Beidzot arī “Pagrabā” tika ievilkts “Zoom”, un ar pasaulē atzīto modes mākslinieci Baibu Ladigu-Kobajaši (Kobayashi) tikāmies 100% virtuāli. Baiba ir jelgavniece, kas vairākus gadus pavadījusi Šanhajā, un tas radījis pasaulīgu skatījumu uz dzīves vērtībām. Viņa iestājas par ilgtspējīgu modi, kas palīdzētu saudzēt planētu un samazināt modes radīto atkritumu daudzumu.
– Šķirstot vecos “Pagrabus”, kas tapuši vēl pagājušajā gadsimtā, atradu arī tavu rakstu. Vai atceries tādus laikus?
Nē, tas man ir pārsteigums! It kā pa miglu kaut ko atceros, jo ar Andu Kļaviņu rakstījām “Dienai”, tad jau droši vien arī “Ziņām”. Taču ar žurnālistiku esmu saistīta jau no 13 gadu vecuma, kad mans klasesbiedrs Kārlis Vērdiņš uzaicināja zīmēt žurnālam “Draugs”. Tolaik žurnālu vēl neveidoja datorsalikumā un es savas ilustrācijas iesniedzu, sūtot pa pastu, nevis digitāli. Vēlāk izveidojām meitenēm specializētu žurnālu “Es”, man bija 17 gadu, un es jau biju redaktore. Tur taisīju stailingus un visu piedzīvojām no nulles. Žurnālistikā nedaudz pastrādāju arī televīzijā, veidojot dažādus raidījumus.
– Kādas ir tavas atmiņas par Jelgavu deviņdesmitajos?
Es neesmu tajā “Jelgava 94” trakajā posmā piedalījusies, bet kopā ar Joņevu esmu mācījusies mākslas skolā. Man rokenrols ieslēdzās nedaudz vēlāk. Dzīvoju Pārlielupē, kur viss notika mierīgāk nekā pilsētas centrā. Es spēlēju mūziku, zīmēju, mācījos, man tam vienkārši nebija laika. Biju godīga un apzinīga meitene. (Smejas.)
Jelgava deviņdesmitajos man asociējas ar mācībām, es gāju pie Ulda Rogas zīmēt kultūras namā, tad mākslas skolā un 4. vidusskolā mācījos arī mūziku. Mans rokenrols ieslēdzās Rīgā, kad sāku studēt Mākslas akadēmijā, kur vienkārši citādāk nevarēja. Tur pat pasniedzēji nāca klāt un teica – tu nepīpē, kā tu pabeigsi akadēmiju? Tā bija traka bohēma, un tur tā kārtīgā meitenīte tika salauzta. Savukārt Jelgava pret mani bija godīga un lika mācīties.
– Tu jau skolā zināji, ka māksla ir tavs aicinājums?
Jā, aptuveni 5. klasē nobraucu gar Mākslas akadēmiju, un man viss bija skaidrs. Zīmēšana bija mana lieta no bērna kājas, tētis bija šoferis, es braukāju viņam līdzi mašīnā un zīmēju līdz sliktai dūšai. Par mākslu man bija skaidrs uzreiz, un es joprojām ar to nodarbojos paralēli modei.
Pasniedzu arī modes ilustrāciju, zīmēju starptautiskiem klientiem, arī “Vogue” žurnālam. Zīmēšana man joprojām ļoti patīk, esmu pārgājusi uz planšeti, digitālā pieeja ļauj zīmēt ātrāk. Taču ar roku, protams, ir pavisam cits smeķis, tad var krāsot ar tušu, un tas man patīk. Rīgā man ir sava studija, kurā iepriekš pasniedzu zīmēšanu, bet tagad, piemērojoties šodienas situācijai, plānoju pārveidot to digitāli.
– Kā tu tiki līdz modei, kāpēc nekļuvi, piemēram, par mākslinieci, kas glezno ziedus?
