Arborists ir kokkopis jeb koku dakteris, kurš gādā par koku drošību un veselību, tādējādi paildzinot tā mūžu. Rūpes par kokaugiem nāk par labu arī cilvēkam, jo īpaši pilsētvidē, kur katram kokam ir sevišķa vērtība. Par to zina stāstīt arboriste un ainavu arhitekte Laura Mazule, kuras mīlestība pret kokiem rodama jau agrā bērnībā.
– Kā cilvēks, kurš dzīvo un mācās pilsētā, nokļūst līdz vēlmei strādāt ar kokiem?
Nezinu, vai latvieši vispār ir pilsētnieki pēc savas būtības, man liekas, ka esam zemnieki, tikai kādā savas dzīves posmā nokļuvuši pilsētā. Es agrā bērnībā dzīvoju Kroņaucē, vēlāk pārcēlos uz Jelgavu, bet sirdī laikam tomēr vienmēr esmu bijusi dabas bērns.
Kad augstskolas pēdējā gadā mums bija prakse, es “Erasmus” programmā aizbraucu uz Edinburgas botānisko dārzu, kur mēnesi nostrādāju kopā ar arboristiem. Nekad iepriekš par tādu profesiju nebiju dzirdējusi, un es ar to ļoti aizrāvos. Atgriezusies Latvijā, atradu, ka ir tāda Ērgļu profesionālā vidusskola, kur šo profesiju var apgūt. Tad es, pabeigusi augstskolu, iestājos profesionālajā vidusskolā un izmācījos par arboristu. Sapratu, ka tas tikai papildinās manas ainavu arhitektūras zināšanas, jo kur gan tajā bez ainavas galvenajiem elementiem – kokiem.
– Tai ir jābūt lielai aizrautībai, lai pēc augstskolas vēlreiz mācītos vidusskolā.
Jā, koki laikam ir mana mīlestība. Viena no pirmajām bērnības atmiņām ir par to, kā es cenšos iekāpt kokā. Kad pieaugusi aizbraucu uz bērnības māju, izmērīju, ka tas pirmais zars, ko toreiz nevarēju aizsniegt, ir mana ceļgala augstumā. Interesanti ir arī tas, ka visur, kur esmu dzīvojusi, man ir mīļākais koks, kuru sajūtu kā savu draugu.
Mana pirmā darbavieta kā arboristam bija Alūksnē, kur vēlāk kļuvu arī par ainavu arhitekti. Strādājot pašvaldībā, sapratu, ka man ļoti pietrūkst koku, gribu vairāk par tiem uzzināt un vairāk tos aizsargāt. Tādēļ atgriezos atpakaļ un sāku strādāt uzņēmumā “Labie koki eksperti”. Kad biju arboriste Alūksnē, kāpu kokos, zāģēju, bet tagad strādāju kā eksperte, esmu koku novērtētāja. Vērtēju to fizisko stāvokli, bīstamību un izskatu būvprojektus, sniedzot atzinumus par to, kā plānotā būvniecība ietekmēs koku stāvokli.
– Kas tev patīk vairāk – kāpt kokos vai kārtot papīrus?
Man patika kāpt kokos, bet ar laiku sapratu, ka tas ir pārāk fiziski smags darbs. Kādreiz, kad vēl studēju, likās, ka visu varu, bija spīts un apziņa, ka jābūt vienlīdzībai ar vīriešiem. Taču, kad tas sāka ietekmēt veselību, sāku meklēt iespējas, kā palikt pie kokiem, nebojājot savu veselību. Šobrīd esmu koku vērtētāja, un man ļoti patīk tas, ko daru, jo tas nav tikai papīra darbs, man ir diezgan daudz jābūt objektos.
Daudzās valstīs, tostarp arī Latvijā arborista un koku vērtētāja darbu neatdala. Manuprāt, tas nav īsti pareizi, jo arborists ir cilvēks, kurš kopj kokus, savukārt vērtētājam jābūt padziļinātām zināšanām par koka vispārīgo stāvokli un to, kā cilvēka ietekme var gan pozitīvi, gan negatīvi ietekmēt koka dzīvotspēju un stabilitāti. Un tomēr uzskatu, ka par koku vērtētājiem var būti tikai arboristi un tādi, kuriem ir uzkrāta pieredze, – pietāte pret kokiem ir jānopelna.
