Nabadzības mazināšana Latvijā var kļūt par vienu no deklaratīviem
lozungiem, kas minēts valsts attīstības galvenajos dokumentos, bet realitātē
tikai daļēji un nosacīti sasniedz tos cilvēkus, kuriem sociālais atbalsts
patiešām nepieciešams, secinājusi Valsts kontrole (VK), revīzijā vērtējot, vai
valstī īstenotā sociālās iekļaušanas politika sasniedz tai izvirzītos mērķus
nabadzības mazināšanas jomā.
Revīzijas autori secinājuši, ka valsts esot nonākusi
izšķiršanās priekšā, kādu ceļu iet nabadzības mazināšanai – saglabāt universālo
atbalstu sistēmu, kurai neesot vienotas pieejas un pār kuru neesot vienotas
uzraudzības, vai “pamazām ieviest mērķētu un patiešām uz indivīda
vajadzībām balstītu pieeju, kas domāta tām personām, kurām tas ir visvairāk
nepieciešams”.
“Lai nabadzības mazināšana nepaliktu tikai kā
viens no deklaratīvi izvirzītiem lozungiem valsts hierarhiski augstākajos
dokumentos, tai ir jābūt prioritātei arī nozaru politikas un pašvaldību līmenī,
paredzot konkrētu rīcību izvirzīto mērķu sasniegšanai. Diemžēl revīzijā
konstatētie fakti atklāj sadrumstalotu, nekoordinētu un uz precīziem datiem
nebalstītu valsts un pašvaldību līdzekļu novirzīšanu nabadzības mazināšanai,
kas ne vienmēr sasniedz nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautās
personas,” secinājumus komentēja valsts kontroliere Elita Krūmiņa.
VK secinājusi, ka Latvijā nav pilnīgu datu par
nabadzības riskam pakļautām personām. Pašlaik var iegūt informāciju par
nabadzības risku pensijas un pirmspensijas vecuma personām, daudzbērnu ģimenēm,
viena vecāka ģimenēm un bērniem, bet par cilvēkiem ar invaliditāti informāciju
var iegūt tikai daļēji. Savukārt par tādām iedzīvotāju grupām kā romi, no
ieslodzījuma vietas atbrīvotās personas, personas ar nepietiekošām, zemām vai
darba tirgum neatbilstošām prasmēm informācija vispār netiekot analizēta. VK
ieskatā, primāri būtu jānosaka, kuras iedzīvotāju grupas ir pakļautas
nabadzībai, un tad jāpieņem lēmums par konkrētiem pasākumiem to nabadzības
mazināšanai.
Arī institūcijas, kuras ir iesaistītas sociālās
iekļaušanas politikā nabadzības mazināšanai, nesadarbojas tādā līmenī, lai to
rīcība patiešām būtu efektīva un produktīva, secinājusi VK. Gan valsts, gan
pašvaldību rīcība, nosakot sociāli atbalstāmas iedzīvotāju grupas un sniedzot tām
atbalstu, esot nekoordinēta, nereti dublējoša un mēdz būt pat pretrunīga.
Kā uzskata revīzijas autori, tāda situācija
izveidojusies galvenokārt tādēļ, ka valstī nav vienota, koordinējoša plānošanas
dokumenta nabadzības mazināšanai, bet Labklājības ministrija (LM) kā šo
politiku koordinējošā institūcija veic uzraudzību tikai savas atbildības
līmenī. Savukārt Ekonomikas ministrija un Pārresoru koordinācijas centrs,
uzraugot Latvijas nacionālo reformu programmu “ES 2020” un
“NAP2020” mērķus, vien apkopo statistiku, bet nevērtē nabadzības
mazināšanai izvēlēto pasākumu ietekmi.
Savukārt pašvaldības, kuras gadā sociālajai
aizsardzībai tērē 249 miljonus eiro un no tiem piekto daļu izmaksā sociālajos
pabalstos, rīkojas bez kopsakara ar valsts sniegto palīdzību un atbalstu, lai
gan tieši pašvaldībām ir jau funkcionējoša sistēma, kas palīdz vērtēt atbalsta
pieprasītāju ienākumus un materiālo stāvokli, norāda VK. “Tieši šādu – uz
personu vajadzībām balstītu sistēmu, kas jau darbojas pašvaldību sociālajos
dienestos, VK mudina ieviest valstiskā līmenī, jo tas dotu iespēju valsts
līdzekļus izlietot daudz mērķtiecīgāk nekā līdz šim,” teikts revidentu
paziņojumā.
