Šogad vasara šķiet «uzkārusies» kā daždien sabojājies dators, tāpēc zem kaitinoši pilošajām debesīm tikai retais zemnieks vēlas runāt par ikdienu, darbu un kur nu vēl par peļņas izredzēm.
Šogad vasara šķiet «uzkārusies» kā daždien sabojājies dators, tāpēc zem kaitinoši pilošajām debesīm tikai retais zemnieks vēlas runāt par ikdienu, darbu un kur nu vēl
par peļņas izredzēm.
Zemgalē nevienu optimistu ātrumā neatradušas, «Ziņas» palūkojās kaimiņrajona virzienā. Tur uzreiz aiz Tukuma robežstaba pie vecās Talsu šosejas mīt savādnieks, uzņēmējs, mākslinieks, «aptieķnieks» un vēl citādi dēvētais Eduards Ūdris. Par šā vīra daudzšķautņaino dzīvi pamatīgāk noteikti pastāstīsim kādā no nākamajiem avīzes numuriem, bet šoreiz – tikai par viņa biznesu, par firmu «Planta medica». Nu… Varbūt ne tikai.
– Faktiski jau kopš astoņdesmitajiem gadiem biju sācis nodarboties ar ārstniecības augiem, – stāsta E.Ūdris. – Abas meitas, padomju laikā vēl tikai skolnieces, ļoti palīdzēja. Viņas savulaik ne vienu vien atzinības un goda rakstu saņēmušas par savvaļas augu lasīšanu un piegādi aptiekām. Neatkarības gados izveidoju savu uzņēmumu «Planta medica». Taču ar katru gadu darbs kļūst grūtāks, jo arvien ciešāki izveidojas birokrātijas žņaugi.
«Fabrika»
mājas pagalmā
«Savs uzņēmums» – tā ir neliela, tomēr speciāli būvēta ražošanas ēka turpat dzīvojamās mājas pagalmā, neliela aptieka Tukumā, mikroautobuss un draudzīga sadarbība ar zemnieku saimniecībām Dobeles, Aizkraukles, Krāslavas, Ventspils, Saldus un Liepājas rajonā.
Ražotne, lai gan ārēji atgādina nelielu viesu namiņu, atbilst visām stingrajām vides veselības, sanitārijas un nez cik vēl inspekciju prasībām. Telpu skaits – precīzi pēc normatīviem: ir, piemēram, atsevišķas noliktavas iepirktajām drogām un jau safasētai produkcijai, fasētava un pat laboratorija. Valda ideāla tīrība un aromātisku augu stiprais smārds. Pie sienas – miniatūrs dators, kas seko gaisa temperatūrai un mitruma režīmam un patur to atmiņā, tādēļ neradot nekādas grūtības dažādu inspekciju pārstāvjiem konstatēt produkcijas uzglabāšanas režīma ievērošanu. Tiesa, par katras (nelūgtas) pārbaudes veikšanu (mērījumu nolasīšanu un fiksēšanu) tiek prasīta ap 70 latu liela samaksa.
Ražošanas būtība esot visai vienkārša. Pieņemšanas punktā tiek iepirkti žāvēti ārstniecības augi gan no zemniekiem, gan no pensionāriem un bērniem. Vasaras sezonā «Planta medica» cenšas iegādāt tik daudz, lai darba netrūktu visam gadam. Uzņēmums – tā ir darba vieta pieciem E.Ūdra ģimenes locekļiem un vēl trīs cilvēkiem. Un tā ir arī iespēja zemniekiem nodarboties ar ārstniecības augu audzēšanu, kas pati par sevi ir visai ienesīgs bizness. E.Ūdris aptuveni skaidro, ka, pievēršoties ārstniecības augu audzēšanai vienā hektārā, iespējams gūt tādu pašu ekonomisko efektu kā no 20 hektāriem graudaugu. Tiesa, vietu un firmu, kas iepērk šādu produkciju, Latvijā kļūst arvien mazāk.
