Gunta Putene ir masiere un augu terapeite, taču viņas pirmā profesija ir tulkotāja. “Valodas – tā joprojām ir mana lieta,” viņa stāsta, jo mācību nolūkos daudz tiek lasīts svešvalodās. Taču veids, kā Gunta stāsta par savu darbu, liek nojaust, ka viņa joprojām tulko. Tikai tagad tā ir cilvēka ķermeņa valoda, kas tiek lasīta kustību un pieskārienu teikumiem.
– Kā tu no tulka kļuvi par masieri?
Mana pirmā profesija ir tulks, tulkotājs, kurā esmu nostrādājusi aptuveni četrus gadus. Iztulkotas ir vairākas grāmatas. Esmu strādājusi arī bankā, tirdzniecībā, bet ātri vien sapratu, ka tas nav mans. Esmu solists, man patīk darboties vienai. Paralēli darbam aptiekā izgāju masiera kursus, pat nezinu, kā tas piedāvājums mani saistīja. Nu jau vairāk nekā sešus gadus esmu masiere un augu terapeite, un šī ir mana īstā profesija. Šogad man būs arī medicīniskā izglītība.
– Kā tu redzi cilvēka ķermeni? Tie ir kauli, muskuļi, nervi un asinsrite, vai tev ir kāds cits skatījums?
Protams, arī šāds skatījums ir svarīgs, bet pārsvarā es cilvēka ķermeni uztveru kā dvēseles mājokli. Fiziskais plāns ir mūsu domu un emociju rezultāts. Man jau no vidusskolas laika ir svarīgs jautājums – kāpēc? Kāpēc tā notiek, kāpēc tur sāp? Man ir gūti noticēt, ka slimība rodas no nekā. Un tad es rokos un meklēju atbildi.
Esmu sapratusi, ka visas mūsu emocijas un pārdzīvojumi saglabājas ķermenī. Tam ir sava atmiņa, ķermenis neko neaizmirst. Citreiz cilvēki masāžas laikā var saprast kaut ko par sevi un dzīvi. Var atcerēties gan sen aizmirstus pārdzīvojumus, gan arī patīkamas lietas. Tas viss glabājas mūsu ķermeņa atmiņā, un masāžas laikā bieži vien izdodas to izkustināt. Ja tā notiek, nevajag baidīties. Ir droši jāiet pretī šīm ainiņām, ja nepieciešams, var arī izraudāties. Strādājot ar ķermeni, cilvēkam kļūst vieglāk saprast savas emocijas un vieglāk dzīvot.
– Kāds ir visvienkāršākais veids, kā katrs pats sev varam palīdzēt tikt galā ar emocijām?
Vislabākā lieta ir diafragmālā elpošana, kas ir visiem pieejams instruments. Nu jau tas ir arī medicīniski apstiprināts un zinātniski pierādīts veids, kā atslābināt ķermeni, samazināt asinsspiedienu, normalizēt sirdsdarbību.
Cilvēkam ir jānosēžas ar taisnu muguru, caur degunu jāievelk elpa dziļi vēderā un tad jāpūš tā ārā caur muti, ievelkot vēderu. Ir svarīgi ievilkt gaisu, cik daudz vien iespējams, lai vēders kļūtu apaļš, bet neceļot plecus. Dziļi ieelpojot, izplešas plaušas un tiek masēti arī iekšējie orgāni. Tas ir vislabākais veids, kā atslābināties. Dienas laikā mums var būt daudz mazu uztraukumu, varbūt tie ir pat nepamanāmi, bet uzkrājoties veidojas milzīgs stress.
Ja cilvēks ir ļoti sanervozējies, viņam jāievelk dziļa elpa vēderā, uz brīdi tā jāaptur, izskaitot vismaz līdz divi, tad seko izelpa, pēc kuras atkal ir pauze vismaz līdz divām sekundēm. Pakāpeniski pauzes var izlīdzināt ar ieelpas un izelpas garumu, katru posmu – ieelpa, pauze, izelpa, pauze – veicot sešas sekundes. Diafragmālā elpošana ir pieejama ikvienam, un tā ieteicama katru dienu. Tas neko nemaksā un neaizņem vairāk par piecām minūtēm.
