Man laikam tāda gājputna daba – kā tuvāk nāk rudens, tā nepārvaramākas kļūst ilgas pēc ceļošanas.
Man laikam tāda gājputna daba – kā tuvāk nāk rudens, tā nepārvaramākas kļūst ilgas pēc ceļošanas. Pavasarī un vasarā darbošanās dziņu un nemieru varu remdēt tajās nedaudzajās dobēs un ogulājos, kas iestādīti nelielajā dārziņā, bet rudens tuvums vilina
meklēt, atklāt, piedzīvot…
Un tā vienā piektdienas pusdienā trijatā (mēs ar vecīti un sešgadīgā mazmeita), sametam šo to no siltāka apģērba automašīnas bagāžniekā un dodamies ceļā. Mērķis ir noskatīts atbilstoši mazmeitas interesēm – Burtnieki, kur var jāt ar zirgu, un Mazsalaca, kur burvīgajā dabas parkā bērnus vilina Rūķu un Kurbada taka un Skaņaiskalns. Otrajai dienai paliek Turaida un Līgat-
ne – arī ar iespēju nakšņot zemnieku sētā un jāt ar zirgu. Nepūlēšos aprakstīt redzētā skaistumu, daba nav izstāstāma, tā jāskata katram pašam. Pastāstīšu par ko citu – prasmi īstajā laikā būt īstajā vietā. Un tas ir – zemnieku iesaistīšanās tūrisma biznesā.
Pirmo sava ceļojuma nakšņošanu esam nodomājuši kaut kur starp Valmieru un Burtniekiem. Izšķirstījuši tūrisma ceļvežus un nakšņošanas vietu sarakstus, pirkstu apturam pie viesu nama pašos Burtniekos.
Māja milzīgu koku ielokā ir glīti sakopta, no palodzēm nokarājas dažādkrāsu petūnijas un ģerānijas, nesen ir pļauts zāliens, tajā iebiris pa pāragri nobriedušam ābolam. Zīmīte pie iekšdurvīm sveicina ienācēju un vēsta, kur meklējama nama saimniece (viņa dzīvo daudzdzīvokļu mājā). Pēc nepilnas pusstundas jau esam numurā ar divām istabām, virtuvīti, vannas istabu un tualeti, nelielu hallīti. Visur vāzēs dālijas un citas puķes. Vienīgā bēda: tieši tajā dienā visā Burtnieku ciematā aptrūcies ūdens – saplīsis centrālais ūdensvads. Tas nozīmē, ka būs jāiztiek bez siltas vannas, bet muti varēsim nomazgāt tikko no akas nestā ūdenī. Esam mierā, jo mazmeitai pilsētniecei tas ir atkal jauns pasaules atklājums – veca, dziļa aka parka nostūrī, no kuras ledusaukstu ūdeni velk ķēdē iesietā spainī ar vinčas palīdzību.
Mazliet atvilkuši elpu, kādu ceļa gabaliņu saimnieces Sarmītes Pērkones pavadīti, ejam izzināt apkārtni – uz milzīgo parku un Burtnieku ezeru. Tas, kā stāsta teika, šurp esot atlidojis zila, liela mākoņa izskatā un nolaidies akurāt tur, kur atrodas, bet ezera ūdeņos skaidrā laikā varot redzēt spoguļojamies tajā nogrimušo pili. Saimniece, redzams, ir šīspuses patriote – mazajā ceļa gabaliņā, ko ejam līdz viņas dzīvoklim, uzzinām par neglīto baronu, kas dzīves piepildījumu radis lielā parka stādīšanā un zirgu audzēšanā, par milzu aleju, kas iestādīta krievu carienes vizītei par godu, par sarkanajām ūdensrozēm, kas nupat saziedējušas parka dīķītī, par saliņu tā vidū, par jātniekiem, kas pamazām pulcējas uz nākamās sestdienas sacensībām, par ukraiņiem, kas, savulaik kā biešu ravētāji ievesti, apmetušies tur uz pastāvīgu dzīvi, un vēl daudz ko citu.
Otrajam rītam saimniece jau sarunājusi jāšanas sporta instruktori, kas pavadīs mazmeitu «ceļojumā» uz zirga. Rindā uz tādu pašu prieku stāv kāds tūrists no Vācijas jāšanas sportam atbilstošā tērpā. Zirgu fermas strādnieki atceras, viņš braucot šurp katru vasaru. Bet, kamēr mazmeita tumšbrūnās Featras mugurā kopā ar instruktori pazūd aiz lielajiem pirms divsimt gadiem celtā muižas zirgu staļļa vārtiem, Sarmīte stāsta, ka pie viņas divas nedēļas mitinājušies jaunieši no Japānas, lai caurām dienām ņemtos pa stalli, izmēģinādami vismaz pāris reižu izjāt ar katru rikšotāju. Jā, mūsu zirgiem ir piekrišana, kaut arī vācieši un zviedri lieloties, ka viņiem zirgu esot vairāk nekā govju. Bet īstais iemesls tam, ka mūsu zirgu mugurā apkārtni izstaigāt grib tik daudzi ārzemju tūristi, esot visai prozaisks – pie mums šis prieks maksā daudzkārt lētāk nekā Rietumu zirgaudzētavās…
Sarmīte pati pie zirgiem nostrādājusi gadus desmit un uzskata, ka tas nemaz neesot tik jauki, kā no malas izskatās. Vairāk nekā mēnesi viņai vajadzējis nogulēt slimnīcā, kad pavadā turētajam zirgam tēmētais ērzeļa spēriens trāpījis viņai sejā. Dakteri sākumā pat šaubījušies par izdzīvošanu…
Cita iztikas avota meklējumos Sarmīte apstājusies pie idejas veidot viesu namu. Galu galā uz Burtniekiem tūristu ceļš neaizaug un daudzi turpat labprāt arī nakti pārlaistu. Un tā pamazām vien tiek remontēta vecā māja un iekārtoti numuri. Acīmredzot vajadzēšot ķerties arī pie vēl neizmantotā ēkas gala, jo viss rādot, ka pasaules apceļotāju kustība aug augumā un vēršas plašumā. Dārgs vai lēts ir pārnakšņošanas prieks – to lai katrs samēro ar savām iespējām. Mums trijiem viesnīca un sātīgas brokastis izmaksāja 20 latu, mazajai stundu ilgi jāšanas prieki – piecus latus.
