Man Daugavpils vienmēr šķitusi kaut kādā ziņā līdzīga Liepājai. Protams, Latgalē nav jūras, taču abas pilsētas ir lielas, tajās abās ir tramvaji un sastopama gan pietiekami sena apbūve, gan kvartāli, kas izteikti ievilkuši pilsētas vaibstus padomju laikā. Katrā ziņā nekad nelaižu garām iespēju paciemoties arī Daugavpilī. Ārkārtas situācijas laiks gan uzliek savu zīmogu ekskursijām, bet, par laimi, pastaigas pie mums nav ierobežotas. Un Daugavpilī ir daudz vietu, kur pastaigāties.
Daugavpili mēdz dēvēt arī par krieviskāko Latvijas pilsētu. Atceros – pirms gadiem divdesmit viesojoties tur, man šķita, ka teju neviens nerunā latviešu valodā. Tagad sen jau tā vairs neliekas. Krievu valodu uz ielas, protams, dzird biežāk nekā dauzās citās pilsētās, bet klātienē pieredzēju vairākas situācijas, kurās krieviski runājošie bez aizķeršanās sarunā pārgāja uz latviešu valodu, turklāt labu.
Pilsētas četri vārdi
Daugavpils, kas ir Latvijas otrā lielākā pilsēta, atrodas Daugavas krastā valsts dienvidaustrumos 232 kilometru attālumā no Rīgas. Pilsēta vairākkārt ir mainījusi nosaukumu: Dinaburga (1275–1656, 1667–1893), Borisogļebova (1656–1667), Dvinska (1893–1920), Daugavpils (no 1920. g.). Dinaburga un Dvinska bija zināmi kādreizējie šīs pilsētas nosaukumi, bet pārsteigums bija Borisogļebova. Izrādās, kad 1656. gadā starp Krieviju un Zviedriju norisinājās kaujas pie Daugavas, Sv.Borisa un Gļeba dienā krievi ieņēma Dinaburgu un cars Aleksejs Mihailovičs pilsētu pārdēvējis par Borisogļebovu.
Pilsētas vēstures pirmsākumi meklējami viduslaikos, kad latvju zemes iekaroja vācu krustneši. Atskaņu hronikā minēts, ka Dinaburgas pili 1275. gadā dibināja Livonijas ordeņa maģistrs Ernsts fon Ratcburgs pie tirdzniecības ceļa, kas atradās uz krievu un poļu zemju robežām. Pils kļuva par svarīgu nocietinājuma punktu, kuram blakus izveidojās tirgotāju apmetne. 16. gadsimtā Daugavas krastos izauga liela apdzīvota vieta, kuru dažādos laikos kontrolēja poļi, zviedri un krievi. 19. gadsimta sākumā krievi pilsētā izveidoja nocietinātu militāru bāzi un civiliedzīvotāji tika pārvietoti uz vietu, kur tagad atrodas pilsētas centrs.
Mana pastaiga pa Daugavpili sākas no Dubrovina parka, kas izvietojies starp Rīgas un Parādes ielu. Parks šādu nosaukumu ieguvis, jo tā iekārtošanā aktīvi piedalījies Pāvels Dubrovins (1839–1890), kas no 1876. līdz 1890. gadam bija pilsētas mērs. Parkā arī uzstādīts viņa piemineklis. Mans plāns ir vispirms aizdoties līdz Daugavpils cietoksnim – vienam no pilsētas simboliem. Tas tiek uzskatīts par izcilu fortifikācijas būves paraugu vairāk nekā 150 hektāru kopplatībā. Austrumeiropā vienīgais gandrīz bez izmaiņām saglabājies 19. gadsimta pirmās puses cietokšņa paraugs. Fortifikāciju lauzto līniju veido aizsargvalnis ar astoņiem bastioniem, sešiem ravelīniem, sešām kontrgardēm kopā ar citām aizsardzības konstrukcijām: lunetēm, redutēm un aizsarggrāvi. Daugavas kreisajā krastā izvietots tilta nocietinājums. Ikviena cietokšņa detaļa izstrādāta, izmantojot cariskās Krievijas un Eiropas labāko arhitektu skolu būvniecības pieredzi. Cietokšņa iekšpuse plānota pēc tradicionālajiem karavīru pilsētu paraugiem – centrā parādes laukums, ap kuru grupējas administratīvo un dzīvojamo ēku kvartāli. Visas ēku fasādes ieturētas ampīra stilā, izņemot Nikolaja vārtus un Ūdenstorni, kuri uzbūvēti gotiskās formās.
Šī krievu armijas cietokšņa celtniecība sākās 1810. gadā, bet tika pārtraukta 1812. gadā Napoleona armijas uzbrukuma dēļ. Cietokšņa celtniecība pabeigta 1878. gadā. Otrā pasaules kara laikā te bija vācu koncentrācijas nometne, bet no kara beigām līdz 1993. gadam to izmantoja padomju armija.
Kā vēsta pilsētas pašvaldības informācija, pašlaik cietokšņa teritorijā tiek īstenots viens no vērienīgākajiem projektiem – Inženieru arsenāla rekonstrukcija un konservācija, kur vēlāk tiks izveidots tehnikas un industriālā dizaina muzejs. Arsenāla restaurācijai jānoslēdzas nepilnu divu gadu laikā, pašlaik tiek uzstādītas jauno jumtu spāres, bet iekšpagalma tīrīšanas laikā atklājies vēsturiskais bruģis. Pārmaiņas piedzīvo arī ēkas fasāde no Imperatora ielas. Restaurācijai jau tiek gatavota vēl viena cietokšņa būve – 7. bastiona pulvera noliktava. Šo ēku plānots pārvērst par Marka Rotko mākslas centra papildu izstāžu sektoru, kas būs veltīts izcilajam keramiķim Pēterim Martinsonam. Pārveidosies arī noliktavai piegulošā teritorija.
