Citugad maija pirmajā avīzes numurā noteikti būtu fotoatskats uz spraigajām ielu stafešu cīņām un informācija par veiksmīgajiem uzvarētājiem. Pēc grāmatā “Vieglatlētika Jelgavas novadā” rodamajām ziņām, kuras apkopojis ilggadējais treneris un sporta darbinieks Aleksandrs Balss, stafešu tradīcijai mūsu pilsētā nu jau varētu būt vairāk nekā 70 gadu ilga vēsture. Sporta servisa centra direktors Juris Kaminskis, kas skolas gados pats bijis aktīvs stafešu dalībnieks, pieļauj, ka kāds gads sacensību hronoloģijā dažādu apstākļu dēļ varētu būt palicis arī bez ieraksta. Par apstākļiem, kādēļ 2020. gadā ierasto distanci nomainījusi distancēšanās, protams, atbildīgs ir draņķīgais koronavīruss.
Popularitātei – sena vēsture
Kā 2000. gada 3. maija “Zemgales Ziņās” rakstīja vieglatlētu treneris Austris Cīrulis, stafešu skrējieni mūsdienās ir populāri ikvienā valstī. “To pirmsākumi meklējami jau 18. gadsimtā Anglijā, kur skrējiens noticis starp divu grāfistu pilsētiņām,” zina stāstīt A.Cīrulis, bet īstu aizrautību, vispirms jau Eiropā, tie guvuši 20. gadsimta sākumā. “Interesanti atzīmēt, ka Latvijā un arī visā Baltijā pirmais skrējiens notika 1901. gada maijā, kad Rīgas sporta biedrības “Unions” skrējēji, viņu vidū arī daži Jelgavas vācbaltiešu ģimnāzisti, atskrēja no Olaines līdz Cēra viesnīcai pilsētas tirgus laukuma malā,” tik senu un savdabīgu liecību par varbūtējo maija stafešu idejas aizsākumu bija atradis aizrautīgais sporta vēstures faktu krājējs.
Jelgavā – kopš 1945. gada
A.Balsa apkopotajā vieglatlētikas vēstures apskatā lasām, ka Jelgavā maija stafešu pirmsākumi meklējami 1945. gadā, kad “vasaras sezonas ievadā septiņarpus kilometru distancē izgāja piecas komandas, katrā pa pieciem sieviešu un vīriešu kārtas pārstāvjiem”. Nākamajā gadā dalībniekos bijušas arī skolas no Vilces, Bērzes, Dobeles un Ozolniekiem.
1959. gadā pirmoreiz stafetēs piedalījās 2. septiņgadīgās skolas (tagad 4. vidusskolas) sestklasniece Rita Vilciņa (tolaik Hermane). “Komanda sastāvēja puse uz pusi no zēniem un meitenēm. Pārsvarā aizstāvēt skolas godu uzticēja tiem, kas trenējās vieglatlētikā,” savas līdz pat 1965. gadam ilgušās “stafešu karjeras” aizsākumu atminas Rita. Absolvējusi vidusskolu, viņa iestājās Fizkultūras institūtā, vēlāk sāka strādāt par sporta skolotāju un metodiķi Bērnu jaunatnes sporta skolā, bet 1. maijā vēl ilgus gadus bija sastopama stafetes tiesnešu korpusā.
“Neatminos, ka skolas gados mēs būtu uz skriešanu pierunājami, kā esmu no skolotājiem dzirdējusi tagad,” teic Ritas kundze, kas joprojām cenšas aktīvi “izlocīt kaulus” senioru vingrošanas grupā vai pašreizējos apstākļos – garākā pastaigā.
“Stafete vienmēr notika pēc gājiena, un skrējējiem tajā nebija jāpiedalās,” kādu papildu motivāciju savukārt atceras ilggadējā pilsētas Fiziskās kultūras un sporta komitejas un vēlāk BJSS darbiniece Silvija Jermīļina (tolaik Kanopka), kas piecdesmito gadu beigās un sešdesmitajos aizstāvēja savas 1. vidusskolas krāsas: “Bijām priecīgi, ka nav jāiet parādē.”
Startē arī darbavietu komandas
Gan Silvija, gan Rita atminas, ka palaikam skolu audzēkņi iesaistīti arī darbavietu komandās. “Lielākie pilsētas uzņēmumi bija skolām tādi kā šefi, un, ja viņu komandām pietrūka skrējēju, bet mums savukārt palika kāds pāri, tad vidusskolēni drīkstēja piedalīties,” skaidro Rita, bet Silvijai pat saglabājies foto ar DET komandas dalībniekiem 1969. gada 1. maijā.
Pārceļoties pārdesmit gadus vēlāk, A.Balsa grāmatā atrodam, ka darbavietu iesaiste stafešu skrējienā pastāvējusi arī vēl astoņdesmitajos. Tā ziņā par 1983. gada pasākumu vēstīts, ka “uz starta nostājās darbavietu fizkultūrieši no cukurfabrikas, mašīnbūves rūpnīcas, Dienvidu elektrotīkliem, dzelzceļa mezgla, 45. pilsētas profesionāli tehniskās vidusskolas un sporta kluba “Ozolnieki””. Togad būdams arī šo sacensību galvenais tiesnesis, A.Balss gan vājo atsaucību avīzes publikācijā kritizē: “Kur bija palikušas pārējo uzņēmumu un iestāžu fizkultūras kolektīvu komandas? Komandai taču vajadzēja tikai astoņus cilvēkus – divas fizkultūrietes un sešus fizkultūriešus.”