– Man liekas, ka arborista darbs ir aktīvu bērnu sapņu profesija, jo tā var turpināt kāpt kokos arī pieaugušā vecumā. Kādām īpašībām ir jāpiemīt arboristiem?
Katrai profesijai ir kāda noskaņa. Ja paskatās uz arboristiem, var redzēt, ka viņi ir vairāk sevī un mīl būt dabā. Cilvēks, kuram patīk telpas un kurš nav gatavs strādāt ārā jebkuros laika apstākļos, noteikti nevar būt par arboristu. Arī cilvēki, kam bail nosmērēties vai bail no augstuma, nevarēs strādāt šajā profesijā. Tāpat arī cilvēkiem, kas baidās riskēt, šī nebūs pareizā izvēle, jo ikdienā jāveic darbs augstumā, izmantojot virves un motorinstrumentus.
Es piekrītu teicienam, ka cilvēkam ir jādara tas, kas patīk, un tad viņam nekad mūžā nebūs jāstrādā. Lielākoties arboristi jau bērnībā ir kāpuši kokos un tagad dara to pašu, tikai par to saņem algu. Viņi spēlējas kokos, un viņiem par to maksā.
– Kā tu uztver kokus – kā objektus vai dzīvas būtnes?
Braucot uz konsultācijām un runājot par kokiem, es bieži tos personalizēju. Tā ir vienkāršāk paskaidrot, ko kokam nozīmē tas, ko mēs viņam darām. Starp kokiem un cilvēkiem var vilkt paralēles. Kad runāju par koku, lietoju salīdzinājumus ar cilvēku, piemēram, miza ir koka āda, jo tā izpilda līdzīgas funkcijas kā cilvēka āda. Vainags ir plaušas, ar to koks elpo. Protams, tas ir vienkāršoti, un noteikti var izstāstīt zinātniskāk, kas būs arī precīzāk. Es varētu teikt, ka notiek gāzu apmaiņa, taču labprātāk izmantoju vārdus, ko cilvēks uztver emocionālā līmenī. Ceru, ka tā varu iedvest lielāku ticību kokiem.
– Ja tev būtu jāraksturo cilvēka un koka attiecības, kādas tās būtu?
Es domāju par to, ka cilvēki ļoti daudz ko aizsargā, piemēram, bērnus un dzīvniekus. Manuprāt, tāpat vajadzētu aizsargāt arī koku, jo tie ir dzīvi un dara mums ļoti daudz laba. Mēs gribam, lai koki aug pilsētā, bet attieksme pret tiem brīžiem ir diezgan cietsirdīga. Tad man liekas, ka īsti kaut kas nav kārtībā. No vienas puses, cilvēks aizsargā dzīvniekus, bet tajā pašā laikā galotņo kokus, tā speciāli nodarot pāri dzīvai būtnei.
– Es skatījos video par galotņošanu, kurā teikts, ka visu zaru nozāģēšana ir vardarbība pret koku, taču tas joprojām tiek darīts.
Galotņošana ir tāds padomju laika stils, ko Eiropā jau ļoti sen vairs nedara. Tiek uzskatīts, ka galotņošana ir koku vainaga atjaunošana, taču tā var teikt cilvēki, kuriem vienkārši nav pietiekami daudz zināšanu par kokiem. Jā, krūmiem, ja tos nogriež gandrīz līdz zemei, ataugot veidojas skaists, jauns vainags. Taču koki nav tas pats, kas krūmi. Pieņemu, ka šī metode aiz nezināšanas vienkārši tikusi pārnesta uz kokiem.
Nozāģējot kokam visu vainagu, tam, protams, veidojas jauni zaru – stresa jeb ūdenszari. Taču tie nestiprinās klāt pie koksnes, bet veidojas no mizā esošajiem snaudošajiem pumpuriem. Tie vairs īsti nav klāt pie koksnes, un, kad zari aug lielāki, tie lūst ārā un rada bīstamību. Šādi tiek radīti nākotnē potenciāli bīstami koki. Lai tas nenotiktu, zari jānogriež atkārtoti, un šādi koki prasa ļoti intensīvu aprūpi. Tas ir tāpat kā veselu cilvēku padarīt ļoti slimu, lai pēc tam to visu laiku aprūpētu.