Revidenti konstatējuši, ka vienīgais koordinējošais
rīcībpolitikas dokuments nabadzības mazināšanai patlaban esot 2014.gadā valdībā
apstiprinātā koncepcija par minimālā ienākuma līmeni, ar kuru bija paredzēts
ieviest vienotu minimālā ienākuma līmeni, kas kalpotu par atskaites punktu
sociālās drošības sistēmas ietvaros noteiktā valsts un pašvaldību atbalsta
piešķiršanai iedzīvotājiem ar viszemākajiem ienākumiem.
Tās ieviešanas plāns LM darba grupas vadībā tapis
turpat piecu gadu garumā. Plāna tapšanas laikā darba grupa pamatā esot
balstījusies tikai uz diskusijām bez reālu reformu iniciēšanas, bet pašvaldību
sociālā atbalsta sistēmu, kas ir ļoti būtisks instruments nabadzības
mazināšanai, ir vērtējusi tikai trīs pabalstu griezumā – no garantētā minimālā
ienākuma (GMI), dzīvokļa pabalsta un pabalsta krīzes situācijā viedokļa, norāda
VK.
VK atzīmē, ka darba grupa nepiedāvāja arī risinājumus,
kā minimālā ienākuma līmeni (198 eiro mēnesī pirmajai personai mājsaimniecībā
un 139 eiro nākamajām) sasaistīt ar reālu atbalstu iedzīvotājiem. Savukārt
valdība koncepcijas ieviešanas plānam 2020.- 2021.gadam atvēlēja trešo daļu no
plānotā finansējuma, paredzot vien atsevišķu atbalstu palielināšanu.
Revidentu ieskatā, ieviešot minimālā ienākuma līmeni,
bija jāveic visaptverošs jau pastāvošā valsts un pašvaldību atbalsta
izvērtējums un jānovērtē tā efektivitāte, kā arī jāfiksē dublēšanās valsts un
pašvaldību atbalstā.
Revīzijas dati liecina, ka 2018.gadā 21 revīzijā
iekļautā pašvaldība 3,349 miljonus eiro brīvprātīgi novirzījusi dažādiem
pabalstiem, no kuriem 52% nonākuši pie iedzīvotājiem bez to vajadzību
izvērtēšanas. Piemēram, 26% izmaksāti dažādiem svētku pabalstiem, bet 39% –
pabalstiem bērna piedzimšanas gadījumos, kas dublējas ar valsts maksāto bērna
piedzimšanas pabalstu.
VK uzskata, ka arī nozaru politikas līmenī paredzētie
sociālās iekļaušanas pasākumi tiek realizēti savstarpēji nesaistīti un ir
atrauti no kopējiem valsts mērķiem, turklāt tie ne vienmēr esot pietiekami.
Piemēram, sociālo pakalpojumu politikā, kurā būtu jāparedz atbalsts, lai
bezpajumtnieki varētu atkal iekļauties sabiedrībā, šiem cilvēkiem netiekot
plānots neviens pasākums, bet bērnu un ģimenes tiesību politikā nav neviena
mērķēta pasākuma viena vecāka ģimenēm, kas ir viena no nabadzības riskam
visvairāk pakļautajām grupām.
“Tai pašā laikā vairāki nodokļu politikas
pasākumi pat darbojas pretēji valsts izvirzītajam mērķim – nabadzības
mazināšanai,” atzīmē VK, “Covid-19 krīze jau ir pierādījusi, ka
atvieglotajos nodokļu režīmos (mikrouzņēmumiem, pašnodarbinātām personām,
autoratlīdzības saņēmējiem un patentmaksu maksātājiem) nodarbinātie ir pakļauti
nabadzības riskam un nepieciešami steidzami risinājumi, jo samazinātās valsts
sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas tieši ietekmē iztikas līdzekļu
apjomu bezdarba, darbnespējas gadījumā un sasniedzot pensijas vecumu.”
Foto: pixabay.com