– Apzinātai elpošanai tiešām ir tik liela nozīme?
Elpošana ir dzīvība, bez tās nekas nenotiek. Pirmajā palīdzībā māca, ka vispirms ir jānosaka, vai cilvēks elpo. Elpa parāda to, kā mēs dzīvojam ar pilnu krūti vai tikai eksistējam. Ja cilvēks elpo sekli, ir vērts padomāt, kāpēc viņš neļauj sev dzīvot, kāpēc liekas, ka nedrīkst vai nevar dzīvot. Ar elpas regulāciju vien mēs varam sev ļoti daudz palīdzēt.
Lielākoties elpojam ļoti sekli, šūnas nesaņem skābekli pietiekamā daudzumā, un rodas dažādas veselības problēmas. No vienas vienīgas parastās dziļās elpošanas ir ļoti daudz ieguvumu – mēs iztīrām plaušas, apasiņojam organismu, stimulējam klejotājnervu, kas nomierina sirdsdarbību un nervu sistēmu. Diafragmālā elpošana stimulē arī gremošanas orgānu darbību, mums rodas vairāk enerģijas un domāšana kļūst skaidrāka. Ir pierādīts, ka, pareizi elpojot, organisms kļūst sārmaināks, un tas palīdz stiprināt imunitāti.
– Tavā “Facebook” lapā lasīju ierakstu par to, ka mēs ļoti cīnāmies ar savu ķermeni un uztveram to kā ienaidnieku. Kāpēc tā notiek?
Savā darbā esmu sapratusi vienu – ne jau ķermenis mums dara pāri, bet mēs viņam. Cilvēki mēdz savu ķermeni uztvert kā ienaidnieku. Mums liekas, ka tas ir resns, slims un dara mums raizes, bet patiesībā mēs esam tie, kas ar savām domām un emocijām veidojam ķermeni tādu. Ķermenis neieņem pozu, kāda pagadās, tas novietojas atbilstoši mūsu psihoemocionālajam stāvoklim. Nemīlot sevi, krājot emocijas un pārdzīvojumus, darot sev pāri un jūtoties apdraudētam, mēs uzaudzējam lieko svaru. Pieķeroties dusmām, aizvainojumam un sāpēm, mēs radām sevī slimības.
Savas dzīves laikā ļoti daudz lietas nodarām sev paši. Cilvēks nav apmierināts ar to, kas viņam ir. Domāju, ka neapmierinātība mums visiem pēc būtības ir dota tādēļ, lai mēs attīstītos. Neapmierinātība ir jāvērš uz attīstību, bet mēs, slinki būdami, vēršam to pret sevi vai apkārtējiem. Nevis meklējam tam iemeslu, bet cīnāmies ar sekām, un ķermenis ir tam rezultāts.
Ir būtiski saprast, ka mums ar savu ķermeni nav jācīnās. Viņš tikai dara savu darbu. Tā vietā, lai nepārtraukti censtos to izmainīt, ir vērts pateikt paldies par visu, ko tas mūsu labā ir darījis. Katru rītu tas pamostas un turpina pildīt mūsu vēlmes, ar kājām nes uz priekšu, ar rokām veic darbu. Atveseļošanās sāksies ar to, ka mēs pieņemsim savu ķermeni tādu, kāds tas ir. Mainoties pašam, mainīsies arī ķermenis. To varu apgalvot no savas pieredzes!
– Tātad mums liekas, ka, piemēram, liekais svars ir problēma, bet patiesībā problēma ir attieksme pret sevi, kuras rezultāts ir liekais svars?
Jā. Bieži, sakārtojot savas emocijas, normalizējas arī svars, atkāpjas slimības. Katram jāatrod piemērotākais veids, kā sevi sakārtot. Viens var meditēt, cits iet pie psihoterapeita, vēl kāds skriet ultramaratonu vai lēkt āliņģī. Ir vērts pamēģināt dažādas lietas, līdz tiek atrasta savējā, tā īstā, kas darbojas.
