Mākslas skolas audzēkņi joprojām mācās attālinātajā režīmā. Viens no uzdevumiem, kuru mēs, skolotāji, viņiem uzdodam, ir – uzzīmēt vai uzgleznot to, ko katrs redz pa savas istabas logu. Par to domājot, vēroju skatu, kurš paveras caur manu logu, – tas ir Alunāna parks. Šeit augošie koki pašlaik strauji maina krāsu. Ilgstoši ierastos pelēcīgos toņus nomaina vispirms maigi zaļa, pēc tam arvien spilgtāka krāsu gamma. Tādas pašas izmaiņas notiek pagalmos.
Nesen skatījos filmu “Jelgava 94”, liela daļa darbības risinās tieši te, pavisam netālu no mājas, kurā es dzīvoju. Jāņa Joņeva uzrakstīto grāmatu biju lasījusi jau senāk, filmas uzņemšana tika aktīvi reklamēta, beidzot radās izdevība to noskatīties. Stāsta saturs diezgan viegli raksturojams – runa ir par tipisku pusaudžu vēlmi izkļūt ārā no ierastās, rutinētās vides, viens no līdzekļiem, kā to panākt, – pievērsties alternatīvajai mūzikai. Lai gan laiks ir konkrēts – 90. gadi –, liela daļa filmā risināto problēmu bijušas visām paaudzēm. Runājot ar mūsdienu skolēniem, ik pa laikam kāds stāsta par to, ka jūtas atšķirīgs no saviem klases biedriem.
Šajā sakarībā gribu pieminēt vēl kādu citu interesantu filmu, to uzņēmusi režisore Ināra Kolmane. Tematiku labi var nojaust pēc nosaukuma “Dubultā dzīve. Sekss un PSRS”. Skatoties filmā apkopoto materiālu, bija aizraujoši sekot tam, kādi likumi valdīja sabiedrībā, kā mainījusies cilvēku attiecību joma – no anarhijas līdz puritāniskam aizliegumam. Filmā pieminēts viens no padomju valsts ideoloģijas stūrakmeņiem – cilvēka individualitātes noliegums.
Pavisam nesen priecīgi atzīmējām Latvijas neatkarības atgūšanas 30 gadu jubileju, tomēr šķiet, ka cilvēku domāšanā joprojām pastāv lietas, kuras grūti mainīt. Daudz esmu domājusi par to, kā palīdzēt saprast savu vietu pasaules sarežģītībā, ko darīt, ja gadās nonākt konfliktā ar sevi un apkārtējiem. Tas notiek ne tikai pusaudžu vecumā. Šajās nedēļās daudz lasu, skatos filmas, klausos, ko stāsta mākslinieki, literāti un citi jauki cilvēki. Īpaši interesanti pieraksti atrodami interneta literatūras un filozofijas žurnālā “Punctum” ar nosaukumu “Pandēmijas dienasgrāmatas”, tie atklāj to, ka mūsu cilvēcīgās problēmas, dzīvojot šajos neparastajos apstākļos, ir ļoti līdzīgas.