Uzņēmuma īpašnieks atceras, ka vēl pirms dažiem gadiem Latvijā darbojās vismaz ducis viņa domubiedru, kas vāca ārstniecības augus. Tomēr, lai gan vārdos (lozungu līmenī) valsts sludina rūpes un atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, faktiski viņiem tiek likti jauni un jauni šķēršļi. Tas attiecas arī uz netradicionālo lauksaimniecību, šajā gadījumā – uz ārstniecības augu audzēšanu un pārstrādi.
Zemkopības ministrija reizēm izsaka gatavību sniegt atbalstu, bet Labklājības departaments arvien iemanās likt ceļā šķēršļus.
Līdztekus zemnieku audzējumam «Planta medica» iepērk arī pensionāru un bērnu lasītus ārstniecības augus. Turklāt sistemātiski tiek rīkoti arī paša ģimenes un pārējo firmas darbinieču izbraucieni «pie dabas»: tiek «iejūgts» mikroautobusiņš, un visi ar groziņiem un maisiem dodas tuvākos vai tālākos ceļos uz tiem laukiem un pļavām, ar kuru saimniekiem vieno noruna. Piemēram, šādi tiek ievāktas dzeltenās kaķpēdiņas, pēc kurām tiek rīkotas «ekspedīcijas» uz īpaši zināmām vietām Latgalē.
Latvijas birokrātija demonstrē modrību
Taču Latvijas birokrātija arī šajā nozarē demonstrē pārsteidzošu modrību. Tagad tiek apelēts pie darba likumdošanas (gana nesakārtotās, protams), kas neparedz, piemēram, bērnu «ekspluatāciju». Turklāt tiek paģērēts, lai ārstniecības augu vācējiem būtu iekārtotas un ar attiecīgajiem ierakstiem «pildītas» sanitārās grāmatiņas…
– Nezin vai pirmās brīvvalsts laikā skautiem arī tika izvirzītas līdzīgas prasības? Tas taču absurds, – saka E.Ūdris. – Tik daudz bērnu «loderē», klaiņo bezdarbībā, nododas narkomānijai… Augu vākšana taču ir īstais pienākums, ko jau no bērnības var uzticēt, lai darbam mācītu!
Kad nu augi savākti, izžāvēti, iepirkti, tie tiek fasēti glītās firmas kārbiņās (to dizainu radījis pats E.Ūdris, jo ir mākslinieks, Anša Artuma kādreizējs skolnieks), pats firmas īpašnieks un direktors gatavo preci ved uz vairumtirdzniecības bāzēm un uz turieni, kur vēl to var pārdot.
Pieprasījums Latvijā pēc ārstniecības drogām ir stabils. Tiesa, tam ir sezonas raksturs, jo visvairāk dažādās tējas tiek pirktas un lietotas rudens un ziemas mēnešos. Arī tāpēc paša saimnieka laika lielākā daļa paiet, dažādas formalitātes kārtojot. E.Ūdris par tām runā nelabprāt, jo nesakārtotības ir pārāk daudz. Latvijā trūkst sistēmas mazo un vidējo uzņēmēju darbības atbalstam, faktiski tā nav vispār.
