6. turpinājums, sākums 19. marta numurā
Kad bija pagājusi pirmā nakts Angāras krastā pie jaunās dzīvesvietas Krasnojarskas apgabala Bogučanskas rajona Irkiņejevas sādžas un sākās Padomju Savienībā noteiktais varas iestāžu darba laiks, mums, izsūtītajiem, ierādīja apmešanās vietu kopējā barakā. Ap dienas vidu ieradās vēl kādi vietējās varas pārstāvji. Tie mūs katru personīgi reģistrēja un norīkoja darbā.
Kolhozā “Jaunais ceļš”
Skaitījās, ka es iepriekšējā gadā bija strādājis mežrūpniecības uzņēmumā. Par saņemto algu varēju nopirkt tikai uz kartītēm paredzētos pārtikas produktus, taču drēbes vai apavus nopirkt nevarēju. Kolhozos strādājošie traktoristi un viņu palīgi skaitījās mašīnu–traktoru staciju (MTS) darbinieki. Tiem maksāja ne tikai naudā, bet arī graudā. Vienkāršs kolhoznieks par darba dienu saņēma dažas kapeikas un pāris simtus gramus graudu. Taču MTS darbiniekiem par izstrādes dienu pienācās trīs kilogrami graudu. Viņiem tad arī izsūtītie nesa savu pēdējo apģērbu, apavus vai citas mantiņas, jo cik tad ilgi skatīsies uz dārglietām, ja tev nebūs, ar ko apmierināt izsalkumu! Visu to ņemot vērā, mans nodoms bija tikt kolhozā par traktoristu (maza prakse man jau bija). Tādēļ vietējās varas pārstāvim jautāju: “Vai jums ir vajadzīgs traktorists?” Viņš atbildēja apstiprinoši. Vēlāk noskaidrojās, ka šis man labvēlīgais vīrs bija piecu kilometru attālā kolhoza “Jaunais ceļš” galvenais grāmatvedis Popovskis. Pirmajā Pasaules karā viņš bija karojis arī Latvijā. Hronisks dzērājs. Dzīvoja ar sievu, bērnu nebija. Maiņā pret produktiem viņam tad arī tika mana tēva bikses. Pēc dažiem gadiem Popovskis pakārās.
Netālais kolhozs paņēma vēl dažas ģimenes, trīs ģimenes – kāds kolhozs, kas atradās 72 kilometrus attālu. Pārējie tika iesaistīti meža darbos.
Voldemāram Birzniekam un man Popovskis teica doties uz sādžu un sameklēt telpas, kur mums apmesties. Tur viņš vietējiem izprasīja laivu, un mēs ar Voldemāru airējām pa Angāru atpakaļ, lai varētu atvest savējos ar visu palikušo “bagātību”.
Mūsu ģimenei ierādītās mājas saimnieki bija pusmūža cilvēki. Laikam pārsteidzīgi kolhoza vadībai bija piekrituši pieņemt izsūtīto ģimenes, jo nākamajā dienā vadība mums ierādīja vietu citā mājā, kurā dzīvoja tikai viena sieviete ar jaunpiedzimušu meitiņu.
Visā sādžā mājas vienveidīgas – lielākoties celtas iepriekšējā gadu simtenī. Guļbūves, apmēram seši reiz septiņi metri, pa vidu spilgtām krāsām krāsota dēļu siena, uz kuras vēl uzkrāsoti nenoteiktas izcelsmes putni. Vidū tā saucamā krievu krāsns, blakus tai arī skārda krāsniņa. Dibenistabiņā viena gulta ar tamborētu 15–20 centimetru platu lenti – it kā palaga turpinājums. Taču palagi bija reti kur. Gultā vairāki spilveni, bet mājinieki tajā negulēja. Izņēmums – ja kādreiz ierodas kāds “augstāks” viesis. Vienalga, vai ģimenē divi vai divpadsmit cilvēki, visi vakaros iekārtoja guļasvietas uz grīdas, izklājot tur kādu sava apģērba gabalu. Mums gulēšanai kolhozs iedeva uztaisītas jaunas lažiņas. Sādža atradās vietā, kur Angārā ietek Irkiņejeva (apmēram mūsu Lielupes lielumā).