Mūsdienu cilvēkiem ir grūti atslēgties un meditēt, taču ar manis pieminēto dziļo elpošanu varam panākt ļoti līdzīgu efektu. Dziļā elpošana ir pieejama jebkuram katrā laikā. To var praktizēt kaut vai mājās kopā ar bērnu, arī viņam tas nāks pa labu.
Es aicinātu cilvēkus būt vērīgākiem pret notikumiem savā dzīvē, meklēt kādu kopīgo tēmu, kas atkārtojas. Varbūt var pamanīt, ka cēlonis, kāpēc gribas vakarā ēst kūciņas, ir mīlestības trūkums. Varbūt kūciņas vietā var palūgt otram pamasēt pēdiņas vai pats ieziesties ar eļļiņu. Taču svarīgi ir darīt to ar mīlestību, nevis aiz dusmām pret savu celulītu. Pateikt ķermenim paldies. Ir daudz pētījumu par to, ka mums ir ļoti vajadzīgi pieskārieni. Gan pašam savi, gan citu cilvēku.
Mēs jau mācāmies caur citiem. Tā vienkārši sēdēt mājās un sākt sevi mīlēt ir diezgan grūti, mums ir vajadzīgi cilvēki. Varbūt ir redzēta tāda īsā animācija sociālajos tīklos, kur cilvēki sēž ar ļoti garām karotēm pie liela katla ar ēdamo. Pasmeļ, bet sev mutē ielikt nevar, jo karotes kāts par garu. Beigās viņi saprot, ka savā karotē pasmeltais ēdiens ir jādod citam, un tā pa apli arī tevi kāds pabaros.
– Vai dzīvi vajag kontrolēt?
Neko nevajag kontrolēt, tikai savu elpu. Tā ir ilūzija, ka mēs varam kontrolēt dzīvi vai citus cilvēkus. Caur elpu un dažādiem vingrinājumiem varam kontrolēt to mērkaķi galvā, kas nepārtraukti runā, vērt viņam muti ciet. Principā mums visiem ir jāmācās nekontrolēt ārējās lietas, ļaut tām vienkārši notikt. Ļoti daudz kas sakārtotos pats, ja vien mēs atslābinātos. Mums gribas kontrolēt ārēji visu, bet iekšēji neko. Liekas, elpošana ir automātiska, ko tur kontrolēt? Bet tā nav, elpa ir visa pamatā.
Ja cenšamies visu pārāk kontrolēt, rodas haoss, jo dzīve plūst savu gaitu, bet mēs mēģinām kādu vienu punktu mākslīgi pieturēt vai griezt uz citu pusi. Tiem cilvēkiem, kuriem mēdz sāpēt rokas, stipri vajadzētu padomāt par kontroles atlaišanu. Tad, kad iemācās ļaut lietām būt, dzīve kļūst vieglāka un daudz kas pats no sevis sakārtojās.
Galvenais sākt kontrolēt savu elpu, lai apklusinātu runājošo mērkaķi. Tad piecelt dibenu no dīvāna un rīkoties, lai kaut ko mainītu savā dzīvē. Tas nav nemaz tik vienkārši, bet tāda tā dzīve ir, mēs te visi esam nākuši mācīties.
– Kā tu nokļuvi līdz augu macerātiem, un kas tas īsti ir?
Kad iegādājāmies plašu zemesgabalu, augi man burtiski bāzās virsū, bija neiespējami to neievērot. Tā es sāku uz tiem skatīties, pasmaržot, pataustīt, mācīties par tiem, un visvairāk man iepatikās gatavot macerātus, jo tā ir sava veida buršanās. Augi tiek savākti, sasmalcināti, aplieti ar eļļu un noturēti. Vēlāk ir liels brīnums saprast, kas tur sanācis.