Uzvarēja šoreiz dzelzceļnieki, bet Ozolnieku sporta klubam pienācās godpilnā otrā vieta. “Jā, vienugad Ozolnieku komandas sastāvā piedalījos, un tas varēja būt 1983.,” spriež uzņēmuma “Astarte nafta” valdes priekšsēdētājs, tolaik aktīvs vieglatlēts un joprojām Jelgavas rekorda īpašnieks 800 metros Ojārs Karčevskis. Pirms tam viņš stafetēs pārstāvējis arī savu 2. vidusskolu. “Protams, ka līdzdalība nebija gluži brīvprātīga, bet sportošanas gars gan tolaik bija lielāks nekā tagad, un īpaši jau tie, kas trenējās, arī uz 1. maija stafešu sacensībām nebija jāmudina,” atminas O.Karčevskis.
Jauni meklējumi atjaunotajā brīvvalstī
Par to, ka “brīvprātīgā piespiedu kārtā” aizsāktā stafešu tradīcija turpināma arī pēc 1990. gada, šķiet, nevienam šaubu nav bijis. Ja nu vienīgi vēlme jau demokrātijas apstākļos to bagātināt ar organizatoriskiem papildinājumiem. Tā, piemēram, 1998. gadā starp atsevišķiem skrējieniem notika spēkavīru paraugdemonstrējumi. 2003. gadā ar pareizām atbildēm uz jautājumiem par Latvijas Olimpisko komiteju arī līdzjutējiem bija iespēja iegūt savā īpašumā krekliņu ar šīs organizācijas simboliku. 2005. gadā pirms skolēnu stafetēm Lielajā ielā norisinājās atraktīvs masu skrējiens ar velosipēdiem, skrituļslidām un citiem atribūtiem. Ik pa laikam iesaistīties pasākumā tika aicinātas arī pagastu komandas, un Elejas vidusskolas sporta skolotāja Sandra Avota atminas, ka katrs savā laikā, startējot skolas komandā, balvas nopelnījuši arī viņas dēli Roberts un Kārlis. 2010. gadā dalībnieku sarakstā redzama arī Sesava un Zaļenieki. “Jā, tagad mūs vairs neaicina,” ar nelielu nožēlu balsī teic Sandra, kas ir arī sporta dzīves vadītāja pagastā.
Vienmēr gan bijusi izsludināta pieteikšanās arī skrējējiem vispārējā grupā, kur var piedalīties jebkura domubiedru komanda.
Datums un nosaukums – šurpu turpu
Mainīgs priekšstats aizvadītajos 30 gados palaikam bijis par stafešu norises datumu. 1998. gadā tas pieskaņojās Pilsētas svētku programmai maija pēdējā sestdienā, bet citās reizēs visai bieži pārcēlies no 1. uz 4. un atpakaļ, divus gadus “aizsniegdamies” pat līdz Eiropas dienai – 9. maijam. “Meklējām labāko variantu Eiropas dienas atzīmēšanai,” par 2009. gadu, kad skrējiena starts, kā ierasts, bija Hercoga Jēkaba laukumā, teic Sporta servisa direktors J.Kaminskis. Bet pāris gadus vēlāk līdzīgu ideju papildinājusi vēlme iedzīvināt iepriekšējā rudenī atklātā Zemgales Olimpiskā centra apkārtni. Pēc tam gan pasākums atgriezās vecajā vietā ar izņēmumu 2013. gadā, kad pilsētas galvenās maģistrāles rekonstrukcijas dēļ skrējēji pārcēlās uz Pasta ielu.
Bet jautājums par padomjlaika Darba svētku “sabojāto” 1. vai tomēr 4. maiju izskatās, ka vēl nav līdz galam izšķirts. Kad 2012. gadā pēc vairākiem “pārceļojumiem” stafete atgriezās pie sākotnējā varianta, šķita jau, ka beidzot “miers”, taču 2018. gadā, kad atzīmējām valsts simtgadi, tās atkal pārcēlās uz Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu, iegūstot arī jaunu nosaukumu – “Brīvības stafetes”. “Domāju, ka gan nosaukumu, gan norises datumu saglabāsim arī turpmāk,” todien sacīja Sporta servisa centra direktore Maija Actiņa, un 2019. gadā šis paredzējums vēl bija spēkā.
Tikmēr “Ziņu” aptaujātie ielu stafešu veterāni pret 1. maija tradīciju neredz iebildumus arī šolaik. “1. maijs taču ir arī Latvijas valstij tik svarīgās Satversmes sapulces sasaukšanas diena,” teic O.Karčevskis. Līdzīgs viedoklis ir arī kopš skolas gadiem ar vieglatlētiku un maija stafetēm saistītajai Tehnoloģiju vidusskolas sporta skolotājai Santai Lorencei. “Skolēniem tieši 1. datums būtu arī izdevīgāks, jo bērni ar vecākiem brīvdienās mēdz doties izbraukumos un bieži vien 4. datumā tikai atgriežas,” no organizatoriskā skatpunkta piebilst Santa.
