7. turpinājums, sākums 19. marta numurā
Dzelzs laikmets sākās 20. gadsimtā
Teika stāsta, ka Baikāla vienīgā meita Angāra (vairāk izteku Baikālam nav) nav klausījusi tēvu un patvaļīgi salaulājusies ar Jeņiseju. Un, lūk, no šīs vietas, kur abi satikās (Angāras ieteka Jeņisejā), apmēram divsimt kilometru uz augšu pa Angāru sākās Bogučanskas rajons, kurā nodzīvoju sešpadsmit gadu. Tā teritorija ir 54 tūkstoši kvadrātkilometru (Latvijas – 64,5 tūkstoši). Tolaik Bogučanskas rajonā bija tikai deviņpadsmit kolhozu (katrs ne lielāks par diviem tūkstošiem hektāru). Ļoti reti apdzīvota zeme.
Uz Sibīriju izsūtīto ģimenes kuploja
Vēl apmēram trīssimt gadu tālā pagātnē Angāras krastos dzīvojušas vienīgi mazās klejojošās ziemeļu tautas – tungusi, Jeņisejas kirgīzi un citas. Bet tad Krievijas impērijā izdots likums, kas ļauj muižniekiem izsūtīt uz Sibīriju tiem nelojālus, dumpīgus zemniekus un viņu ģimenes. Izsūtītās ģimenes aizvestas līdz Krasnojarskai un tālāk 300 kilometru pa Jeņiseju uz leju līdz Strelkai, pie kuras Angāra ietek Jeņisejā. Tālāk liellaivas pa Angāru pret straumi vilkuši paši izsūtītie. Turpmākajā ceļā pie katras lielākas Angāras pietekas izsēdinātas pa divām ģimenēm, lai dzīvo, kā māk.
Gadiem ejot, cilvēki taigā izdevīgākās vietās bija iekopuši laukus, pārgājuši no zemnīcām uz koka mājām, izveidojuši palielas sādžas, kurās jau logi bija no stikla, nevis kā agrāk – no teļa kuņģa plēves. Laukus apstrādāja ar dzelzs arkliem, kas tikai pirms gadiem divdesmit bija nomainījuši no koku zariem gatavotos spīļarklus.
No pirmajām Angāras krastā nometinātajām ģimenēm bija sakuplojis liels pulks pēcnācēju. Dažās sādžās jau bija piecdesmit un vairāk ģimeņu. Tā kā viņu izcelsme nākusi no divām ģimenēm, tad arī katrā vecā sādžā bija tikai divi uzvārdi, piemēram, Udovins un Streļcovs, Sosedovs un Mokins, Skurihins un Loginovs utt. Šādai tuvai radniecībai ģimeņu veidošanā bija redzamas sekas – cilvēki, kuru rokām vai kājām nebija pieci pirksti un ar citām kroplībām. Dažiem bija bojāta psihe.
Varas pazemotie
Nākamais lielais cilvēku pieplūdums šajā apvidū bijis 20. gadsimta 30. gados, kad Krievijā pie varas nākušais komunistu režīms nepakļāvīgos ļaudis jeb kulakus izsūtīja no Altaja novada. Šie cilvēki nepalika sādžās. Tiem tika piespiests attīstīt mežsaimniecību – cirst kokus, vest tos līdz upes krastam un, kad izgāja ledus, ar plostiem pludināt līdz pat Igarkai vai Dudinkai, kas atrodas Jeņisejas lejtecē. Daudzas ģimenes aizvestas taigā 30–40 kilometru no apdzīvotām vietām. Teikts, lai ceļ mājas, plēš līdumus, iekopj laukus. Izsūtot šie cilvēki brīdināti, lai ņem līdzi visādus darbarīkus un instrumentus. Tā viņi jau pirmajā gadā tikuši pašu celtās būdiņās. Līduši līdumus. Diezgan bieži varas pārstāvji pārbaudījuši, vai kāds nav aizbēdzis. Stāstīja, ka reiz šādā izsūtīto kulaku ciemā ieradies kāds priekšnieks un prasījis, vai ir speciālisti, kuri prot izgatavot ratu riteņus, zirga seglus (tos tur taisīja no koka) un mucas. Ja prot, lai taisot. Pēc laika, kad bijis jau diezgan daudz izgatavots, tas pats priekšnieks atbraucis vēlreiz. Licis visu uztaisīto salikt kaudzē un tai pielaidis uguni.