Macerāts ir auga izvilkums eļļā. To gatavo, salasot zaļo masu, ziedus, lapas, lakstus, mizu vai saknes sasmalcina, ieliek stikla traukā un aplej ar kādu bāzes eļļu, kas var būt arī kvalitatīva pārtikā izmantojamā eļļa. Maisījums jānotur vismaz divas nedēļas, kamēr eļļa sadraudzējas ar augu un auga īpašības pāriet eļļā. Kad tas noturēts, to nokāš un izmanto paredzētajam nolūkam.
Kāds varbūt domās – kāpēc ņemties ar macerāciju, ja bāzes eļļai var vienkārši pievienot ēterisko eļļu. Atšķirība ir tajā, ka auga destilācijas procesā ēteriskajā eļļā nenonāk gluži visa auga esence, bet tikai mazākās molekulas. Macerācijas procesā eļļā pāriet arī vitamīni, mikroelementi, sula un citas vērtīgas auga vielas. Taču jāņem vērā, ka macerātam aromāts nebūs tik spēcīgs kā ēteriskajai eļļai un ne visiem augiem tas saglabāsies.
Vispazīstamākais macerāts ir asinszāles eļļa, tas ir sulīgi sarkans ārstniecisks preparāts, ko ir redzējuši un lieto daudzi. Šķiet, arī oranžo kliņģerīšu eļļa ir labi pazīstama. Bet tikpat ārstnieciskas ir arī citu augu eļļas – pelašķa, kumelītes, vīgriežu, sarkanā āboliņa, liepziedu, viršu, rožu, ceļmallapu, upeņu lapu, vībotnes, vērmeles, nātres, raudenes, piparmētras… Patiesībā var apliet jebkuru ārstniecības augu, kurš uzrunā un liekas vērtīgs!
Pārsvarā visi augi strādā uz ādu, taču tie iedarbojas arī emocionāli. Vīgrieze atslābina un palīdz aizmigt. Kumelīte noņem stresu un dziedē ādu. Sākotnēji noteikti nevajag aizrauties ar pārāk daudz augiem, jo tiem ir plaša iedarbība, piemēram, tā pati vīgrieze labi noder gan miegam, gan locītavām. Katram jāatrod savējais, kas patīk un kas darbojas. Nereti mani aicina vadīt nodarbības, kurās mācu gatavot macerātus, jo pašu gatavotam ir lielāks spēks. Ja vēl tas ar mīlestību uzklāts uz savas ādas, tam nevar nebūt rezultāta! Nevajag ieziesties tā, ka spīd, pietiek ar nelielu eļļas daudzumu, galvenais darīt to ar labu attieksmi pret sevi.
– Kādu tu gribētu redzēt pasauli?
Pasaule jau esam mēs, cilvēki. Gribētu, lai liekam cits citam mieru un dzīvojam katrs savu dzīvi. Mēs pārāk daudz kuļamies pa citu dzīvēm, un tas mums traucē koncentrēties uz savējo. Man šķiet, ka vissvarīgākais ir iemācīties pieņemšanu. Vispirms jau pieņemt sevi, tad citus cilvēkus. Un tad lietas, ko nespējam mainīt. Pieņemšanai seko mīlestība. Ja mēs to iemācītos, pasaule būtu daudz mierpilnāka un mīlošāka.
TOP 5 AUGI, no kuriem pagatavot sev macerātu
Vīgrieze – fantastisks aromāts, mīkstina un pabaro ādu, atslābina, uzlabo miega kvalitāti.
Kumelīte – ļoti ārstnieciska gan ādai, gan dvēselei. Dziedē ādu, noņem stresu, samīļo ar savu saldo aromātu.
Pelašķis – jāziež uz brūcēm, bojājumiem, kukaiņu koduma vietām; lietojams uz nelieliem ādas laukumiem.
Savvaļas rozes ziedlapiņas – būs eļļa ar smalko rožu aromātu, gan mitrinās un pabaros ādu, gan stiprinās sievišķo enerģiju un hormonālo sistēmu.
Augs, kurš uz tevi skatās. – pavēro, kurš augs tevi uzrunā. Kura aromāts tevi apbur? Ir vērts pameklēt informāciju par šo augu, lai saprastu, kā tas tev var palīdzēt.