Tas droši vien daļēji ir mammas ietekmē, jo viņa gribēja būt modes dizainere, bet diemžēl netika mācīties. Mākslas skolā tika atvērta modes nodaļa un mana pasniedzēja bija Dita Veģe, kura bija mācījusies Igaunijā. Man paveicās, jo viņa bija ļoti orientēta uz modi un tajā visā ievilka. Kad 17 gados bija jāizvēlas nodaļa Mākslas akadēmijā, man viss bija skaidrs. Kaut arī nevaru teikt, ka gleznošana nebija mans sapnis, jo no bērnības zināju, ka būšu māksliniece. Taču sapratu, ka mākslas jomā ir ļoti svarīgi labi raduraksti, kamēr modes dizains tajā laikā bija pavisam jauna lieta un tam, no kā esi cēlies, nebija nekādas lielas nozīmes. Bija konkurence ar lietišķās mākslas vidusskolu, kas skaitījās labāka par Jelgavas mākslas skolu, tādēļ man nācās sevi pierādīt. Bet es nevienu brīdi to nenožēloju, jo līdz ar to man izveidojās savs rokraksts.
– Pastāsti par ceļu, kā meitene no Jelgavas var kļūt par modes mākslinieci Šanhajā?
Tas ir diezgan skarbs stāsts, kas sākās ar to, ka mani, braucot ar velosipēdu, notrieca mašīna. Kamēr ārstējos, paliku bez iztikas līdzekļiem un biju arī ļoti dusmīga par šo situāciju. Vienu dienu man e-pastā atsūtīja aicinājumu no Ķīnas, kur biju pirms pāris gadiem un man ļoti patika. Domāju, ja šis viss ar mani nebūtu noticis, es droši vien uz Ķīnu neaizbrauktu. Taču tagad nenožēloju nevienu mirkli, ka tā notika. Sākumā bija ļoti grūti, raudāju visu lidojuma laiku, jo tas bija smags solis, es sevi biju iemetusi aukstā ūdenī. Taču ar laiku es sasniedzu diezgan daudz ko tādu, ko Latvijā nevarētu. Es strādāju Ķīnas “Vogue”, “Modes nedēļā”, ar Holivudas aktieriem, pasniedzu studentiem no visas pasaules. Tas bija riktīgs “hardcore”, bet arī ļoti aizraujoši. Tā es tur iesprūdu uz sešiem septiņiem gadiem un atgriezos Latvijā tikai 2014. gadā. Šanhaja ir mana otrā pilsēta, kur zinu ielas labāk nekā Jelgavā.
– Tad sanāca tā, ka dzīve tevi “aiztrieca” līdz Ķīnai?
Jā, tāpēc uz tādām krīzēm personīgajā dzīvē vai pat valstiskā līmenī es skatos kā uz iespējām. Nevis sagrūt, iekrist depresijā, bet domāt, kā rīkoties tālāk. Es redzu to kā grūdienu uz priekšu vai vēstījumu no augstākiem spēkiem, ka kaut kas ir jāmaina. Arī situācijā, kurā esam pašlaik, es neļaujos depresijai. Jā, man arī ir mikrouzņēmums, kuram nepienākas nekāds pabalsts, man joprojām ir traumēta labā roka. Taču es saprotu, ka vienīgais, kas mani glābs, ir pašas rīcība, un tādēļ sāku darīt kaut ko lietas labā. Es vienmēr paskatos, kā varu situāciju pamainīt, lai kļūtu labāk. Piemēram, šobrīd ražoju sejas maskas. Tas nav modes priekšmets, bet vairāk izdzīvošanas aksesuārs. Taču es ceru, ka pēc krīzes varēšu visu iesākto turpināt.
– Tādai attieksmei ir vajadzīgs liels iekšējais spēks. Kur tu tādu ņem?