Divsimt kilometru augšpus Angāras ietekas Jeņisejā, labajā krastā pie nelielas Angāras pietekas Lejas Osļankas, bija neliels Pataskuj ciems, kur no kādām divpadsmit mājām bija palikušas tikai trīs. Vienā dzīvoja upes kuģu ceļa uzraugs (bakenščiks), otrā cita ģimene, bet trešajā atradās muzejs ar dažām fotogrāfijām, tabulām un vecu sienas pulksteni. Tas bija ierīkots par godu kādreiz tur izsūtītam vēlāk ievērojamam Padomju Savienības valsts darbiniekam – Ļeņina līdzgaitniekam Sergo Ordžonikidzem (1886–1937), kurš Staļina terora laikā izdarīja pašnāvību. Kādus trīsdesmit kilometrus no šīs vietas pie Angāras pietekas Kamenkas (mūsu Gaujas lieluma) bija arī sādža Kamenka. Upes krastā vairākus desmitus kilometrus augšpus Angāras atradās zelta raktuves. Tur skaloja smiltis. Tādēļ cauru gadu pa Kamenku tecēja saduļķots ūdens.
Savukārt pie Angāras pietekas Mandžas, kas atradās divdesmit kilometru augšpus Kamenkas ietekas, bija ļoti sāļi avoti. Cauru gadu tur šo ūdeni lielos kubulos vārīja. Tvaicējot iegūto sāli, pavasaros, kad upēs bija liels ūdens, speciāli taisītās liellaivās (baržās) laida lejup līdz Jeņisejai. Šīs liellaivas tika taisītas ļoti primitīvi, bez nevienas naglas un skrūves, jo zināms, kas notiktu, ja sāls saskartos ar metālu un tas sarūsētu.
Pie Kamenkas un Mandžas tika izveidoti meža cirtēju ciematiņi Kauļec, Palavinna, Zerguļej. Turpat netālu, vietā, kur Angārā ietek mazā upīte Artjugina, 1934. gadā tika izveidots ciems Artjugina. Tur mūs izsēdināja no kuģa 1942. gada augustā.
Tikšanās ar Zigurdu Bergu
Piecus kilometrus uz augšu pa Angāru no Artjuginas ciema tajā pašā labajā krastā Angārā ietek Lielupes lieluma Irkiņejeva. Tur arī atradās Irkiņejevas sādža un kolhozs “Jaunais ceļš”, kur mēs, piecas latviešu ģimenes, 1942. gada ziemā tikām izmitināti. Izsūtījuma gados visās minētajās, kā arī vairākās citās vietās es dabūju iegriezties desmitiem reižu. Smagajos meža darbos bija nodarbinātas arī kādas piecpadsmit latviešu ģimenes, ko Bogučanskas rajonā nometināja jau 1941. gadā.
Meža cirtēju ciematiņos, protams, bija arī ēdnīcas. Tikai tie, kas strādāja, varēja tur dabūt šķīvi zupas brokastīs un vakariņās, kā arī dažus normētus produktus – mēnesī 1,2 kilogramus cukura, 1,5 kilogramus zivju vai gaļas, kādu kilogramu makaronu vai putraimu, liekas, 800 gramu sviesta, arī drusku sāli un maizi (ja paredzēto normu pārpildīja, tad 900 g).
Kokus gāza pārsvarā pusaudži un sievietes. Valsts iestādes deva kolhoziem uzdevumu rudenī, medību sezonas sākumā, sūtīt taigā zināmu skaitu mednieku medīt galvenokārt vāveres. Ziemā uzdevums – zināmu skaitu pajūgu sūtīt uz mežsaimniecību vest baļķus. Šo vedēju pulkā vienu mēnesi bija arī Zigurds Bergs no Zaļenieku pagasta Zildeguņiem un es. Jaunajā darba vietā mums bija tādas pašas tiesības uz kartītēm dabūt zupu un pārējos produktus, kādus saņēma meža cirtēji. Protams, arī naudu saņēmām par izvestajiem kubikmetriem baļķu. Galvenā ēšana bija brokastīs un vakariņās. Pusdienās – ja kādam kas līdzi (maizes gabaliņš bez pavalga vai bagātākiem vietējiem kāds kartupelis, kuru turpat cirsmā izcepa ugunskura pelnos). Vēl tagad man liekas neticami, ka vakarā, veikaliņā saņemot rītdienai paredzētos 900 gramus maizes, to tūlīt visu apēdām un dažreiz vēl ķērāmies klāt no kolhoza dotajiem miltiem mājās izceptajai maizītei. Izsalkums mocīja jau otro gadu. Mazāk to izjuta tie, kuri uz šīm vietām bija atvesti jau 1941. gadā. Viņi bija izaudzējuši savus kartupeļus, kā arī salasījuši ogas un sēnes. Zēni bija iemācījušies kādu zivtiņu noķert. Līdz ar to viņiem galds bija bagātāks.
