev būs dzimšanas dienas dāvana. Mūs sūta atpakaļ 14.04.”
Savā ziņā tas nebija pārsteigums, jo pieļāvām varbūtību, ka, pasliktinoties situācijai un parādoties ceļošanas iespējai, FLEX vidusskolēnu apmaiņas programmas organizatori nolems pārtraukt aizraujošo izglītības un kultūras apmaiņas pasākumu, kam bija jāturpinās līdz 6. jūnijam. Bija prieks pēc astoņu mēnešu neredzēšanās viņu beidzot apskaut mājās, bet arī skumjas, ka neizdevās visi 100 programmā ieplānotie procenti. Piemēram, skaistā skolas Prom balle, kam meita jau bija sagādājusi īpašo kleitu. Laiks bija aizsteidzies pārāk ātri un sapnis izsapņots…
18.04.2020.
Stingrā pašizolācija
Uzreiz, kad saņēmām ziņu par meitas atgriešanos, sapratām, ka viņa uz 14 dienām būs jāizolē, nošķirot no vecmāmiņas, kurai šajā laikā bija nozīmēta ķīmijterapija. Tomēr vietas un formas, kā to izdarīt, nebūt nebija viennozīmīgas.
Pirmais instinkts virzīja uz to, ka stingrajā pašizolācijā ar meitu došos tikai es un tas nebūs mājās. Tāpēc sākām meklēt palikšanas variantus. Cerējām, ka draugu un radu lokā atradīsies kāds ērts un pieņemams lauku īpašumiņš. Tomēr izskatījās, ka šajā laikā pilsētnieki visi paši tur glābās “pārdzīvot vīrusa ziemu”. Dažādas iespējas savās dienesta viesnīcās un citos īpašumos piedāvāja arī lielā vietējā pašvaldība. Tāpat varēja noīrēt kādu viesnīcas numuru. Taču tas viss izskatījās ļoti “cietumnieciski” vai dārgi, kā arī no pārējās ģimenes izolēti, kas nekādi neveicinātu meitas atgriešanos mājas sajūtās. Tāpēc sākām lūkoties citā virzienā – kā noizolēt vecmāmiņu?
Aveņu deserts pie durvīm
Tādu variantu atradām diezgan ātri, kad radi piedāvāja savu lieko dzīvoklīti Rīgā. Mierīgs rajons, kluss pagalms. Netālu veikals un aptieka. Vīra mamma tam piekrita ar prieku, tāpēc mēs varējām sākt plānot mūsu “aizslēgšanos”.
Pirmkārt vajadzēja uzfrišināt meitas istabu un sagādāt pārtiku, tāpēc iepriekšējās dienas dažādu veikalu apmeklējums krietni patukšoja mūsu brīvo laiku un bankas kontu. Nevajadzēja jau arī visu, jo pāri pagalmam dzīvo brāļa ģimene, kura ir gatava trūkstošo sagādāt un nolikt mums pie durvīm. Šī ir tikai trešā diena, tāpēc visa pietiek un ir gana, bet, kad vakar māsīca pie durvīm atstāja maisiņu ar garšīgu aveņu desertu, pašlietu sveci, svaigajām skābenēm, smaržīgu hiacinti no sava dārza un sirsnīgu vēstuli, aizkustinājumā kaut kas tomēr novibrēja …