Domāju, tas man ir no vecākiem, viņi vienmēr kaut ko izdomā. Ja ir kādas finansiālas problēmas, viņi meklē risinājumus. Es no septiņu gadu vecuma strādāju burkānu laukā, pelnīju savu naudiņu. Tāpēc droši vien man tā “Jelgava 94” gāja secen, jo mēs ļoti daudz strādājām. Mamma paralēli darbam šuva un vienmēr kaut ko izdomāja. Pat ar lidmašīnu veda uz Maskavu ābolus tirgot. Jā, tas ir no maniem vecākiem, kuri no darba nebīstas.
– Kādi ir tavi lielākie dzīves sasniegumi?
Tas, ka tieku pāri visādām krīzēm, ir mans lielākais sasniegums. Vieglāk ir sagrūt, īdēt un prasīt palīdzību, bet es vienmēr pati ķepurojos ārā. Tam ir lielāka vērtība nekā diplomiem un darba sasniegumiem. Domāju, mūža nogalē, kad domāšu par saviem sasniegumiem, atcerēšos, ka vienmēr uz visām problēmām esmu skatījusies ar smaidu un pozitīvu domu, kā to risināt.
– Tā pārmaiņu laikos ir ļoti vērtīga prasme.
Šobrīd arī modes sfēra piedzīvo lielas izmaiņas, to visvairāk sajūt “ātrā mode”, kas tiek ražota Bangladešā un Ķīnā. Savā ziņā tas ir loģisks iznākums, un cerams, ka kaut kas mainīsies uz labo pusi. “Ātrā mode” ne tikai gremdē modes dizaineru attīstību, bet arī ļoti piesārņo planētu. Cilvēki pērk, nedomājot par to, cik patiesībā apģērbs maksā. Es savā modes dizainā rūpējos par ilgtspējību, izmantojot ekoloģiskus audumus un cenšoties radīt piegrieztnes tā, lai veidotos pēc iespējas mazāk atkritumu. Mana pieeja ir “lēnā mode”, un es ceru, ka cilvēki tai pievērsīsies aizvien vairāk, jo mode ir otra lielākā vides piesārņotāja aiz naftas. Tas sākās ar poliestera ražošanu, kas pēc savas būtības ir plastmasa. Deviņdesmit procenti sieviešu veļas ir no plastmasas. Ceru, ka cilvēki pēc šīs krīzes sāks padomāt arī par to, jo svarīgs moments ir ne tikai tas, ko ēdam, bet arī tas, ko velkam mugurā.
– Ar “ātro modi” tu domā apģērbus, ko varam iegādāties veikalu tīklos?
Tās ir ātrās apģērbu līnijas un veikali, kuros T krekls maksā pāris eiro. Pēc godīgas ražošanas principiem nevar būt tā, ka Bangladešā ražots T krekls maksā eiro. Tas nozīmē, ka kāds no tā cieš, kādam tiek samaksāti centi, vēl kāds elpo piesārņoto gaisu, ķīmiski apsmidzinot kokvilnu. Tā tam nevajadzētu būt. Es saviem klientiem iesaku, kā apģērbu salabot, nevis aicinu pirkt jaunu. “Less is more” (“Mazāk ir vairāk” – red.). Ceru, ka nākotnē vairs nebūs tāda jēdziena kā apģērbu sezonas. Tas ir traki, jo pēdējā laikā bija sešas sezonas. Mums nevajag tik daudz drēbju, nav nepieciešamas iepirkties sešas reizes gadā. Es turu vienus un tos pašus modeļus, mainu krāsas, detaļas, bet neuzspiežu savam klientam pirkt vairāk.
– Kāda ir laba mode no tava skatpunkta?
Tā ir tā saucamā kapsulu garderobe. Arī man pašai nav tāds skapis, kas gāžas virsū. Mana garderobe ir ļoti minimālistiska, aptuveni trīs bikses, pāris svārki, maksimums, desmit kleitas un katrai sezonai viens virsapģērbs – mētelis vai jaka. Man to daļēji ir iemācījis mans vīrs, ar kuru braucam ceļojumos tikai ar mugursomām. Līdzi ir jābūt divām tērpu kārtām un pieejamai veļasmašīnai. Tas ļauj būt fleksiblākam un brīvi kustēties, nedomājot par bagāžu.