Janvāra beigās atgriezāmies no meža darbiem Irkiņejevā, bet nu kolhozs “Jaunais ceļš” atteicās dot avansā uz dienu dažus simtus gramus miltu, kā tas bija līdz šim. Teica, lai gaidot gada beigās, kad tiks aprēķināts, cik iznāk izstrādes dienu. Mēs, visas piecas latviešu ģimenes, nu palikām bez darba un maizes.
Zvejniekiem piešķīra maizi
Liekas, tas bija 1943. gada februārī, kad tika paziņots, ka no mums, bez darba un maizes palikušajiem latviešiem, tā saucamais zivju trests organizēs zivju ķērāju brigādi ar apmetnes vietu kādus piecdesmit kilometrus pa Angāru uz leju. Visas nestrādājošās ģimenes tikām reģistrētas, sarakstā uzrādot darbspējīgo skaitu, kā arī bērnus un vecus cilvēkus. Līdz ar to jau varējām sādžas vienīgajā veikalā saņemt maizi – nestrādājošie 200 gramu, darbspējīgie – 400. Priecājāmies un brīnījāmies, ka Padomju Savienībā darbspējīgi cilvēki nestrādājot var saņemt maizi. Taču izsalkums mocīja. Aprīlī, kad vietām labības laukā atkusa sniegs, slepus lasījām graudus, ko malām. Lai kāds kaimiņš – nodevējs – nevarētu to dzirdēt, sievietes malot dziedāja.
Par nākotnē sagaidāmo zvejošanu bijām dalītās domās. Sevišķi sievietes bija sibīriešu iebaidītas, ka pēc ledus iziešanas aukstā ūdenī samirkušām kājām būs jāvelk tīkli. Mums nebija gumijas zābaku, bet gan no izģērētām aļņu ādām sašūti brideņi, kuros ūdens tikpat viegli tika kā iekšā, tā arī ārā. Izskats gan bija zābakiem līdzīgs – āda līdz valkātāja ceļiem. Taču visiem nebija pat tādu. Otri galvenie apavi bija tā sauktie čerki. Tos gatavoja tāpat bez cietas zoles, bet tie nosedza vien kāju pēdas. Atgādināja galošas, tikai augšas malā bija piešūta dubulta drēbes lentīte, kurai iekšā ievēra auklu, ko savelkot apavi turējās uz kājas. Es gan par solīto darbu priecājos, jo domāju, ka zivis varēs saēsties, cik vēders ņem pretī.
Mūsu istaba bija diezgan liela, un tādēļ jau rudenī pie mums pārnāca dzīvot Zigurds Bergs un viņa māte Berta Berga.
Loginova gudrību komunistiem nevajadzēja
Kādu dienu, kad, gaidot solīto zveju, bezdarbībā vadījām laiku, mūsu mājās ienāca vīrs gados un sāka izprasīt, ko darām. Tas bija ukrainis Stepans Makaveckis. Viņš ar ģimeni Sibīrijā bija ieradies brīvprātīgi, atbraucis pie tēva un mātes, kuri no Ukrainas bija izsūtīti jau 30. gados. Stepans Kirilovičs, kā mēs viņu saucām, kā brīvs pilsonis varēja tikt arī nelielos vadošos amatos. Atnācējam izstāstījām, kāds ir mūsu stāvoklis. Proti, nākotne neskaidra, jo zivju zvejas organizētāji bija pazuduši, bet veikalā mums maizi vairs nepārdeva. Makaveckis aicināja, lai ejot strādāt pie viņiem uz piecus kilometrus attālo Artjuginu. Sākumā atteicām, jo domājām, ka atkal tiks piedāvāti smagie meža darbi. Taču tad svešais skaidroja, ka koki nebūs jācērt, bet jāstrādā tirdzniecībā un pārtikas apgādē – jāved graudi uz dzirnavām, milti uz noliktavu un maizes ceptuvēm, kas bija vairākos mežu cirtēju ciematos. Tam piekritām.
