– Cik liela daļa bilžu tapušas Jelgavā un tās apkārtnē, kāds ir to stāsts?
Toreiz daudz un bieži fotografēju Jelgavā, jo mana tā laika draudzene Anda tur dzīvoja un es regulāri braucu ciemos. Viņai bija divas māsas – Zane un Ieva –, un kopā ar vecmammu, kuru viņas sauca par babu, visas dzīvoja divistabu dzīvoklī blokmājā cukurfabrikas rajonā. Grāmatā iekļuvušas apmēram 15 bildes, kas tapušas Jelgavā no 2001. līdz 2003. gadam (viena arī Valgundē).
– Vai ir kāds foto, ko īpaši gribētos izcelt?
Fotogrāfiju “Meitenes ar badmintona raketēm” uzņēmu 2002. gadā klajā laukā pie cukurfabrikas. Bijām ar meitenēm izgājuši uzspēlēt badmintonu. Šajā bildē Anda un Ieva izskatās manāmi sagurušas, droši vien attēls tapa jau pēc spēles. Senāk tajā laukumā, šķiet, drūzmējās mašīnas, kas gaidīja cukurbiešu izkraušanu.
Martā drukāju savu grāmatu Jelgavas tipogrāfijā un biju klāt pie drukas. Pēc tam izdomāju mazliet pavazāties pa vietām, kurās nebiju bijis visus šos gadus (jo arī Jelgavas kontekstā tas tomēr nav centrs, bet “nekuriene”). Apmeklēju arī šo vietu, uzņēmu dažas bildes, bet jau bez cilvēkiem. Man šķita interesanti, ka tur patiesībā nekas nebija mainījies. Cilvēki noveco, mainās atsevišķi atribūti, bet fons paliek tāds pats.
– Ko pašam nozīmē fotogrāmatas izdošana?
Šī grāmata arī man ļauj savus darbus atklāt no jauna. Bez šaubām, grāmata ir ideāls veids, kā saglabāt radošo mantojumu. Šajā pandēmijas laikā tas ir jo īpaši svarīgi, jo izstādes nevar rīkot, kamēr grāmata pārdzīvos mūs visus.