Cietokšņa artilērijas arsenāla ēkā kopš 2013. gada aprīļa mājvietu radis Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs – daudzfunkcionāls laikmetīgās mākslas un kultūras centrs un vienīgā vieta Austrumeiropā, kur var iepazīties ar pasaulē slavenā mākslinieka abstraktā ekspresionisma pamatlicēja Marka Rotko (1903–1970) oriģināldarbiem. Tiesa, pašlaik, muzejs nav apskatāms. Tas jāatliek kādai citai Daugavpils apmeklējuma reizei.
Marks Rotko (īstajā vārdā Markuss Rotkovičs) dzimis Daugavpils ebreju ģimenē. Krievijas impērijā tad bija nemierīgi laiki, un 1913. gadā ģimene emigrēja uz Oregonas štata pilsētu Portlendu. Marks saņēma stipendiju studijām Jēla Universitātē, bet pēc diviem gadiem pameta mācības un devās uz Ņujorku, kur sāka nodarboties ar glezniecību. 1940. gadā viņš kļuva par Marku Rotko un līdz 50. gadu sākumam radīja jaunu glezniecības stilu, kam raksturīgi uz krāsaina fona izkrāsoti taisnstūri ar neskaidrām kontūrām. Kritiķi nodēvēja to par abstrakto ekspresionismu, lai gan pats Rotko apgalvoja, ka viņu interesē nevis abstraktu formu saspēle, bet cilvēka emociju attēlojums.
Tirgū viss notiek
Atgriezusies pilsētas centrā, ielūkojos arī Daugavpils tirgū. Secinājums – tur, neraugoties uz valstī izsludināto ārkārtas stāvokli, viss notiek. Pieņemu, ka krietni klusāk, nekā ierasts, taču cilvēki joprojām gan pārdod, gan pērk.
Diena ir pavasarīgi saulaina un viena no retajām aprīlī arī silta, tāpēc priecājos, ka Daugavpilī ir gana daudz parku un skvēriņu, kuros netrūkst soliņu. Var pasēdēt, atpūsties un pasildīt seju saulītē. Pavisam karsts, teju kā uz pannas, ir Daugavpils jaunajā promenādē, ko speciāli dodos aplūkot. Zinu, ka tāda te ir salīdzinoši nesen – Daugavas labajā krastā Gajoka mikrorajona apkaimē pērnā gada nogalē izbūvēta Bruģu ielas promenāde. Tā tapusi posmā no 18. novembra ielas līdz Ūdensvada ielai, kā arī Dzirnavu ielas posmā no Bruģu ielas līdz Vidus ielai, veidojot 1,2 kilometrus garu promenādi gar Daugavu. Lai promenāde būtu vizuāli pievilcīga, uz garās betona sienas izveidoti zīmējumi ar Gajoka rajona vēsturiskajiem motīviem, kas aizstāj vecos grafiti zīmējumus uz žoga gar blakus esošajiem uzņēmumiem. Skiču autore ir pilsētas galvenā māksliniece Ingūna Levša, kura rosināja mākslinieku entuziastu grupu izveidot sienu zīmējumus. Zīmējumi aizņem tikai nelielu promenādes sienas daļu, nākotnē ir ideja tos papildināt.
Klīstot pa Daugavpili, nostaigāju vairāk nekā 20 kilometru, kas arī pilnīgi loģiski, jo pilsēta ir liela. Un viens ir skaidrs – tai vislabāk veltīt vairāk nekā dienu. Apskates vietu netrūkst, un, lai tas nebūtu skrējiens vienkārši, lai atķeksētu sarakstiņā apskatītos objektus, nepieciešams vairāk laika.
Pieturvieta pie akmens
Ceļš uz Daugavpili ir gana garš. Kad mājup nobraukts jau paliels gabals, jāsāk lūkoties pēc kāda pieturas punkta. Tuvojoties Jēkabpilij, pamanām norādi uz Rogāļu akmeni. Kāpēc gan ne? Pie tāda noteikti nav būts. Rogāļu akmens un grava, kurā tas nogūlis, atrodas Kūku pagastā.
Rogāļu akmens atceļojis no Karēlijas zemes šauruma un ir tiešām pamatīga izmēra. Dižakmens garums ir 6,5 metri, platums – 4,6 un augstums – 3,7 metri. Tā apkārtmērs ir 18,5 metri, un to papildina turpat blakus esoša četrus metrus gara atlūza. Lai apskatītu šo akmeni, jādodas pastaigā gar Rogāļu upīti. Rogāļu grava ir īsti piemērota kāju izlocīšanai. Taka nav gara, ir iekopta, un pa to, baudot dabasskatus, var aizdoties līdz minētajam akmenim un pēc tam līdz Daugavai. Ja līdzi ir maizītes un tēja, šī būs īstā vieta, kur ieturēt pusdienu pauzi.
Informatīvais stends takas sākumā vēsta, ka tuvumā ir vēl vairāki apskates vērti objekti, piemēram, Asotes pilskalns, kas bijis apdzīvots no 1. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 13. gadsimtam, dabas parks “Laukezers”, kas ir “Natura 2000” teritorija, un Prižu krauja – 20–25 metrus augsts, brūkošs un stāvs Daugavas ielejas labā krasta posms pie Prižiem, kas veidojies upes plūdu izraisīto ūdens svārstību rezultātā.