Nākamajā rītā pēc pirmās nakts jaunajā mājvietā ieradās cilvēks ar karā sakropļotu roku. Esot brigadieris. Teica, ka man būšot jābrauc uz tālāko brigādes centru – Urubkinu. Kad prasīju, kas jāņem līdzi, viņš sacīja, ka tikai krūzīte un karote.
Zirga pajūgā kopā ar vietējiem nobraucām kādus piecpadsmit kilometrus. Tikai tad parādījās Urubkina – viena baraka, kurā gar visām sienu malām bija novietotas nepārtrauktas lažiņas, ko sauca pa koikām. Vidū čuguna krāsniņa un šaura eja. Netālu no barakas uz daudziem stabiem pārliktas kārtis, tām virsū salmi. Vienā tādā “celtnē” jau ziemā sabēra izkultos graudus, un sieviete ar rokām griežamu vētījamo mašīnu tos tīrīja. Zem otras tādas nojumes ziemā turēja zirgus. Lai nepūstu caurvējš, tajā bija divas sienas (no tāda paša materiāla kā jumts – kārtis un salmi). Kalna pakājē pie mazākas upītes bija iekopti ne pārāk lieli lauki, kuros iesēti vasaras kvieši. Augustā, kad ieradāmies, tie tika pļauti. Pļāva ar zirga vilktu pļaujmašīnu, kurai tūlīt aiz izkapts piemontēta maza platforma. Platforma vilkās pa zemi, un uz tās uzkrita nopļautā labība. Viena sieviete visu laiku sekoja mašīnai, un, kad labība tur sagūla kūlīša lielumā, viņa ar parastā grābekļa palīdzību piespieda, un labība noslīdēja no platformas. (Tādu mašīnu vietējie sauca – “labagreika”.) Pārējām sievietēm vajadzēja labību sasiet kūlīšos. Savukārt mani un vēl vairākus citus vietējos (es tur biju vienīgais no jaunatbraucējiem) nozīmēja šos kūlīšus sakraut vezumā un ar pajūgu vest uz kādu vietu tajā pašā laukā, kur vietējais “speciālists” tos krāva kaudzē (“klaģ”). Kaudzes krāva tikai nepilnu divu kūlīšu platumā, bet garas. Kūlīšu novietojums kaudzē bija tāds, ka lietus un sniegs tur iekšā netika.
Mežrozīšu tēju dzēra tikai latvieši
No brigadiera ieteiktajām līdzi paņemtajām lietām – karotes un krūzītes – vajadzīga bija tikai krūzīte, kurā ielējām uzvārīto ūdeni. To dzērām, ēdot maizi. Vietējie šo ūdeni sauca par tēju (“čai”), kaut gan tanī nebija nekā no tējas. Toties visapkārt taigā auga dažādi augi, kurus varēja lietot kā pirktās tējas aizvietotājus. Kad es sāku izmantot avenājus un mežrozīšu lapas, vietējie brīnījās, ka uzvārītais ūdens krāsojās un es to dzeru. Manam piemēram viņi nesekoja. Vārītais ūdens tur bija vienīgais, ko varēja lietot neierobežoti.
Maizi uz Urubkinu kolhozs atveda katru dienu. Strādniekiem deva vienu kilogramu dienā kā avansu. To, gadu noslēdzot, atrēķināja no izstrādes dienām. Visā tā rudens cēlienā – apmēram trīs mēnešus – divas reizes atveda kartupeļus, kurus uzvārītus, uzberot drusku sāli, notiesājām gardu muti. Vietējie, kuriem mājās bija izaudzēts nedaudz kartupeļu, tos paretam izvārīja skārda bundžās un tad ēda. Galvenie produkti arī vietējiem bija maize un kartupeļi. Reti kuram vēl bija piens, sviests vai gaļa. Laba govs tur dienā deva ne vairāk kā piecus litrus piena.