– Vai tiesa, ka kokam sakņu sistēma ir tikpat liela kā lapotne?
Tas vairāk ir mīts. Īstenībā sakņu sistēma ir daudz lielāka. Jo īpaši mežā, kur pastāv sakņu konkurence, kokam saknes var būt ļoti tālu. Arī pilsētā kokam bieži ir ļoti ierobežota vieta, kur augt. Taču ir gadījumi, ka koks labi aug ļoti mazā zaļajā zonā, kas visapkārt ir noasfaltēta. Izrādās, ka koka saknes ir spējušas zem ceļa seguma nokļūt līdz tuvējai pļaviņai. Tā koks meklē iespēju izdzīvot. Tie ir tie laimīgie gadījumi, kā koki tomēr atrod savu ceļu līdz barības vielām.
– Ja tev būtu jāizskaidro, kas ir koka vērtība, cilvēkiem, kam tie nerūp, ko tu teiktu?
Lai saprastu, kā ar cilvēku runāt, vispirms laikam ir jāsaprot, kādas ir viņa paša vērtības. Ja cilvēks vēlas pārdot īpašumu ar kokiem, es teiktu, ka kokus vajag atstāt, jo tie piešķirs īpašumam lielāku vērtību. Tas būtu skaidrojums materiālistam.
Emocionālam cilvēkam es teiktu, ka kokiem ir estētiska vērtība, ka tiem ir liela nozīme labas veselības uzturēšanā. Tas ir stāsts ne tikai par skābekli, bet arī par īpašu mikroklimatu, ko koks rada sev apkārt. Vasarā tas veido ēnojumu, aiztur putekļus. Saules stari caur koka vanagu rada mazliet zaļganu apgaismojumu, kas iedarbojas uz mums pozitīvi un rada mierīgāku noskaņojumu. Jo lielāks koks, jo vērtīgāka tā bioloģiskā daudzveidība, jo tajā dzīvo daudz vairāk sugu – ķērpju, kukaiņu, putnu. Koks – tas ir patvērums, tās ir lielas mājas.
– Vai tu varētu rast skaidrību to cilvēku prātos, kas grib aizsargāt kokus, bet vienlaikus viņiem patīk arī koka mājas un mēbeles. Kad koks ir cērtams un kad pasargājams?
Tas man šķiet arī ir viens no galvenajiem problēmu iemesliem nozarē, kurā es strādāju. Mums Latvijā netiek atdalīti koki, kas aug pilsētā, no tiem, kas aug mežā. Cilvēkiem bieži liekas, ka, piemēram, parks un mežs ir viens un tas pats, taču tā nav. Piemēram, mežā koks aug konkurencē, tāpēc priedēm vainagi ir tikai pašā augšā, to apakšas ir atzarojušās. Priede, kurai visapkārt spīd saule, nekad neizskatīsies tāda kā mežā. Pabraukājot pa Kurzemes laukiem, var redzēt priedes, kas izskatās kā kupli ozoli lauka vidū. Tas arī rada atšķirību starp pilsētas un meža kokiem – apstākļi, kādos koki aug.
Mežu es uztveru kā saimniecības lauku – koki, kas tur aug, ir domāti, lai no tiem sanāktu baļķi. Tas ir līdzīgi kā audzējam miežus vai rudzus. Mežs ar laiku noveco, un, ja nokavē zāģēšanas laiku, materiāls tiek zaudēts. Līdzīgi kā labība ir laikā jānokuļ. Savukārt pilsētā kokam ir jāaug, cik ilgi iespējams. Jo vecāks tas ir, jo vērtīgāks. Kokam pilsētā nav blakus vēl vairāki citi koki, tie netiek audzēti kā materiāls. Tādēļ mūsu nozarē ir būtisks jautājums par to, vai mežinieks var vērtēt kokus pilsētā, jo faktiski tie ir pilnīgi dažādi koki.