Nākamajā dienā atnācām uz Artjuginu un sākām strādāt. Pirmās dienas ar pajūgu no upes vedām ledu uz vienu pagrabu, kurā glabājās dažādi produkti, arī taigā salasīto ogu ievārījumi. Pa kluso nobaudījām visu, kas pagrabā bija ēdams. Rītos un vakaros mums bija tiesības ēdnīcā nopirkt šķīvi zupas. Katru vakaru gājām piecus kilometrus atpakaļ uz sādžu pie savējiem.
Kad ledu bijām pietiekami saveduši, sāku strādāt kopā ar Ivanu Terentjeviču Loginovu. Viņš bija uzņēmīgs cilvēks, agrākais Irkiņejevas ciema vecākais. Vēl pirms komunistu varas no trīssimt kilometru tālās Kanskas ziemā ar zirdziņu atvedis uz Irkiņejevu pirmo dzelzs arklu. Sādžinieki atvesto mantu apbrīnojuši un teikuši, ka nu tu gan, Ivan Terentjevič, negulēsi, bet arsi visu nakti. Tolaik Irkiņejevā vēl joprojām izmantoja zirgu vilktas koka ecēšas, kas bija izgatavotas no izturīgiem lapegles zariem, kas sastiprināti bez naglām, tikai ar koka klūdziņām. Nodibinoties padomju varai, Loginovs tika “izkulakots”, ieslodzīts cietumā. Es jau Loginovu satiku tad, kad viņš bija pametis savu labo māju un dzīvoja ātri celtā mazā, līdz pusei zemē ieraktā būdiņā Artjuginā. Kad viņu ieraudzīju pirmo reizi, skatienu pievērsu vīra neglīti uzšūtajām biksēm, kurām bija neredzēti liela priekšpuse. Tikai vēlāk pirtī atklāju, ka tā ir galvas lieluma bruka. Kad tuvāk iepazināmies, Loginovs man pateica, ka tā radusies no zirga spēriena.
Pa ledu nedrīkstēja iet
Nākamais mūsu darbs, nu jau trijatā – Zigurdam Bergam, Ivanam Loginovam un man –, bija vecajā cirsmā, kas atradās pie nesen uzceltā trīskorpusu koka staļļa, nolīst piecu hektāru lauku. Astoņus gadus tur bija augušas priedītes un lapegles. Tās vajadzēja nocirst, kā arī uzplēst vecos celmus un siekstas un to visu sadedzināt. Priekšniecība tur bija iecerējusi stādīt kartupeļus. Pamazām mēs divu gadu laikā doto izdarījām, turklāt lauku arī iežogojām ar stabiem. Taču topavasar 23. aprīlī, kad atkal tīrījām un dedzinājām siekstas un celmus, notika negaidītais. Proti, mūsu ugunskurs kurējās kādus piecpadsmit metrus no iepriekšējā gadā uzceltā mežsaimniecības zirgu staļļa, kuram vēl nebija ne īstu griestu, ne jumta. Griestu vietā pārliktas kārtis, uz tām uzklāti salmi. Pēcpusdienā sacēlās spēcīgs vējš, kurš dzirksteles nesa uz staļļa pusi. Mēs gan Makavecki vairākkārt brīdinājām, ka stallis var aizdegties, taču viņš to noliedza. Īsi pirms darba beigām tiešām viss apmēram trīsdesmit metru garais stallis liesmoja. Tas nodega, tikai ar lielām grūtībām izdevās pasargāt tuvumā esošo nelielo galdnieku darbnīcu. Vairāk ēku pa vējam tur tuvumā nebija.
Vakarā pēc ugunsgrēka gājām atpakaļ uz sādžu, bet, pieejot pie Angāras pietekas Irkiņejevas, ieraudzījām, ka ledus tur sastumts lielos kalnos. Ledus bija sācis kustēties, bet atdūrās pret vēl stāvošo ledu Angārā. Protams, mums bija jātiek pāri apmēram 800 metru platajai upei otrā krastā savās mājās. Sākām rāpties pāri ledus kalniem. Redzējām, ka otrā krastā pulcējās cilvēki un skaļi kaut ko kliedza. Bijām neizpratnē, kad pēc ledus lauka pārvarēšanas vietējie teica, ka mēs esot pārgalvīgi, jo ledus varējis mūs samalt. Nesapratām, kā. To nu redzējām nākamajā dienā, kad ledus vairs neizturēja Irkiņejevas ūdeņu spiedienu. Tas tika lauzts un malts kā kafijas dzirnavās.
Turpinājums nākamajā numurā