Tā kā darbs bija saistīts ar labības novākšanu un ilga no rīta gaismas līdz vakara krēslai (ar īslaicīgu pusdienas pārtraukumu), izmantoju izdevību izberzt no vārpas graudus un ēst uz lauka. No nepārtrauktās košļāšanas sāpēja žokļi, jo tie tika pārpūlēti, sakožot cietos graudus, taču mūžīgais izsalkums tika mazināts. Un ja vēl kādā brīvā brīdī varēja ieiet krūmājā pamieloties ar naktī sasalušām ērkšķrozīšu ogām! Brokastis un vakariņas – tā pati tēja un maize – ēdām pirms un pēc darba skalu un citā primitīvā gaismā.
Sibīriete mūs nenodeva
Lai skubinātu ātrāk padarīt darbu, brigadieris nepārtraukti atradās mūsu vidū. Viņš arī rītos modināja. Pulksteņa nebija nevienam, un dienas sākums bija atkarīgs no brigadiera laika nojautas. Reizēm pēc piecelšanās un tējas padzeršanas gaismas vēl kā nebija, tā nebija. Tad apģērbušies vārtījāmies un snaudām savās lažās.
Tā kā lažas barakā bija cita pie citas, arī utis tika visiem vienādi. Kaut Sibīrijā biju padzīvojis vairāk nekā gadu, ar utīm iepazinos tikai Urubkinā. Tas notika jau pirmajās dienās, tad gan pusdienas pārtraukumā gāju krūmos, vilku nost kreklu un centos kukaiņus iznīcināt. Atminējos, ka tēvs stāstīja, ka Pirmā pasaules kara laikā, kad viņš ticis ierakumos, jau nākamajā dienā jutis neizturamu “kustību” savā kreklā. Aizgājis klusākā vietā, novilcis kreklu un atradis tanī tikai vienu uti. Bet pēc pāris nedēļām, kad iebāzis roku padusē un pakustinājis, izņemtajā saujā bijušas kādas desmit. Taču vairs nelicies, ka tās traucētu vairāk kā tā vienīgā. Šie kukaiņi līda ne tikai drēbēs, bet arī matos. Visām sievietēm utu bija pa pilnam. Pusdienas pārtraukumos viņas ar tām cīnījās. Sieviete, kura gribēja kukaiņu skaitu samazināt, apsēdās uz kāda ļoti zema priekšmeta – klucīša vai kaut kā cita. Otra – revizore – viņai līdzās uz augstāka sēžamā. Ar naža (to sievas aizņēmās no vīriem) palīdzību viņa pārbīdīja uz galvas augošos matus, meklēja “vaininiekus”. Tikko kādu atrada, ar to pašu nazi kukaini piebeidza. Mūsu izpratnē tā saucamo kabatas nažu – saliekamo – tur nebija. Taču katrs vīrietis pie sava neiztrūkstošā vidukļa apsēja nēsāja vienkārši izgatavotu maksti, kurā bija ievietots primitīvi izkalts 15–20 centimetru garš nazis. Šāda veida atutošanu tur neuzskatīja par kaunu. To darīja katrā brīvajā brīdī un atklāti.
Savējos Artjuginā apciemoju tikai pēc divām nedēļām, kad man atļāva turp aiziet pārnakšņot. Tad arī dabūju zināt, ko dara citi latvieši. Tie tāpat kā es bija norīkoti tuvākās un tālākās lauku brigādēs. Mūsu pusaudži – skolas vecuma bērni – gāja strādāt vieglākus darbus kolhozā, lai saņemtu dažus simtus gramus maizes, jo maize un graudi, ja pie tiem varēja tikt, bija mūsu galvenā barība. Graudus mājās nest bija riskanti, jo tas bija stingri noliegts. Kaimiņu sādžā vienai vietējai sievietei par divos cimdos iebērtiem un mājās atnestiem graudiem piesprieda trīs gadus cietuma. Aiz apaviem vai citādi aiz drēbēm paslēptos graudus mājās visu nakti čuguna katliņā uz skārda krāsniņas sutinājām. Tad zobiem sasmalcināt tos bija vieglāk. Mājas saimniece, otrā istabā dzīvodama un mūsējai cauri staigādama, protams, to juta, bet mūs nenosūdzēja.