– Tātad mežā un pilsētā kokiem ir dažādi mērķi, un tāpēc arī mainās izpratne par to, vai tas ir vai nav zāģējams?
Tieši tā. Un vēl svarīgi ir tas, ka koka mēbeles un koka mājas dzīvo tik ilgi, cik tās tiek lietotas. Ja koks ir pareizi saglabāts, tas joprojām absorbē CO2 un turpina strādāt mūsu labā. Man arī patīk koka mēbeles, neko citu savā mājā negribētu.
– Esmu dzirdējusi vairākus svešvārdus saistībā ar kokiem, piemēram, polardēšana un špalierēšana. Vai tā ir koku mode?
Tā varētu teikt. Polardēšana un špalierēšana ir mākslīga vainaga veidošanas paņēmieni. Polardēšana ir arī populārākais koku kopšanas veids pēc galotņošanas, lai koku saglabātu un radītu tam estētiskāku izskatu. Sākot mākslīgi veidot koka vainagu, tas būs jādara visu koka mūžu. Polardēšana ir, kad griezumi tiek izdarīti nelieli un darbība tiek atkārtota ik pēc viena līdz trijiem gadiem; šos bojājumus es salīdzinātu ar matu apgriešanu. Savukārt špalierēšana ir zaru atsiešana horizontālā leņķī, veidojot ļoti šauru vainagu. Šo kopšanas veidu vairāk veic augļu kokiem vai krūmiem vai kokaugiem, kur ir ļoti ierobežota vieta izplesties.
– Tu esi ne tikai arboriste un ainavu arhitekte, bet arī gleznotāja?
Tas ir mans vaļasprieks. Es gleznoju ainavas, bet visvairāk man patīk gleznot cilvēkus. Šobrīd esmu sākusi gleznot augu mandalu, kārtīgi izpētu ziedus un augus, kas aug manā dārzā, lai varētu tos, cik vien iespējams, precīzi uzgleznot. Man liekas, ar cilvēkiem ir līdzīgi – man ir grūti uzzīmēt cilvēku, kuru nepazīstu, sākumā vajag viņu kārtīgi izpētīt. Esmu gleznojusi, kopš sevi atceros, taču nekur īpaši neesmu mācījusies. Spīdolas ģimnāzijā apmeklēju mākslas pulciņu, tagad pa retam gleznošanas studiju Jelgavas Kultūras namā. Pārsvarā strādāju patstāvīgi.
– Kādas tu gribētu redzēt cilvēka un dabas attiecības?
Gribētu, lai mēs dzīvotu ciešā saskaņā. Ja vien cilvēks spētu samazināt savu mantkārību un varaskāri, tad tas būtu vairāk iespējams. Šis laiks mums ļoti labi parāda, ka nav jābrauc uz veikalu katru dienu, nav nepārtraukti jāpērk un jāizmet nevajadzīgas lietas. Cilvēki ir pārņemti ar sevi un nerimstošu skriešanu, tādējādi pilsētās tiek būvētas aizvien vairāk joslas mašīnām un kokiem atstāta vēl mazāka vieta. Tomēr ir arī patīkami izņēmumi, jo ir valstis un pilsētas, kas atgriežas pie dabas, jo saprot, ka tur, kur ir koki, ir vesela, pozitīva, nesteidzīga sabiedrība.
Gadās, ka savā darbā es norādu uz to, ka kokiem tiek atņemta vieta pilsētā, un tad saņemu pārmetumu, ka esmu pret attīstību. Taču tā tas nav, ir jābūt samērībai. Citreiz būvniecībā var novērot, ka galvenais ir uzbūvēt, bet saskaņai ar apkārtni un dabu nav tik lielas nozīmes, un tas ir ļoti skumji. Jebkurā gadījumā var rast iespēju gan uzbūvēt, gan veidot patīkamu, zaļu ārtelpu. Man liekas, ka mums, cilvēkiem, ir jākļūst patiesākiem un mazliet vairāk jārūpējas citam par citu, tad arī dabai būs vairāk vietas mūsu dzīvē.