Mazsalacas Kurbada un Rūķu takā izpriecājāmies un Skaņajā kalnā izklaigājāmies par nepilnu latu.
Pieticīgākas naktsmājas mums piedāvāja Taurenes pagastā, kur tikām, sekodami mazmeitas neremdināmajai mīlestībai uz zirgiem. Vienā no tūristu ceļvežiem izlasījām, ka tajā mītnē mums piedāvā gan ūdenspriekus Gaujā, gan rotaļas bērniem un, protams, jāšanu ar zirgu. Diemžēl ceļvedis mazliet mānījās – solīto zirgu nebija, bet bija dārzā ieaugusi baltu ķieģeļu māja, bija šūpoles dārza malā, vēl ogām pilni upeņu un jāņogu krūmi, Gauja viņā pļavas malā, istaba ceļotājiem un ar saimniekiem kopīga vannas istaba (un silts ūdens!) un tualete. Tā kā par to visu no mums prasīja tikai septiņus latus un 50 santīmus, ar prieku palikām. Lēnītēm apstaigājām Taurenes parku, Nēķina restorānā apēdām saldējumu ar firziķiem, iemērcām pēdas Gaujā… Gulēšana spodrajos palagos, piebaldzēnu segas apsegtiem, nudien bija laba. Piecēlāmies tik mundri, ka sajaucām savus ceļošanas plānus.
Un trešā nakts mums pienāca Turaidā pamatīga lietus pavadījumā. Automašīnu stāvlaukumā tūristus vēl gaidīja viens pats pajūgs. Ieraudzījis no auto izkāpjam bērnu, zirgs kļuva mundrāks un snaikstīja mīkstās lūpas uz mazmeitas pusi. Zirga saimnieks dusmīgi raustīja grožus, viņam bija apnikusi zirga neuzvedība – bērni esot ieradinājuši, vienmēr kādu kārumu iedodot. Mēs diemžēl savus krājumus jau bijām atstājuši Līgatnes dabas parkā rukša Anša, lāču un vēl citu kārumnieku vēderā. Caur lietus appilināto automašīnas logu paskatāmies uz pazīstamajiem Turaidas pils torņiem, Gūtmaņalu, skumji cerīgajiem, zvejnieku lietusmēteļos un plēvēs ievīstītajiem dzintara kreļļu pārdevējiem, riskējam auto iestūrēt agrāk mirstīgam cilvēkam nepieejamās Turaidas piekalnes viesnīcas «Senleja» pagalmā (ceļvedī minētajai mājai «Bušeļi» lietū bijām aizbraukuši garām). Bez mums tur ir vēl tikai viens auto – smilškrāsas «Askona», vēlāk piebrauc pāris vāciešu un viena ģimenīte no Vidusāzijas. Padiluši tepiķotajās kāpnēs un gaiteņos vēl glabājas senais viesnīcas lepnums, tur nav ne vēsts no zemniekmājas tīrā svaiguma. Taču dežurante sagaida laipni un ieinteresēti. Mūsu pašu izvēlētu divvietīgu numuru mums piedāvā par 15 latiem. Ja gribam arī brokastis, jāmaksā vēl četri lati klāt. Esam ar mieru.
Par trim naktsmītnēm un divām brokastīm trijatā esam iztērējuši 46,50 latus, 27,50 no tiem atstāti apņēmīgiem un darbīgiem lauku cilvēkiem.
Šķirstu tūristu ceļvežus un bēdājos: vai patiesi Jelgavas novadam nav ko tūristiem rādīt, ka tik maz apmešanās vietu piedāvājumu – «Vērpji», «Kalna Būriņi», «Sereni»? Varbūt saimniekus māc bailes, ka nespēs braucējiem izdabāt? Nezināmais vienmēr liekas nedrošs. Atsevišķa telpa saimnieka mājā vai vēl labāk – tikai tūristiem domātā ēkā, sava vannas istaba ar vannu vai dušu un tualete, tīri dvieļi un palagi, silta sega, pavisam labi, ja radio vai televizors. Nu ko tad vēl? Brokastīs omleti tikko no pannas un žāvētas gaļas šķēlīti, zaļumus no dārza, pienu, rūgušpienu, miežu un pupiņu kafiju, liepziedu tēju – tās ir lietas, ko citur nedabūt. Un var taču paprasīt – ceļotājs pateiks, ko grib.
Katram, protams, ir sava doma un savas vēlmes. Mēs izbraucām pēc savējām. Un droši zinām, ka mūsu nākamais ceļojums būs atkal tepat pa Latviju, naktis pārlaižot zemnieku sētās.
Ja pie pogas var nopirkt (piešūt) kažoku, kāpēc pie burvīga avotiņa, pakalna, koku pudura, dīķīša, Lielupes, Platones nevar uzbūvēt koka mājiņu tūristam? Viņš taču nāk tur, kur ir palikšanai vieta. Ja kāds cer sagaidīt dīķmalā tūristu pulku un tad viņiem riņķī celt naktsmītnes, tad tāds var cerēt no baltmaizes klaipa izaudzēt lielu kviešu druvu.