Kuļmašīna – primitīvāka par “Imantu”
Labības kūlīšus uz lauka kaudzēs krāvām līdz sniegam. Līdz ar pirmo sniegu turpat Urubkinā sākās labības kulšana. To darīja ar primitīvu zirga kuļmašīnu un pat ar zirgu vilktu ragotu bluķi (kādi pie mums varbūt bija muzejos), braucot pa aplī izkliedēto labību zem tikpat primitīvas nojumes. Nojume aizņēma diezgan lielu laukumu, jo zem tās norisinājās viss labības kulšanas un tīrīšanas process. “Celtnes” konstrukcija sastāvēja no daudziem ieraktiem stabiem un tiem pārliktām kārtīm. Savukārt uz tām bija salmu klājums. Sānos nebija nekādu sienu, cauri pūta vējš, un tas līdzēja graudus attīrīt no pelavām. Šādi vienkārši izkultos graudus vēl laida cauri labības tīrīšanas mašīnai, kuru ar roku spēku grieza divas sievietes. Parasti, šo darbu darot, viņas dziedāja, vai tā bija diena vai jau vēls vakars. Sievas neiespaidoja arī temperatūra, tā varēja būt plus 40 vai mīnus 40.
Kad tālākajos laukos, tostarp Urubkinā, labība bija izkulta, man lika strādāt labības kulšanā pie pašas Artjuginas sādžas. Tad vairs nevajadzēja klejot pa tuvumā un tālumā taigā izkaisītiem lielākiem vai mazākiem laukiem un lāpstot no rudenī sakrautajām labības kaudzēm jau vairāk par pusmetru biezo sniegu. Jāpiemin, ka Artjuginā jau bija labības tīrkūlējs. Mazāks un primitīvāks nekā mūsu “Imanta” (Latvijā ražota kuļmašīna – red.). To darbināja neliels traktors. Kulšana notika uz atklāta lauka. Kūlīšus pieveda zirga pajūgos un ar koka dakšām pa vienam uzcēla uz kuļmašīnas. Dakšas bija apmēram divus metrus garš nomizots bērzs, kuram kādus 20 centimetrus no tievgala bija atstāts ap 10 centimetru garš viens zariņš. Ar šo darbarīku tad arī kūlīšus cēla uz kuļmašīnas. Cauri kuļmašīnai izgājušos salmus divas sievietes sakrāva uz virves, diezgan lielas cilpas. Tie varēja būt kādi simt kilogrami. Tad ar virvi apņēma krāvumam apkārt, piekabināja pie apmēram 150 metru garas troses, kurai otrā galā bija divi zirgi ar jātniekiem (izsūtītie Pievolgas vāciešu zēni). Mana darbavieta atradās šīs troses vidū (60–80 metru no kuļmašīnas). Kad sievietes savu darbu bija paveikušas, man bija jādod komanda divu zirgu jātniekam, kurš tad vezumu vilka nost no kuļmašīnas. Kad tas sasniedza mani, devu komandu apstāties. Tad man vajadzēja atkabināt virves cilpu no atvilktajiem salmiem un to ar visu garās troses pavilkšanu novilkt no kaudzes un piekabināt vienam zirgam, uz kura sēdēja puika, kas to aizvilka atpakaļ pie kuļmašīnas. Tur nebija jāveido mums pierastās salmu kaudzes, jo tie praktiski tika izlietoti maz. Gadiem tādi krāvumi puva, līdz tiem pielaida uguni. Pie kulšanas strādādams, es iemācījos arī izkultos graudus cept. Kaut kur sādžā sameklēju nelielu skārda gabalu, ko turēju savas darba vietas tuvumā. Tiklīdz kaut kas notika kuļgarnitūrai vai traktoram un kulšanā bija pārtraukums, tā es no salmu kaudzes nost. Kabatā iebēru graudus un netālu no kaudzes aizdedzināju salmus pa mazam kušķītim. Uz tiem turēju skārdu ar uzbērtiem graudiem. Graudi uz plānā skārda ātri sakarsa, drusku apdega un pārplīsa palecoties. Šādi sagatavotie graudi bija daudzreiz garšīgāki par sutinātiem.