Tā gluži neesot, ka ierēdņi rīkojas nelikumīgi. Drīzāk viņi veikli izmanto likumu nepilnības. Galu galā ar dažādiem paņēmieniem tiek panākts, ka mazos uzņēmējus vienkārši izstumj no tirgus. Ne jau tāpēc, ka viņu produkcija nebūtu konkurētspējīga. Latvijas lauksaimniecības ražojumi (to vidū arī dziednieciskie augi) neapšaubāmi ir galvas tiesu pārāki par citviet pasaulē audzētiem analogiem: konkurēt nespēj mūsu sīkražotāja un, piemēram, Polijas, Ukrainas, Baltkrievijas vai Krievijas Altaja apgabala piegādātāju naudas maki. Tas nozīmē, ka Latvijas tirgu kādam izdevīgāk vairumā pārpludināt ar nezināmas cilmes produkciju (sertifikācija reizēm ir tikai tāds pupu mizu vairogs, aiz kura ir izdevīgi slēpt drazu, kas labākajā gadījumā ir cilvēku veselībai nekaitīga), nekā nodrošināt uz vietas ražotās produkcijas noietu, aizsargāt vietējo tirgu. Ieņēmumi valsts (?) kasē katrā no šiem gadījumiem ir krietni atšķirīgi. Tad nu, aizbildinoties ar tirgus noteikumu «izlīdzināšanu», tiek mākslīgi «uzskrūvēti» visādi maksājumi (nerunājot par nodokļiem). Reizēm kā tāds pārlieka tvaika ventilis tiek atstāta (apzināti?) sprauga, kāds līkumiņš, kā nesamērīgo maksājumu šķērsli apiet, taču ne katram, ne katrreiz ir ķēriens un pietiekama izmanība… Būtībā situācija mazajā un vidējā biznesā, tāpat kā visā Latvijas lauksaimniecībā, atgādina banālu datorspēli, kur vienas figūriņas izmisīgi izvairās no rijīgām plēsoņām. Turklāt spēles noteikumi ir zināmi: agri vai vēlu nezvēri, tas ir, dators, tik un tā uzvarēs, vienalga, kurā «līmenī» «nokodīs» sīkaļu.
Zāļu tējas vai uztura bagātinātāji?
Piemērs? Ārstniecības augi, ko iepērk, savāc, fasē un dažādās valsts aptiekās realizē firma «Planta medica», ir, protams, jāreģistrē. Un tas tiek darīts… Pārtikas centrā, reģistrējot, piemēram, visiem tik pazīstamo kumelīšu drogas kā «uztura bagātinātāju», pārtikas piedevu. Katra auga reģistrācija šajā gadījumā maksā 30 latu. Ja ietu loģisko ceļu un ārstniecības augus reģistrētu tiem paredzētajā reģistrā Farmācijas departamentā, katra drogas nosaukuma reģistrācija maksātu 1400 latu. Gan Pārtikas centrs, gan Farmācijas departaments ir Labklājības ministrijas struktūrvienības. Kam vajadzīga, izdevīga ir tāda lavierēšana? Ja reiz kumelīte vai raskrēsliņš ir ārstniecības augi, vienkārši un saprotami tos būtu reģistrēt turpat, kur vairumu aptieku preču, gluži tāpat kā tos pirkt aptiekās, nevis pārtikas veikalos…
Dažādi finansiāli zigzagi padara ārstniecības augu audzētāju, vācēju, fasētāju un realizētāju dzīvi un nākotni neprognozējamu. Piemēram, E.Ūdrim savas firmas «Planta medica» licenci ikreiz iespējams pagarināt tikai par gadu. Bet, pirms licence nav atjaunota, faktiski nav iespējams slēgt līgumus ar zemniekiem par augu piegādi. Gan audzētāji un vācēji, gan fasētāji tiek turēti nepārtrauktā spriedzē, nedrošībā, neziņā. Kā, starp citu, visa Latvijas lauksaimniecība. Kāpēc nevarētu saņemt licenci, sacīsim, pieciem gadiem? Neviena amatpersona uz to nesniedz noteiktu atbildi.
Nav arī viegli izprast un izskaidrot, kāpēc nosacīti par katriem 25 latiem bruto ieņēmumu nodokļu un dažādu obligāto maksājumu veidā no «Planta medica» tiek pieprasīti 29 lati. Tam ir tikai viens trāpīgs apzīmējums – valsts rekets.
E.Ūdris, būdams īsts darbarūķis, tas ir, cilvēks, kas nav radis sēdēt dīkā un sūkstīties, tomēr kārtējo reizi cer, ka oktobrī pagūs licenci pagarināt, ka nomaksās arī visus rēķinus, ka… Jo citādi zustu darbs kopumā astoņiem štata darbiniekiem, nerunājot par to, ka ietu postā daudzu zemnieku audzējums.