– Un kā tad ar modes tendencēm?
Tendenču lieta ir izgudrota, lai veicinātu pirktspēju. Cilvēk akli seko tendencēm, pērk un tiek apmuļķoti, jo pēc divām sezonām tas vairs nav aktuāli un ir jāizmet. Es netaisu tādas lietas. Es principā esmu minimāliste, un manās kolekcijās nav nekādu nevajadzīgu detaļu, piemēram, klasiskās krādziņas vai uzšūtu kabatu, jostu vai volānu. Tas viss ir radīts, lai paaugstinātu izmaksas, un ir dekoratīvs elements, kas bieži vien laika gaitā noveco. Manas kleitas var nodot nākamajām paaudzēm. Arī šobrīd, kad viss apturēts, man nav ko zaudēt, jo manas kolekcijas var nogaidīt vienu sezonu, jo tās nav pēdējais modes kliedziens.
– Kas ir kapsulu garderobes pamatā?
Vispirms ir jāsaprot, kāda kuram ir vajadzība, kāds ir ģērbšanās stils. Tad ir jāsaprot savs auguma tips, un nākamā svarīgā lieta ir, lai apģērbs būtu kombinējams. Arī apaviem jābūt minimumam. Apģērbam jābūt kvalitatīvam un viegli mazgājamam, lai to var salabot vai pārveidot, nevis pirkt vietā citu. Piemēram, manās kolekcijās ir kleitas no jaunvilnas, kas ir ļoti viegli kopjams materiāls un lietojams gan ziemā, gan vasarā. Tas līdzīgi kā lins piemērojas klimatam – vasarā atvēsina un ziemā sasilda. Ir, protams, izņēmumi, jo lietusmētelis no kokvilnas nav iespējams.
– Ko tu ieteiktu meitenēm un sievietēm, kuras gribētu savu nākotni saistīt ar modi?
Viņām ir jāapmeklē mani modes kursi! Vai kādi citi kursi, jo šobrīd ir pieejamas daudzas iespējas arī ārzemēs. Piemēram, Ņujorkas MoMA muzejs šobrīd ir atvēris modes dizaina kursu par velti.
Es Latvijā pirmā uzsāku modes ilustrāciju kursus, jo, pasniedzot Šanhajā, izveidoju savu metodi, kā katrs var iemācīties zīmēt. Par to top grāmata. Tagad esmu uzsākusi arī zīmolvedības kursu, kurā godīgi dalos ar informāciju par savu pieredzi. Principā nav nepieciešams iet skolā, lai zīmētu modes.
– Tātad nav nepieciešamas augstās skolas, lai kļūtu par modes mākslinieku?
Domāju, ka nav vērts iet kādā skolā Latvijā, lai kļūtu par modes dizaineri, jo mums nav tādu pasniedzēju, kas paši būtu padzīvojuši ārzemēs. Modē ļoti svarīga ir starptautiska domāšana. Galvenais ir mācēt uzzīmēt savu ideju, tev pat nav jāprot šūt. Ir jāsaprot arī kaut kas no materiāliem un konstrukcijas, protams, arī pārdošanas. Un to visu var iemācīties kursu veidā. Jo mode nav tikai abstrakta māksla, tai ir jābūt valkājamam apģērbam.
Ir svarīgi nebaidīties, jo industrija, lai arī tā ir diezgan smaga, tomēr nav tik sarežģīta, lai tajā nevarētu startēt bez augstākās izglītības šajā jomā.
Tiem, kas domā par modes dizainu, es gribētu ieteikt paturēt prātā to, ka ilgtspējība ir lielākā modes tendence. Nevis radīt apģērbu no poliestera vai akrila, kas nav videi draudzīgs un nemaz nesilda, bet domāt par to, kā pasargāt planētu, kas šobrīd ir ļoti piesārņota.