Visāda veida graudu kulšanu beidzām decembrī. Tad vēl pāris nedēļas dabūju turpat sādžā graudus pārbērt, pārsvērt un pārvadāt pa daudzajām mazajām klētīm, kur tie palika kolhozam. Bet vispirms vajadzēja atbērt valstij paredzētos lielajā klētī, kas bija uzbūvēta kādu puskilometru no sādžas. Klēti diennakti apsargāja.
Labību kuļot, gan mēs, izsūtītie, gan arī vietējie centāmies graudus iebērt kaut kur trūcīgajā apģērbā un apavos. Tā tos varējām pārnest mājās un kaut drusku mazināt pastāvīgo izsalkumu. Ja laimējās, ka klētnieks neredz, mājup aizceļoja arī kāds tukšs maiss, ko veikli aptinām ap sevi un paslēpām zem drēbēm.
Drēbes šuva no maisiem
Tikai daža sibīriešu ģimene audzēja aitas, tādēļ apģērbus nācās pirkt veikalā. Maksāt vajadzēja naudā, bet tās arī vietējiem tikpat kā nebija. Protams, gada beigās kolhozs kolhozniekiem nopelnīto par izstrādes dienām aprēķināja graudā un naudā. Taču ikdienā avansā saņemtie daži simti gramu miltu vai kāds kilograms ceptas maizes reti kuram iekļāvās gada algā aprēķinātajā daudzumā. Nemaz jau nerunājot par nopelnītajām kapeikām, kas jau sen bija pārskaitītas kārtējam valsts aizņēmumam vai dažādiem nodokļiem. Tā arī vietējie staigāja galvenokārt maisu drēbes biksēs, svārkos un vatenī. Maskēšanās nolūkā, lai nevarētu pierādīt, ka drēbes ir pašūtas no maisiem, tos pārkrāsoja vēl pirms šūšanas. Krāsošanai vienīgais pieejamais materiāls bija lapegles miza, kuru sasmalcinot un vārot iznāca brūni iesarkana krāsa. Ne katrs tikām pie šādiem maisiem, tādēļ mums, izsūtītajiem, drēbēs parādījušos caurumu vajadzēja aizlāpīt, ar ko nu gadījās. Mūsu darba drēbēm daudzo ielāpu dēļ pamatkrāsu varēja pateikt tikai retam uzvalka gabalam, jo tie bija salāpīti ar dažādu krāsu lupatām. Tā vienu rītu, ejot uz darbu, pretī nāca Erna Raits un, man tuvojoties, sāka aplaudēt un saukt: “Miers, miers!” Uzreiz nesapratu, kas noticis. Tad viņa norādīja uz manām biksēm, uz kurām mamma iepriekšējā vakarā kārtējam caurumam bija uzlikusi diezgan apjomīgu baltu ielāpu. Nebija jau arī diegu, ar ko ielāpus piediegt. Tos atvietoja tievas kapara drātis. Tās Krasnojarskā, kad gaidījām kuģi, strādājot dažādās rūpnīcās, fabrikās, bijām piesavinājušies. Protams, drātis bija domātas elektrības motoriem, taču tagad tās tika izmantotas mūsu nožēlojamā izskata apģērba lāpīšanai.
Turpinājums nākamajā numurā
